Kaut arī Hermanis nebija no bailīgajiem, viņš tomēr ar savādām izjūtām skaitīja sitienus, aizvien vēl lūkodamies uz to pašu vietu. Nosita vienpadsmit un, divpadsmitajam sitienam dārdot, durvis atvērās un tajās parādījās jauna, skaista, bāla meitene, aiz kuras bija jaušama otras istabas apgaismotā telpa. Hermanis gribēja jau saukt biedrus, bet, it kā uzminējusi viņa noluku, tā pielika pirkstu pie lūpām, it kā pavēlēdama viņam klusēt, bet ar otru roku deva zīmi viņai sekot.
IV
Hermanis brīdi vilcinājās, bet tad iedomājies, ka kauns būtu vīrietim baidīties no sievietes, viņš paspēra dažus soļus uz noslēpumainās daiļavas pusi, bet tā, redzēdama viņu sekojam, atkapās istabā, paņēma uz galda nolikto lampu, tad atvēra kādas citas durvis un atkal pagriezās, lai no jauna pamātu strēlniekam, kas bija palicis stāvot istabas pirmajās durvīs. Šoreiz aicinājumu pavadīja tik mīļš smaids, ka Hermanim izgaisa pēdējās bažas. Viņš traucās pakaļ jaunavai, kas, izdzirdusi viņa steidzīgos soļus, vēl pēdējo reizi pagriezās, lai norādītu, kādā atstatumā viņam sekot. Hermanis paklausīja. Tā viņi izgāja caur daudzām tumšām, drūmām telpām, kamēr beidzot noslēpumainais gids atvēra durvis uz kādu spilgti apgaismotu telpu, kurā bija klāts galds diviem cilvēkiem. Jaunava iegāja pirmā, nolika lampu uz kamīna un, ne vārda neteikusi, apsēdās vienā no abiem krēsliem. Tad redzēdama, ka Hermanis palicis bikli durvīs stāvot, viņa piebilda:
— Esiet sveicināts Vindekas pilī!
— Bet vai es drīkstu pieņemt to godu, ko jūs man piedāvājat? — iebilda Hermanis.
— Vai tad jūs, strēlnieka kungs, neesat izsalcis un izslāpis. Sēdieties pie galda, ēdiet un dzeriet, es taču jūs ielūdzu.
— Jūs droši vien esat pati pilskundze? — jautāja Hermanis apsēzdamies.
Jaunava apstiprinoši pamāja ar galvu.
— Un jūs Šīs drupas apdzīvojat viena pati? — turpināja strēlnieks, izbrīnā apkārt vērdamies.
— Viena pati.
— Un jūsu vecāki?
Jaunava norādīja ar pirkstu uz diviem portretiem pie sienas, 110 kurām viena bija vīrieša, bet otra sievietes ģīmetne, un klusā balsī teica:
— Es esmu pēdējā mūsu ciltī.
Hermanis pavērās viņā nezinādams, ko īsti domāt par savādo būtni, kas sēdēja viņam pretī.
Šai brīdī viņu skatieni sastapās, jaunavas acis staroja valgā maigumā. Hermanis aizmirsa izsalkumu un slāpes. Viņš, nabaga strēlnieks, redzēja savā priekšā dižciltīgu dāmu, kas, aizmirsdama savu kārtu un augsto stāvokli, bija uzņēmusi to pie sava galda. Viņš bija vēl jauns, skaists, pilns pašpaļāvības, un viņam likās, ka tā stunda, kad katram cilvēkam dzīvē reiz tuvojas laime, ir šoreiz pienākusi viņam.
— Ēdiet, taču, — teica jaunava, uzlikdama uz šķīvja gabalu meža kuiļa galvas. — Dzeriet, — viņa teica, ieliedama tam asinssarkanu vīnu.
— Kā jūsu vārds, mana daiļā kundze? — jautāja Hermanis un bravurīgi pacēla glāzi.
— Mans vārds ir Berta.
— Uz jūsu veselību, daiļā Berta! — iesaucās strēlnieks.
Un viņš iztukšoja glāzi vienā rāvienā. Berta nekā neatbildējusi, skumji pasmaidīja.
Dzērienam patiesi bija maģisks spēks. Hermaņa acis iedegās un, sekodams uzaicinājumam, viņš sirsnīgi ķērās pie vakariņām, it kā gribētu pierādīt, ka viņš ar pateicību tās pieņem un līdz ar to attaisnotu aizmāršību, ko viņš bija pieļāvis, nepārmetot sev krusta zīmi, kā viņš to bija paradis darīt ikreizes, kad sēdās pie galda. Berta klusēdama viņā noskatījās.
— Bet jūs, — jautāja strēlnieks, — vai jūs neēdīsit?
Berta noraidoši papurināja galvu un otrreiz ielēja viņam vīnu. Tāda bija tolaiku paraža, ka daiļās dāmas uzskatīja par nepieklājīgu ēst un dzert, un Hermanis bieži bija redzējis dzīrēs, kur tam vajadzēja apkalpot, ka bruņinieki ēda un mielojās, bet pils dāmas sēdēja rokas klēpī salikušas, it kā viņas tāpat kā taurenīši un puķes, kam tās savā grācijā līdzinājās, pārtiktu tikai no rasas un smaržām. Viņš nodomāja, ka arī Berta dara tāpat, un tāpēc ēda un dzēra, it kā tā mielotos līdz ar viņu. Tomēr nevarēja teikt, ka laipnā pils kundze vakariņās neņemtu nakādu dalību: redzēdama, ka Hermaņa glāze ir tukša, viņa to pielēja jau trešo reizi.
Hermanis nejuta vairs ne baiļu, ne uztraukuma. Vīns bija lielisks un īsts, jo atstāja uz baudītāju pilnīgi reālu iespaidu: Hermanis jutās pilns drosmes un pašpaļāvības un, klusībā izvērtēdams savas labās īpašības, viņš vairs nebrīnījās, ka arī viņam beidzot reiz pienākusi laime, bet vienīgi par to, ka tā uz sevi bija likusi tik ilgi gaidīt. Šai pacilātības brīdī viņš pēkšņi pamanīja uz krēsla noliktu liru, uz kuras, likās, nesen vēl bija ticis spēlēts, un nodomāja, ka pie tik lieliskām vakariņām mazdrusciņ mūzikas nekaitētu, tāpēc viņš galanti palūdza Bertu paņemt liru un viņam kaut ko padziedāt.
Izstiepusi roku, Berta paņēma instrumentu un izvilināja no tā tik skumju akordu, ka Hermanis nodrebēja līdz sirds dziļumiem. Tiklīdz viņš bija attapies no pirmā saviļņojuma, kad jaunava maigā dziļā balsī iesāka kādu balādi, kuras teksts tik ļoti saskanēja ar pašreizējo situāciju, ka varēja to uzskatīt par noslēpumainās jaunavas pašas improvizāciju.
Tā bija dziesma par pilskundzi, kas mīl strēlnieku.
Hermanis, protams, tūdaļ ievēroja šo norādījumu, un ja līdz šim viņš vēl šaubījās, tad šī dziesma izgaisināja viņā jebkuras šaubas. Tāpēc pie pēdējā panta viņš piecēlās, apgāja ap galdu un nostājās tik tuvu Bertai, ka viņas roka, slīdēdama pār stīgām, iekrita Hermaņa rokās. Šī roka bija auksta kā ledus. Strēlnieks neviļus nodrebēja, bet tūdaļ atkal saņēmās.