Pie šiem vārdiem bruņinieks novilka savu cimdu, nomezdams to zemē, un viņa pirkstā mirdzēja tas pats dimants, kuru jūs būsit ievērojuši zvīļojam uz mana tēva labās rokas un kurš viens pats ir pusi grāfa valsts vērts.
Žerārs nebija gļēvulis un tāpēc vārti atvērās, pa tiem iznāca kāds pāžs, kas pacēla nomesto cimdu, bet pāžam sekoja pilskungs pilnā bruņojumā uz sava kaujas zirga.
Abi pretinieki nepārmainīja neviena vārda. Nepazīstamais bruņinieks nolaida savu sejsegu un to pašu darīja Žerārs. Tad cīnītāji katrs no savas puses ieņēma vajadzīgo distanci, nolieca šķēpus un pilnos auļos metās viens otram virsū.
Kā es jau teicu, Žerārs bija viens no stiprākajiem un drošsirdīgākajiem Vācijas cīkstoņiem. Viņa bruņas bija labākā Ķelnes meistara darbs. Sava šķēpa smaili viņš bija slacinājis suņu norieta taura asinīm tai brīdī, kad dzīvnieks raustījās pēdējos krampjos, un tomēr'viņa šķēps salūza kā stikls pret ienaidnieka vairogu, bet bruņinieka šķēps vienā triecienā caururba Zerāra vairogu, bruņas, un ķēra to paša sirdī, tā kā viņš bija uz vietas beigts, nepaguvis ne iesaukties, ne grēkus nožēlot, it kā to būtu ķēris zibens. Tad bruņinieks pagriezās pret Beatrisi: viņa bija nometusies ceļos un pateicās Dievam.
Cīņa bija norisinājusies tik strauji un pārsteigums, kas tai sekoja, bija tik liels, ka Zerāra bruņotie kalpi, redzēdami savu kungu krītam, pat neatģidās aizvērt vārtus. Neviena neaizkavēts, bruņinieks iejāja pirmajā pils pagalmā, atsēja zirga pavadu pie kāda dzelzs āķa un devās uz lielajām dzelzs trepēm. Tai bridi, kad viņš cēla kāju uz apakšējā kāpiena, uz augšējā parādījās Beatrise, kas steidzās pretī savam atbrīvotājam.
— Šī pils, mans bruņiniek, — viņa teica, — ir jūsu, jūs esat to iekarojis. Uzskatiet to par savu īpašumu, un jo ilgāk jās še paliksit, jo lielāka būs mana pateicība jums.
— Kundze, — teica bruņinieks, — ne man, bet Dievam pienākas pateicība, jo viņš mani sūtīja jums palīgā. Kas attiecas uz pili, tad tā jau kopš desmit gadu simteņiem ir jūsu senču miteklis un es vēlos, kaut vēl desmit gadu simteņus tā būtu viņu pēcnācējiem patvērums.
Beatrise nosarka, jo viņa savā dzimtā bija pēdējā.
Tomēr bruņinieks uzaicinājumu pieņēma: viņš bija jauns, viņš bija skaists. Beatrise, viņa sirds dāma, bija viena. Pēc trim mēnešiem abi jaunie ļaudis juta no vienas puses vairāk nekā tikai draudzību, bet no otras puses vairāk nekā tikai pateicību. Bruņinieks jau runāja par mīlu, un kaut gan viņam nebija ne novadu, ne grāfistes, viņš tomēr laikam bija augsta dzimuma. Tāpēc arī Beatrise, kurai pietika mantas abiem, juzdamās laimīga, ka spēj ko darīt tā labā, kas tik daudz bija darījis viņas labā, piedāvāja tam savu roku ar visām no šā fakta izrietošajām priekšrocībām, ko viņš tik vīrišķīgi un tik negaidītā kārtā bija viņai saglabājis. Bruņinieks nometās ceļos pie Beatrises kājām: jaunā meitene gribēja to piecelt.
— Piedodiet, kundze, — viņš teica, — bet tā kā es izlūdzos jūsu žēlastības, es palikšu tik ilgi jūsu priekšā uz ceļiem, kamēr to dabūšu.
— Runājiet! — atbildēja Beatrise. — Es jau iepriekš esmu gatava jūs uzklausīt, it kā jūs jau būtu mans kungs un pavēlnieks.
— Ak, cienītā kundze, — teica bruņinieks, — jums bez šaubām tas liksies savādi, ka tik lielu žēlastību es varu pieņemt tikai ar vienu noteikumu.
— Es piekrītu, — atbildēja Beatrise, — bet tagad sakiet, kāds ir šis noteikums?
— Tas ir, ka jūs nekad nedrīkstat prasīt ne manu vārdu, ne no kurienes es esmu nācis, ne arī to, kā es uzzināju, ka jūs esat briesmās. Ja jūs man to jautāsit, man nebūs dūšas jums liegties, tik ļoti es jūs mīlu, bet tiklīdz es jums būšu visu pateicis, es nevarēšu vairs palikt pie jums, un mums būs jāšķiras uz visiem laikiem. To pavēl man tā vara, kas mani vadīja pāri kalniem un jūrām visā garajā ceļā, ko man vajadzēja uzņemties jūsu dēļ.
— Ko man nozīmē jūsu vārds? Ko nozīmē man šī cituriene, no kurienes jūs nākat? Un ko nozīmē, kā jūs dabūjāt zināt, ka esmu briesmās? Nākotnes dēļ es gribu aizmirst pagātni. Jūsu vārds ir Gulbja
bruņinieks, jūs nākat no Svētītās zemes un man jūs ir atsūtījis pats Dievs. Ko vēl vairāk vajadzētu zināt man? Še jums mana roka.
Bruņinieks to aizgrābts noskūpstīja, un nepagāja vēl mēnesis, kad pils kapelāns tos savienoja tai pašā kapelā, kur Beatrise, bīdamās no kādām citām laulībām, veselu gadu un vienu dienu tik rūgti bija raudājusi.
Debesis svētīja šo laulību: trijos gados Beatrise davāja savam vīram trīs dēlus — Robertu, Gotfrīdu un Rūdolfu. Vēl trīs gadi aiztecēja vislabākā saskaņā un viņu laime bija tik liela, ka tā likās nākam no kādas citas pasaules.
— Mīļo māt, — kādu dienu teica jaunais Roberts, atgriezies pilī, — saki, kā sauc manu tēvu?
— Kam tev to? — drebēdama jautāja māte.
— Aspernas barona dēls man prasa.
— Tavs tēvs saucas Gulbja bruņinieks, un cita vārda viņam nav.
Ar šo atbildi bērns apmierinājās un atgriezās pie saviem rotaļu biedriem. Pagāja vēl viens gads. Kaut gan viņu laime nebija vairs tik pārmērīga, kā pirmajos gados, tomēr viņus apņēma tas klusais miers, kāds jūtams dvēseļu tuvībā.