Strēlnieku šaušanas sacīkstēm vajadzēja notikt līdzenumā, kas aizstiepās no Klēves pils līdz Reinas krastam. Pils pusē bija uzcelta estrāde valdniekam un viņa svītai, bet otrā pusē un gar krastu bija jau novietojušies visu apkārtējo ciemu ļaudis, priecādamies par priekšā stāvošajām sacensībām, jo vairāk tāpēc, ka šīs dienas uzvarētājs nāca no vienkāršās tautas vidus. Vienā laukuma malā jau gaidīja pulciņš strēlnieku, kas bija ieradušies no citiem Vācijas apvidiem, bet otrā atradās mērķis, kurā vajadzēja trāpīt no simts piecdesmit soļiem. Tas bija balts koka vairogs ar melnu punktu vidū, ap kuru bija apvilkti divi riņķi — sarkanā un zilā krāsā.
Pulkstens desmitos atskanēja trompešu skaņas: pils vārti atvērās un pa tiem izjāja grezni ģērbies jātnieku pulks, kura priekšgalā jāja Klēves valdnieks Ādolfs, princese Helēna un Rābenšteinas grāfs. Kaut gan no pils līdz pļavai nebija vairāk par pusjūdzi, viņus pavadīja liels pulks pāžu un sulaiņu, kas visi bija jāšus un, sekodami saviem kungiem pa šauro ceļu, kas veda no kalna lejā, tie izvērtās garā rīdzē, kas izskatījās pēc raibas čūskas, kura dodas uz upi dzesēt slāpes.
Tai brīdī, kad svētku karalis un karaliene parādījās estrādē, no visām pusēm atskanēja jūsmīgi piekrišanas saucieni. Kad viņi jau bija ieņēmuši savas vietas, vienīgi Otons vēl nebija atvēris muti sveicienam, tik dziļi viņš bija nogrimis jaunās princeses Helēnas mēmā apbrīnā.
Un patiesi viņa bija viens no visbrīnišķīgākajiem radījumiem, kādi vien var rasties Ziemeļvācijā, kur tik bieži sastop gaišmataino, maigo sievietes tipu. Līdzīgi stādiem, kas uzauguši ēnā un savas saknes stiepj dziļi valgajā zemē, Helēnai varbūt trūka to spilgto jaunības krāsu, kas izraisās karstākā saulē, bet toties atkal viņā bija viss tas vijīgais maigums, kāds piemīt tām skaistajām ezerrozēm, kas uz brīdi iznirst no ūdens, lai palūkotos visapkārt un ari piedalītos dzīvības svētkos, bet kas, krēslai iestājoties, aizveras un nakti dus nolīkušas uz lielajām apaļajām lapām, kas līgodamās uz saviem neredzamajiem kātiem tās šūpo un ieaijā. Viņa jāja tūdaļ aiz sava tēva un viņai sekoja Rābenšteinas grāfs, kuram, kā ļaudis melsa, bija izredzes drīz vien kļūt par tās līgavaini. Aiz viņiem nāca pāži, nesdami uz sarkana samta spilvena uzvarētāja godalgošanai domāto strēlnieka cepuri. Beidzot prinča Ādolfa virsnieki ieņēma viņiem norādītās goda vietas uz estrādes un, kad princese Helēna ar graciozu galvas mājienu bija atbildējusi uz viņai domātiem klusiem apbrīnas saucieniem, viņas tēvs deva zīmi sākt.
Pavisam bija sapulcējušies aptuveni simts divdesmit strēlnieku un sacīkšu noteikumi bija šādi:
tiem, kuri pirmajā gājienā netrāpītu baltajā vairogā, bija tūdaļ jāizstājas no sacīkstēm;
tiem, kuru bultas otrā gājienā paliktu ārpus sarkanā riņķa, ari bija liegts vēl turpmāk piedalīties.
šādā ceļā drīz vien novērsa lieko drūzmēšanos starp cīnītājiem un panāca to, ka gadījuma pēc par uzvarētāju netiktu atzīts kāds vidusmēra strēlnieks.
Tiklīdz zīme bija dota, strēlnieki uzvilka savus lokus un uzlika tiem bultas. Visi bija pierakstīti alfabētiskā kārtībā, herolds izsauca vārdus, izsauktie nāca, nostājās un izšāva savas bultas.
Pirmajā gājienā no ierindas izkrita kādi divdesmit strēlnieki. Nokaunējušies un ļaužu izsmiekla pavadīti, tie atkāpās kādā nožogojumā, kur viņiem drīz vien pievienojās pārējie zaudētāji.
Otrā gājienā izkritušo skaits bija vēl lielāks, jo tā kā uzdevums kļuva aizvien grūtāks, zaudētāju skaits palielinājās. Beidzot pēc trešā gājiena par godalgu sacentās vairs tikai vienpadsmit strēlnieki, starp kuriem bija Francis, Hermanis un Otons. Tā bija labāko strēlnieku izlase no Strasburgas lidz Nimburgai. Tagad interese dubultojās un ari tie strēlnieki, kas vairs nevarēja piedalīties sacīkstēs, aizmirsdami savu neveiksmi, ar vislielāko uzmanību sekoja sacīkšu norisei, piesaukdami visus svētos, lai laime, kas tiem bija pagājusi secen, būtu labvēlīgāka pret kādu savpusieti, brāli vai draugu.
Tagad atlikušie strēlnieki paši savā starpā vienojās, kā izdarāma vēl ceturtā sijāšana. Katrs strēlnieks, kura bulta neķers melno punktu, izslēdzams no sacīkšu turpinājuma. Izkrita septiņi. Francis ar Hermani bija iešāvuši melnajā laukumā lielo pusi uz vidu, bet Otons ar Mildāru pašā vidū.
Šis Mildārs, kuru mēs pirmo reizi pieminam, bija grāfa Rābenšteina strēlnieks un viņa slava bija pazīstama visgar Reinai, beidzot ar to vietu, kur viņa pazūd Utrehtas kāpās, un sākot no tās vietas, kur viņa kā mazs strautiņš iztek no Sentgotarda masīva. Francis un Hermanis, kas centās uzturēt savu labo slavu, jau sen bija vēlējušies satapties ar šo bīstamo pretinieku, ar ko tos vienmēr tītināja. Spriedums bija kritis un virsroku bija paturējis Mildārs, kura laurus vienīgi vēl Otons varēja apstrīdēt.
Jo mazāks kļuva strēlnieku skaits, jo vairāk pieauga skatītāju interese. Tagad visu acis vērās uz atlikušajiem četriem strēlniekiem. Trīs no tiem bija pazīstami kā šāvēji, kas ne vienu reizi vien bija guvuši godalgas, bet ceturto, visjaunāko, nepazina neviens. Ikviens prasīja pēc viņa vārda un uzzināja vienīgi to, ka viņš pats sevi saucot par strēlnieku Otonu.
Pēc alfabētiskās kārtības pirmajam bija jāšauj Francim. Viņš nostājās uz līnijas, ko apzīmēja zāļu vija, izmeklēja savu labāko bultu, pacēlis loku, notēmēja ar vislielāko uzmanību un atlaida stiegru: bulta ieurbās melnajā plankumā ap vidu. No visām pusēm atskanēja piekrišanas saucieni. Francis atgāja sāņus, lai dotu vietu saviem biedriem.
Otrais pienāca Hermanis, sagatavojās tikpat rūpīgi kā iepriekšējais šāvējs un sasniedza tos pašu rezultātu.