Tagad bija Mildāra kārta. Visdziļākajam klusumam valdot, viņš nostājās savā vietā, ar vislielāko rūpību izmeklēja no savas bultu maksts vajadzīgo bultu, pasvārstīja to uz sava pirkstgala, lai redzētu, vai dzelzs smaile nav smagāka par piesaknes ziloņkaula apdari. Tad, apmierināts ar šo pārbaudi, viņš uzlika bultu uz stiegras. Šai brīdī piecēlās viņa labvēlis grāfs Rābenšteins un izvilka no ķešas maku pilnu ar zeltu un teica:
— Miidār, ja tu trāpīsi tuvāk vairoga centra naglai, šis maks būs tavs.
Un viņš nosvieda maku, kas noripoja strēlniekam pie kājām. Bet Mildārs bija tā aizņemts, ka, likās, nemaz neievēroja, ko viņa kungs tam teica, un pat nepaskatījās, kad naudas žūksnis šķindēdams nokrita tam līdzās. Visu acis pievērsās zelta gabaliem, kas zīda tīkliņā mirdzēja zālē, tad atkal visa uzmanība tika veltīta Mildāram.
Grāfs Rābešteins nebija vīlies savās cerībās: Mildāra bulta ieurbās vairoga koka naglā, tā trāpīdama mērķi pašā vidū. Viens kliedziens atskanēja no visu lūpām un grāfs Rābenšteins priekā plaukšķināja. Turpretī Helēna tik stipri nobāla, ka viņas tēvs bažīgi apvaicājās, vai viņa nejūtoties vesela. Par atbildi princese smaidīdama pakratīja savu blondo galviņu un princis Ādolfs apmierināts atkal pievērsās sacīkstēm. Mildārs savāca savus zelta gabalus.
Atlika vēl Otons, kurš pēc alfabēta stāvēja pēdējā vietā un kuram pēc Mildāra lieliskā šāviena nebija vairs nekādu izredžu. Bet arī viņš bija pasmaidījis, tāpat kā princese un no šā smaida bija redzams, ka viņš sevi vēl neuzskatīja par uzvarētu.
Vislielāko interesi šai veiklības sacīkstē izrādīja Francis un Hermanis. Paši uzvarēti, viņi tagad visas cerības lika uz savu jaunāko biedru. Viņiem gan nebija zelta kā Rābenšteinas grāfam, ko nomest Otonam pie kājām, un tie piegājuši, paspieda viņam roku.
— Domā par Ķelnes strēlnieku godu, — viņi tam teica, — kaut gan, patiesību sakot, mēs nezinām, kā tu to vēl labāk varētu aizstāvēt.
— Lai izrauj Mildāra bultu, — teica Otons, - un es iešaušu savu tai pašā caurumā.
Paši savām ausīm neticēdami, Hermanis ar Franci saskatījās. Bet Otons izteica savu priekšlikumu tik nosvērtā un mierīgā balsī, ka Hermanis ar Franci, pazīdami Otona veiklību, nešaubījās, ka viņš ari izdarīs to, ko nule bija teicis. Tā kā šai brīdī visapkārt visi skali Čaloja, viņi ar zīmi lūdza atļaut tiem rimāt un pamazām iestājās klusums. Tad Hermanis, pagriezies pret estrādi, kur sēdēja Klēves valdnieks, skaņā balsī izteica Otona lūgumu. Kaut arī taisnīgs, šis lūgums visiem likās tik neparasts, ka tūdaļ tika atbalstīts. Šoreiz tas bija Mildārs, kurš smaidīja, jo viņš šaubījās, ka šāda lieta maz būtu iespējama.
Otons tagad nolika zemē savu cepuri, loku un bultas un lēniem soļiem aizgāja apskatīt Mildāra šāvienu. Viss bija tā, kā to saucējs bija teicis. Mildārs, kurš sekoja Otonam, pats izrāva savu bultu. Francis ar Hermani arī gribēja izraut savējās, bet Otona skatiens tos atturēja. Viņi saprata, ka viņu jaunais biedrs vēlējās, lai to bultas atvieglotu viņam tēmēšanu, un piekrītoši pamāja. Tad Otons noplūca mazu lauku margrietiņu un iesprauda Mildāra bultas iesistā caurumā, lai pēc šā mazā, baltā punktiņa uz melnā fona varētu labāk tēmēt. To izdarījis, viņš atgriezās savā vietā bez bravūras, bez pazemības, jo apzinājās — kaut arī godalga nāktu cita rokās, viņš tomēr par to būtu cīnījies līdz galam un varētu atkāpties bez kauna.
Nonācis izejas punktā, viņš brīdi nogaidīja, kamēr visi bija ieņēmuši savas vietas. Kad atkal iestājās klusums, Otons satvēra loku, tad, likās, uz labu laimi paņēma bultu, kaut gan uzmanīgs vērotājs varēja redzēt, ka tā tika rūpīgi izmeklēta, tad viņš atmeta atpakaļ savus garos matus, kas » tam, pēc loka liecoties, bija pārkrituši pāri pierei, un mierīgs, smaidošs kā Apolons viņš uzlika bultu uz loka. Lēni Otons pacēla loku vienā augstumā ar acīm un mērķi, atvilka labo roku atpakaļ, kamēr stiegra gandrīz vai pieskārās plecam, vienu brīdi palika kā no akmens izcirsts nekustīgi stāvam. Tad pazibēja bulta un margrietiņa melnajā laukumā bija pazudusi. Otons bija turējis doto solījumu un iešāvis bultu mērķī Mildāra bultas vietā.
No visu mutēm atskanēja izbrīnās sauciens, lieta likās pārāk neticama. Otons pagriezās pret zemes valdnieku un viņam palocījās. Princese Helēna nosarka aiz prieka, bet Rābenšteins — aiz piktuma.
Tagad piecēlās Klēves Ādolfs un paziņoja, ka, sākot ar So bridi, viņš uzskata abus par uzvarētājiem, kuriem izsniegs divas godalgas: vienu — viņa meitas darināto strēlnieka cepuri, bet otru — zelta ķēdi, ko valdnieks nēsāja ap kaklu. Tomēr, tā kā ši sacensiba veiklibā viņu un visu sabiedrību esot ieinteresējusi visaugstākā mērā, viņš liekot priekšā abiem pretiniekiem izvēlēties pēc pašu patikas vēl pēdējo pārbaudi, kas abiem būtu pieņemama. Mildārs un Otons pieņēma šo noteikumu un, likās, paši to būtu prasījuši, ja valdnieks nebūtu nācis ar savu priekšlikumu. Bet pūlis, priecādamies, ka interesantā sacīkste vēl turpināsies, sajūsmā applaudēja, pateikdamies princim par viņa devību.
Pēc alfabētiskās kārtības Mildārs pirmais varēja izvēlēties pēdējās pārbaudes veidu. Viņš nogāja upmalā, nogrieza divas vītola klūdziņas, iesprauda vienu no tām pusatstatumā no iepriekšējā mērķa un, atgriezies pie līnijas, to ar bultu pāršāva. Bet Otons izdarīja to pašu ar otru klūdziņu.
Tagad bija viņa kārta.
Viņš izņēma divas bultas: vienu no tām aizbāza aiz jostas, bet otru uzlika uz loka un izšāva tā, ka bulta gaisā aprakstīja loku, tad tai bridi, kad pirmā gandriz vai vertikāli krita lejā, viņš ar otru to pāršāva vidū pušu.