Par atbildi princis no mūra viņam nometa savējo. Pēc tam, tā kā vakars vairs nebija tālu, abas puses sāka gatavoties: viena uzbrukumam, bet otra — uz aizstāvēšanos.
Atbrīvots no sava sardzes pienākuma un redzēdams, ka pašreiz nedraud nekādas briesmas, Otons no mūra bija nokāpis lejā pilī, kur, staigājot pa pils kalpotāju un strēlnieku telpām, viņam šad un tad bija gadījies kādā ejā sastapt Helēnu. Tādās reizēs jaunā meitene, kaut gan viņa nezināja, ka jaunais strēlnieks bija to redzējis paceļam viņa matu sprogu, arvien nosarka un dažreiz pasmaidīja. Gadījās arī, ka šāda vai tāda iemesla dēļ viņa pateica strēlniekam dažus vārdus: tādas reizes bija Otona sirdij īsti svētki un, tiklīdz viņa bija aizgājusi, Otons devās uz kādu vientuļāku pils stūrīti, kur apsēdies viņš mēģināja atcerēties katru jaunās pils kundzes teikto vārdu un, acis aizvēris, redzēja viņas pietvīkušā vaiga mīļo smaidu.
Šoreiz viņam nelaimējās: lai Srī cik vērīgi viņš skatījās pils logos un apstaigāja visas ejas, ne viņš to kaut kur redzēja, ne sastapa. Domādams, ka viņa varbūt pils baznīcā lūdz Dievu, Otons devās turp: baznīca bija tukša. Atlika vēl vienīgi grāfienes Beatrises kapela, bet šī telpa bija kalpotājiem slēgta un viņi drīkstēja tur ieiet vienīgi tad, kad tika saukti.
Dažus acumirkļus Otons vilcinājās spert kāju šinī vissvētākajā vietā, bet tad pārdomājis, ka pašreizējie kļūmīgie apstākļi varētu tam noderēt par attaisnojumu, viņš devās turp, kur to cerēja sastapt, un pacēlis ieejas drapēriju, ieraudzīja Helēnu nometušos ceļos pie altāra.
Otons pirmo reizi iegāja šai lūgšanu vietā: tā bija mistiskas krēslas pilna telpa, kurā vāja gaisma iespiedās caur krasaino logu stikliem un kur viss dvēseli noskaņoja dievlūgšanai. Kapelu apgaismoja viena vienīga lampa, kas bija pakārta virs altāra kādas gleznas priekšā. Gleznā bija attēlots tas pats gulošais bruņinieks laivā, kuru velk gulbis. Tikai šeit bruņinieka galvu rotāja mirdzošs gaišums. Gleznu ierāmēja divas kolonnas. Pie vienas karājās krustnešu zobens ar zeltā rotātu maksti un zobenu un rokturi, bet pie otras ziloņkaula rags ar pērļu un dārgakmeņu inkrustācijām. Virs gleznas starp abām kolonnām, kā tas Vācijā vēl šodien parasts, karājās vairogs, virs kura bija novietota bruņucepure. Tas bija tas pats vairogs un tā pati cepure, kādus redzēja attēlotus gleznā, un tos pazīt nebija grūti, jo tiklab uz audekla, kā uz dzelzs bija saskatāms tas pats ģērbonis.
Acīmredzot, šis zobens, šis rags, vairogs un bruņucepure piederēja gulbja bruņiniekam, un šis drošsirdīgais bruņinieks, jādomā, reiz bija piedalījies krusta karos.
Otons viegliem soļiem tuvojās jaunavai. Nometusies tēla priekšā, viņa klusi lūdza, it kā tas būtu bijis Kristus, vai kāds no svētajiem mocekļiem. Rokās tā turēja lūgšanu krelles, savērtas no melnkoka pērlēm ar perlamutra inkrustāciju, kuru galā karājās mazs zvaniņš, kas gan vairs neskanēja, jo mēlīte, laikam aiz vecuma, bija izkritusi un nebija vairs ielikta.
Otons nevilšus pagrūda kādu krēslu, šis troksnis lika jaunavai pagriezt galvu, bet nekas neliecināja, ka šis traucējums to būtu nepatīkami pārsteidzis. Viņa paskatījās nācējā ar skumju, bet mīļu smaidu.
— Kā redzat, — viņa teica, — ikviens no mums pūlas pēc tās saprašanas, ko Dievs tam devis. Mans tēvs gatavojas uz cīņu, bet es, es pavadu laiku lūgšanās. Jūs cerat uzvarēt ar asinīm, es — ar asarām.
— Un kuru no svētajiem jūs lūdzat? — jautāja Otons, ziņkārīgi aplūkodams atveidu, kas vienlaikus bija attēlots uz audekla un akmenī.
— Vai tas ir svētais Miķelis vai svētais Juris? Sakiet man viņa vārdu, lai es varētu lūgt to pašu svēto, kā jūs.
— Tas nav ne viens, ne otrs, — atbildēja jaunava, — tas ir Rūdolfs Dalosts, un gleznotājs ir kļūdījies, ietverdams viņa galvu oreolā. Viņam piederētos palmas zars, jo viņš bija moceklis, nevis svētais.
— Un jūs tomēr savā lūgšanā vēršaties pie viņa, it kā tas sēdētu pie Dieva labās rokas? — brīnījās Otons. — Ko jūs no viņa cerat izlūgties?
— Tādu pašu brīnumu, kādu viņš reiz ir izdarījis mūsu ciltsmātes labā, kad viņa atradās līdzīgā nelaimē, kādā esmu es. Bet, ak vai, grāfienes Beatrises lūgšanas krelles tagad ir mēmas un svētīta zvaniņa skaņas vairs neuzmodinās briņinieku Rūdolfu Svētajā zemē.
— Es nevaru ne mazināt jūsu bažas, ne modināt jūsu cerības, — atbildēja Otons, — jo nezinu, ko jūs ar to gribat teikt.
— Vai tad jūs nezināt šo mūsu dzimtas leģendu? — jautāja Helēna.
— Es zinu tikai to, ko redzu: šis bruņinieks, kura laivu gulbis velk pāri Reinai, bez šaubām, būs glābis grāfieni Beatrisi no kādām draudošām briesmām?
— No tādām pašām, kādas mums draud šinī acumirklī, un tāpēc, lūk, es pie viņa vēršos lūgšanā. Kādu citu reizi es jums šo stāstu pastāstīšu, — un Helēna piecēlās, lai aizietu.
— Kāpēc ne tagad? — jautāja Otons, ar godcienības pilnu žestu apturēdams jaunavu. — Laiks un vieta ir labi piemēroti kara nostāstu un svētas leģendas izpratnei.
— Tad sēdieties, lūk, tur un klausieties! — teica jaunā meitene, kurai nekā labāka nevajadzēja, kā atrast iemeslu, lai varētu palikt kopā ar Otonu.
Otons pamāja ar galvu par zīmi, ka viņš itin labi saprot, kāda plaisa tos šķir, un palika stāvot kājās.
— Jūs zināt, — iesāka Helēna, — Bujonas Gotfrīds bija mūsu ciltsmātes Klēves Beatrises tēvocis.
— Tas man ir zināms, — atbildēja jaunais cilvēks palocīdamies.
— Bet jūs nezināt, — turpināja Helēna, - ka Klēves valdnieks Roberts, kas bija apprecējis Brabantes varoņa māsu, nolēma doties līdzi savam svainim krustakarā un, neskatoties uz savas meitas Beatrises lūgumu, gatavojās īstenot šo savu svēto apņemšanos. Lai arī cik dievbijīgs bija Gotfrīds, viņš no sākuma bija mēģinājis Robertu atrunāt, jo, dodamies uz Svēto zemi, tas atstāja mājās bez kāda atbalsta savu vienīgo četrpadsmit gadus veco meitu Beatrisi. Bet nekas nespēja atturēt veco kareivi un uz visām ierunām viņš atbildēja ar krustnešu devīzes vārdiem, kas jau bija ierakstīti viņa vairogā: