Выбрать главу

—           Mīļo māt, — kādu dienu teica jaunais Gotfrīds, — kad mans tēvs atbrauca šurp laivā, kuru vilka gulbis, no kurienes tad viņš nāca?

—   Kam tev to vajag zināt? — nopūzdamās jautāja māte.

—   Grāfa Megena dēls man to prasīja.

—           Viņš atnāca no tālas, nezināmas zemes, tas ir viss, ko es tev zinu teikt.

Bērns apmierinājās ar šo atbildi, pateica to saviem rotaļu biedriem un savā bērna nevainībā turpināja rotaļāties upes krastā.

Pagāja vēl viens gads, bet bruņinieks redzēja, ka Beatrise reizēm kļūst domīga un to moca kāds nemiers, tomēr viņš nelikās to redzot un bija pret viņu vēl maigāks un sirsnīgāks.

—            Mīļo māt, — kādu dienu teica jaunais Rūdolfs, — kad viņš tevi toreiz izglāba no ļaunā Žerāra, kas viņam teica, ka tev draud briesmas?

—   Kam tev tas jāzina? — raudādama jautāja māte.

—   Markgrāfa Gorkuma dēls man to prasīja.

—           Dievs, — atbildēja māte, — Dievs, kas redz visus apbēdinātos un sūta tiem savus eņģeļus palīgā.

Bērns vairāk nejautāja. Viņš bija radināts uzskatīt Dievu kā tēvu un tāpēc nebrīnījās, ka Dievs būtu darījis viņa mātes labā to pašu, ko tēvs darītu sava bērna labā.

Bet princese Beatrise skatījās uz šo lietu pavisam citādām acīm. Viņa bija nākusi pie atziņas, ka dēlu pirmais dārgums ir tēva vārds, bet viņas dēliem šā vārda nebija. Tie paši jautājumi, ar kuriem viņi bija griezušies pie mātes, tiks tiem uzdoti nākotnē arī no citiem cilvēkiem, un viņi varēs

atbildēt to pašu, ko tiem bija teikusi māte. Beatrise kļuva skumja un grūtsirdīga, jo bija nolēmusi prasīt savam vīram, lai arī kas notiktu, to, ko viņa bija solījusies nekad nevaicāt.

Bruņinieks redzēja viņas dvēseles nemieru un nojauta tā cēloņus. Jau vairākkārt, redzot Beatrisi tik nelaimīgu, viņš bija gribējis tai visu atklāt, bet ik reizes to bija atturējusi briesmīgā doma, ka tādā gadījumā viņiem jāšķiras uz visiem laikiem.

Beidzot Beatrise vairs nespēja ilgāk izturēt, viņa uzmeklēja bruņinieku, krita tam pie kājām un viņas bērnu dēļ lūdza atklāt tai savu vārdu, no kurienes tas nācis un kas to sūtījis.

Bruņinieks nobāla, it kā būtu pienākusi viņa pēdējā stundiņa, tad noliecās un noskūpstījis Beatrisi uz pieres, viņš teica:

— Ak vai, tam tā jānotiek, šovakar es tev pateikšu visu.

IX

Stundenis rādīja sesto stundu, kad bruņinieks ar savu sievu apsēdās uz balkona. Bailes un nemiers māca Beatrisi, bet bruņinieks bija skumjš.

Kādu brīdi abi sēdēja klusu un viņu skatieni instinktīvi bija pievērsušies tālei, un lūkojās uz to pašu vietu, no kurienes bija ieradies bruņinieks, lai cīnītos ar Zerāru. Beatrise nodrebēja un bruņinieks smagi nopūtās. Kopēja sajūta lika tiem atkal atrast vienam otru, viņu skatieni sastapās. Bruņinieka acis valgi mirdzēja un viņa skatienā izpaudās tādas skumjas, ka Beatrise to vairs nespēja izturēt un, ceļos nokritusi, iesaucās:

—   Ak, nē, nē, mans draugs! Ne vārda par šo noslēpumu, kas mums varētu tik dārgi maksāt! Aizmirsti, ko es tev prasīju, un kaut arī tu neatstāsi mūsu bērniem savu vārdu, viņi tomēr būs krietni cilvēki un paši sagādās sev vārdu.

—    Uzklausi mani, Beatrise, — abildēja bruņinieks, — viss ir Dieva ziņā un, ja viņš tev ir atļāvis uzdot man šo jautājumu, tas nozīmē, ka mana stunda ir pienākusi. Deviņus gadus es esmu nodzīvojis kopā ar tevi un tie bija neizsakāmas laimes laiki, tas ir vairāk, nekā kuram katram citam ir ticis dots. Pateicies Dievam, kā to daru es, un nu klausies, kas man tev sakāms.

—   Ne vārda! ne vārda! es tevi lūdzu! — iesaucās Beatrise.

Bruņinieks izstiepa roku pret kādu punktu, kas pirms dažām minūtēm

bija kļuvis redzams. Beatrise pazina gulbi ar laivu.

—   Tu redzi, — viņš teica, — mans laiks ir klāt, tagad tu dzirdēsi visu, ko jau sen slepeni esi vēlējusies zināt un ko man bija pavēlēts tev atklāt, tiklīdz tu to prasīsi. Es esmu tava tēva, Klēves Roberta, cīņu biedrs un tava tēvoča, Bujonas Gotfrīda, draugs. Es esmu Alostas Rūdolfs, kas krita Jeruzalemes aplenkšanas laikā.

Beatrise iekliedzās, nobālusi pacēla galvu un baiļu pilnām acīm stīvi raudzījās bruņiniekā. Viņa gribēja kaut ko teikt, bet spēja izdabūt pār lūpām tikai nesakarīgas skaņas — kā sapņu murgos.

—   Jā, es zinu, — viņš turpināja, — tas, ko es tev saku, ir kaut kas nedzirdēts. Bet neaizmirsti, Beatrise, ka es biju kritis brīnumu zemē, un tas Kungs ar mani ir darījis to pašu, ko viņš reiz darījis ar Jairus meitiņu un Marijas brāli Lācaru. Tas ir viss.

—   Ak Dievs, ak Dievs! — iesaucās Beatrise, piecēlusies ceļos, — bet tas, ko jūs sakāt, ir neiespējami.

—  Es cerēju, Beatrise, ka tava ticība ir lielāka, — atbildēja bruņinieks.

—   Un jūs esat Alostas Rūdolfs? — viņa murmināja.

—    Jā gan. Kā tu pati zini, Bujonas Gotfrīds, toreiz, kad viņš ieradās šeit pēc tava tēva, bija atstājis armiju savu divu brāļu un manā vadībā. Kad viņš atgriezās pie mums, viņš tā bija sajūsmināts par tavu jaunības skaistumu, ka visu ceļu par tevi vien runāja. Ja Gotfrīds tevi mīlēja kā savu meitu, tad es varu teikt, ka mani viņš mīlēja kā savu dēlu, un tāpēc no brīža, kad viņš tevi bija ieraudzījis, viņš bija ieņēmis prātā mūs savienot. Es toreiz biju tikai divdesmit gadu vecs, un mana dvēsele bija jaunavīgi tīra. Dzirdot, kādu viņš tevi man attēloja, mana sirds iedegās pret tevi tik karsti, it kā es tevi jau būtu pazinis kopš savām bērnu dienām. Starp mums jau viss bija tik cieši norunāts, ka viņš mani citādi nesauca, kā par savu māsasdēlu.

Tavs tēvs krita kaujā un es to apraudāju, it kā viņš būtu bijis mans miesīgais tēvs. Mirdams viņš man vēl deva savu piekrišanu un svētību. No tā laika es tevi uzskatīju par savu, tavs tēls dzīvoja manā sirdī un savās domās es tavu vārdu pieminēju katrā lūgšanā.