— Nē, monsieur, es palieku, — teica Otons.
— Labi, — noteica valdnieks, — es priecājos redzot, ka tu tomēr esi pietiekami prātīgs.
Un viņš turpināja savu ceļu. Helēna neteica ne vārda, bet viņa paskatījās uz Otonu ar tik siltu, pateicīgu skatienu, ka tiklīdz tēvs ar meitu bija aizgājuši, jaunais cilvēks tūdaļ griezās pie bārdskuvja, kas gaidīja viņa atbildi.
— Nu, meistar, — viņš jautri teica, — sāksim!
Un iebīdījis to pirmajā istabā, kuras durvis viņš atrada vaļā, Otons apsēdās un atstāja savu galvu bārdziņa ziņā, kurš sāka savu darbu, uz ko bija aicināts, kaut gan nekā nesaprata no visa tā, ko nupat bija redzējis. Viņš ar tādu sparu ķērās pie darba, ka drīz vien akmens klonu klāja gaišās, sprogainās cirtas, kas pirms piecām minūtēm tik daiļi bija pušķojušas jauna cilvēka seju.
Tad Otons palika viens un, kaut arī bija gatavs padoties katrai Helēnas pavēlei, viņš tomēr nevarēja bez žēluma noskatīties šajās zīdaini mīkstajās cirtās, ar kurām viņa māte tik labprāt mēdza tīksmināties. Pēkšņi viņš izdzirda ejā vieglu troksni un, ieklausījies, pazina jaunās princeses soļus. Kaut gan šis upuris bija ticis nests viņas dēļ, Otonam bija kauns rādīties tai ar noskūtu galvu un viņš steigšus paslēpās aiz kāda priekškara, kas sedza sienā ierīkotu nišu. Tiklīdz tas bija noticis, viņš ieraudzīja Helēnu, kas nāca lēniem soļiem, it kā kaut ko meklētu. Ejot garām istabas vaļējām durvīm, viņa paskatījās iekšā uz grīdu. Tad, palūkojusies visapkārt un redzēdama, ka ir pilnīgi viena, viņa bridi apstājās, paklausījās un, pārliecinājusies, ka neviens to neredz, viņa tikpat uzmanīgi ienāca, pieliecās un, pacēlusi vienu no jaunā cilvēka cirtām, paslēpa to sev uz krūtīm un aizgāja.
Bet Otons aiz priekškara bija nometies ceļos un saņēmis rokas, stāvēja kā pārakmeņojies.
Divas stundas vēlāk un tieši tai bridi, kad to vismazāk varēja sagaidīt, grāfs Rābenšteins lika saviem pavadoņiem sagatavoties, lai nākamā dienā līdz ar viņu varētu atstāt Klēves pili. Par šo negaidīto rīkojumu visi bija ļoti pārsteigti. Bet vēl tai pašā vakarā starp prinča kalpotājiem sāka izplatīties baumas, ka princeses tēvs esot to spiedis dot izšķirošu atbildi. Viņa atbildējusi, ka labāk esot ar mieru iet klosteri, nekā kļūt par grāfa Rābenšteina sievu.
VII
Astoņas dienas pēc tiem notikumiem, kurus aprakstījām iepriekšējā nodaļā, tieši tai brīdī, kad Klēves Ādolfs jau grasījās piecelties no galda, pils pagalmā iaradās Rābenšteina herolds, atnesdams sava kunga izaicinājumu. Princis paskatījās savā meitā un šinī viņa skatienā izpaudās pārmetums un vienlaikus arī sirsnīgs maigums. Helēna nosarka un nolaida acis. Brīdi klusējis, princis pavēlēja ielaist sūtni.
Herolds ienāca: tas bija kāds jauns dižciltīgais ģērbies grāfa krāsās un ar grāfa ģērboni uz krūtīm. Viņš dziļi palocījās prinča priekšā un pieklājīgā, bet stingrā un noteiktā balsī pieteica karu.
Grāfs Rābenšteins, neminēdams pieteikuma motīvus, izaicināja princi Ādolfu katrā vietā, kur viņš to varētu sastapt, vai tas būtu vīrs pret viru, divdesmit pret divdesmit, pulks pret pulku, nakti vai dienu, kalnā vai lejā.
Princis noklausījās izaicinājumu sēdus, ar cepuri galvā. Kad herolds bija beidzis, princis piecēlās, paņēma no krēsla, kur viņš to bija nometis, savu ar hermelinu greznoto samta mantiju, aplika to heroldam ap pleciem, noņēma no kakla savu smago zelta ķēdi, uzkāra to sūtnim un pavēlēja viņu labi pacienāt, lai, atstādams pili, viņš varētu teikt, ka Klēves princis kara pieteikšanu uzņem tāpat, kā uzaicinājumu uz svētkiem.
Tomēr valdnieka šķietami mierīgā izturēšanās bija maska, lai apslēptu iekšējo nemieru. Viņš jau bija tajos gados, kad bruņas sāk spiest karotāja plecus. Bez tam vēl viņam nebija ne dēla, ne brāļadēla, kam varētu uzticēt savas taisnības aizstāvēšanu.
Atlika vienīgi draugi, bet princis itin labi zināja, ka šajos juku laikos, kur katram bija jāaizstāv vai nu savs, vai ķeizara gods, varēja cerēt vienīgi uz līdzjūtību, bet ne uz reālu atbalstu. Tomēr viņš izsūtīja uz visām pusēm vēstules, aicinādams palīgā draugus un sabiedrotos. Tad viņš nekavējoties ķērās pie pils uzlabošanas, pavēlēja nocietināt vājākās vietas un lika savest pilī pēc iespējas vairāk pārtikas.
No otras puses arī grāfs Rābenšteins bija lietišķi izmantojis tās astoņas dienas, ar kurām viņš bija aizsteidzies savam pretiniekam priekšā. Tāpēc arī dažas dienas pēc kara pieteikšanas, un pirms vēl prinča sabiedrotie bija paspējuši atsteigties tam palīgā, pēkšņi atskanēja sauciens: „Pie ieročiem!" Saucējs bija Otons, kas, uz mūra sardzē stāvēdams, bija pamanījis Nirnburgas virzienā pie apvāršņa paceļamies putekļu mākoni, kurā zibēja ieroči kā dzirkstis dūmu mutulī.
Kaut gan princis nedomāja, ka uzbrukums nāks tik drīz, viņš tomēr bija sagatavojies to kuru katru brīdi saņemt. Viņš lika aizslēgt vārtus, nolaist barjeras un pavēlēja pils aizstāvjiem stāties pie mūriem. Bet princese Helēna devās uz Beatrises kapelu lūgt Dievu.
Kad grāfa Rābenšteina karapulki atradās vairs tikai kādu jūdzi no pils. tas pats herolds, kurš jau reiz bija ieradies sava kunga uzdevumā, atdalījās no karapulka rindām un, trompetista pavadīts, piegāja pie mūriem. Tad trompetists trīs reizes lika skanēt savai taurei un herolds grāfa vārdā vēlreiz izaicināja pašu princi vai kuru katru drošprāti, kas gribētu cīnīties viņa vietā. Triju dienu laikā tas ik rītus varēja ierasties pļavā starp pili un upi, lai sacenstos divcīņā. Ja līdz tam laikam uzaicinājums nebūs pieņemts, herolds piedāvāja izšķirošo kauju. Kad šis otrreizējais izaicinājums bija pieteikts, herolds pienāca pie pils ozola vārtiem un pakāra pie tiem grāfa cimdu, pienaglodams to ar savu dunci.