Tomēr bruņinieka ierašanās nepalika bez iespaida.
Viņš tik pēkšņi parādījās viesu vidū kā Vilhelms Leonorai un viņu kaujas bruņu tērpa pelēkais tērauds savādi atšķīrās no svētku viesu samta un zīda drēbju spilgtajām krāsām. Tāpēc arī visu skatieni tūdaļ pievērsās viņam, izņemot grāfu Ludvigu, kas stāvēja pie zāles pretējām durvīm un likās nogrimis tik dziļās pārdomās, ka pat nepaskatījās ne pa labi, ne pa kreisi.
Kārlis tūdaļ pazina savu veco draugu un, nelikdamies ne zinis par viņa nomāktību, devās apkārt pa blakus telpām un pēc karstas, bet sekmīgas cīņas ar biezo ļaužu pūli, sasniedza nomaļāko istabu, pie kuras durvīm viņš, zālē ienākot, bija pamanījis grāfu Ludvigu, kurš vēl joprojām drūms un sadudzis stāvēja tai pašā vietā.
Kārlis vēlreiz uz brīdi apstājās, vērodams šo savādo nomāktību, kas tā nepiestāvēja mājas tēvam, kurš, likās, viesiem bija atdevis visu prieku un pats sev paturējis tikai rūpes un skumjas. Tad viņš devās tam klāt un redzēdams, ka viņa tuvojošos soļu troksnis nespēja uzmodināt draugu no smagajām domām, viņš uzlika tam roku uz pleca.
Landgrāfs nodrebēja un pagriezās. Visi viņa prāti tā bija pievērsušies kaut kādām tumšām domām un sapinušies tajās, ka viņš labu laiku raudzījās drauga atsegtajā sejā un nepazina to, kaut gan kurā katrā citā laikā viņš to ar nolaistu sejsegu būtu sazīmējis starp visiem ķeizara galma bruņiniekiem. Tad Kārlis minēja savu vārdu un Ludvigs izstiepa tam pretī abas rokas; mulsums bija zudis un Ludvigs metās sava cīņas biedra apkampienos, drīzāk kā cilvēks, kas dziļās dvēseles bēdās meklē patvērumu un nevis kā draugs, kas līksmi apsveic draugu.
Tomēr likās, ka šī negaidītā ierašanās uz šo līksmo svētku rūpju pilno saimnieku atstājusi labvēlīgu iespaidu. Viņš aizveda savu viesi otrā istabas galā, nosēdināja to uz plata ozola krēsla, virs kura pacēlās zelta caurausts baldahīns, un apsēdās viņam līdzās; tad saņēmis drauga rokas un pats turēdams seju ēnā, viņš lūdza viņam pastāstīt, ko visu tas bija pieredzējis pa šiem trim ilgajiem gadiem, kamēr abi draugi bija viens no otra šķirti.
Ar īstu vecam karavīram raksturīgu pļāpīgumu Kārlis pastāstīja, ka brabantiešu valsts un angļu karaspēks Eduarda III vadībā laupīdams un dedzinādams aplencis Kambrē; kā abas armijas sastapušās pie Bironfosas, neielaižoties cīņā, tāpēc ka lielais astrologs Sicīlijas karalis bija pareģojis
Filipam Voluā, ka ikviena kauja, ko tas sākšot ar angļiem, kurus vada personīgi pats Eduards, beigšoties viņam nelaimīgi (pie Kresi šis pareģojums tiešām piepildījās); un ka beidzot Desplešīnas laukā pēc Francijas karaļa māsas 2annas Voluā lūguma abi karaliskie pretinieki uz vienu gadu noslēguši pamieru.
Landgrāfs noklausījās viņa stāstu klusuciezdams, ko zināmā mērā varēja saukt par uzmanību, kaut gan viņš šad un tad savāda nemiera dzīts bija piecēlies, lai ietu un pamestu skatienu lejas zālē. Bet tā kā landgrāfs katru reizi bija atgriezies, viņa draugs tūdaļ turpināja uz brīdi pārtraukto stāstu, labi saprazdams, ka namatēvam ir nepieciešams sekot sarīkoto svētku norisei, lai viņa ielūgtajiem viesiem nekā netrūktu, kas tiem šos svētkus varētu padarīt jo patīkamākus. Bet tā kā pēc pēdējā pārtraukuma landgrāfs, it kā būtu savu draugu aizmirsis, vairs neatgriezās, lai ieņemtu vietu tam līdzās, Kārlis piecēlās un no jauna devās uz durvīm, pa kurām šinī nomaļajā, krēslainajā telpā iespīdēja spožs gaismas stars. Šoreiz tas, kuru viņš meklēja, dzirdēja to nākamjo, nepagriezis galvu, viņš pacēla roku.
Grāfs Kārlis ieņēma tam ierādīto vietu, un landgrāfs uzlika roku savam cīņas biedram uz pleca un to cieši pievilka sev klāt.
Acīmredzot šā cilvēka dvēselē norisinājās kāda briesmīga cīņa un, kaut arī grāfs Kārlis uzmanīgi raudzījās līksmajā pūlī, kas viesuļoja garām, viņš neredzēja nekā tāda, kas varētu būt par cēloni drauga uzbudinājumam. Bet tas bija pārāk labi saskatāms, lai tik uzticīgs draugs kā Kārlis to neredzētu un nepārdzīvotu līdzi. Tomēr saprazdams, ka draudzības pirmais un svētākais pienākums ir klusēt par lietām, ko mums negrib atklāt, viņš cieta klusu. Bet starp sirdīm, kas paradušas izprast viena otru, pastāv noslēpumaina saprašanās. Tā arī landgrāfs, izpratis drauga kautro atturību, pavērās viņā, tad pārvilka roku pār pieri, smagi nopūtās un, norādīdams uz savu dēlu, mazliet vilcinādamies teica:
— Vai tu neatrodi, ka Otons izskatās ļoti līdzīgs šim jaunajam augstmanim, kas pašreiz dejo ar viņa māti?
Grāfs Kārlis nodrebēja, jo šie pāris vārdi bija viņam tas pats, kas nakts tumsas pārsteigtam ceļotājam ir zibens atspīdums tuksnesī. Tā pēkšņā uzliesmojuma gaismā viņš bija pamanījis bezdibeni. Un patiesi, līdzība starp jaunekli un norādīto cilvēku bija tik uzkrītoša, ka grāfs to nevarēja neatzīt, kaut gan nojauta, ka viņa atbilde varētu būt liktenīga.
— Tev taisnība, Ludvig, — viņš teica, — tos varētu noturēt par diviem brāļiem.
Tiklīdz grāfs bija izteicis šos vārdus, viņš juta, kā landgrāfs, pret kura plecu tas bija atspiedies, pēkšņi nodrebēja, un tāpēc viņš vēl pasteidzās piebilst:
— Bet saki man, ko tas liecina?
— Nekā, — tumši atteica landgrāfs, — es tikai gribēju dzirdēt arī tavas domas, bet nu nāc un izstāsti līdz beigām visu, ko esi piedzīvojis šajās karagaitās.
Un viņš aizveda grāfu Kārli atpakaļ turpat, kur viņš bija savu stāstījumu sācis un šoreiz viņš to netraucēti tur arī pabeidza.
Tiklīdz tas bija noticis, durvīs parādījās kāds cilvēks. Landgrāfs aši piecēlās un devās pie tā. Kādu brīdi abi vīri sarunājās, bet tik klusā balsī, ka Kārlis nekā nevarēja sadzirdēt. Tomēr no viņu žestiem viņš nojauta, ka runa ir par kaut ko ļoti svarīgu, par ko viņš vēl jo vairāk pārliecinājās, redzēdams, ka landgrāfs atgriežas pie viņa vēl drūmāks, nekā bija brīdi iepriekš.