— Ko es darīšu, būs labi darīts.
— Jā, bet ko tu vairs vari darīt? — jautāja landgrāfs.
— Tā būs mana darīšana, — atbildēja grāfs.
Tad apskāvis savu draugu, viņš apģērbās, apjoza zobenu, un, izgājis no istabas, devās tieši uz zirgu staļļiem, pats apsegloja savu uzticamo Ansi un, kaudamies ar dažādām juceklīgām domām, jāja lejā pa spirālveidīgo ceļu, pa kuru tas vēl vakar straujā gaitā bija traucies šurp, jauku cerību
spārnots.
Nonācis ielejā, grāfs Kārlis nogriezās pa Rolandsekas ceļu un, lēnā solī jādams, pats dziļās domās nogrimis, viņš ļāva zirgam pilnīgu vaļu gan rikšot, gan soļot pēc savas patikas. Nojājis līdz krustcelēm, viņš ieraudzīja mazu kapliču, kurā kāds priesteris lūdza Dievu. Grāfs apskatījās visapkārt un, redzēdams, ka vieta ir tāda, kādu to bija vēlējies, viņš apstājās.
Grāfs Kārlis bija viens no tās vecās bruņniecības tipiem, kura ap XV gadu simteni kļūst arvien retāka un kuru Frosārs ir aprakstījis ar tādu mīlestību, kas atgādina antikvāru, kad tas tīksminās ap kādu senlaicīgu lietiņu. Pēc viņa saprašanas visu izšķīra zobens, kas uzticēja savu lietu Dieva tiesai, nekad nevarēja kļūdīties. Landgrāfa stāsts bija viņā pamodinājis dažas šaubas par Gotfrīda nolūkiem un, labi pārdomājot, šīs šaubas bija kļuvušas gandrīz vai par noteiktu pārliecību. Pirmkārt, nekad vēl neviens, izņemot šo melīgo čukstētāju, nebija iedomājies apšaubīt Emmas mīlu un uzticību. Grāfs Kārlis bija nelaiķa Ronsdorfa un arī landgrāfa draugs. Tādā kārtā šo vīru gods bija arī daļa no viņa goda, un tāpēc viņa pienākums bija atkal atjaunot abu labās slavas mirdzumu, ko uz brīdi kāds tenkotājs bija aptumšojis. Tiklīdz grāfs bija nonācis pie šāda slēdziena, viņš, nesacīdams nevienam ne vārda, bija izjājis priekšā uz ceļa, pa kuru nodevējam vajadzēja nākt, lai tad tur to piespiestu atzīties savos melos, vai arī atdot Dievam savu dvēseli. Bet vajadzības gadījumā prasīt kā vienu, tā arī otru.
Viņš nolaida savas bruņucepures sejsargu, apturēja Ansi ceļa vidu un zirgs ar jātnieku palika kādu stundu nekustīgi stāvam, it kā tie būtu izcirsti no akmens. Drīz vien viņš ieraudzīja aiz iejomas ceļa līkumā jājam kādu bruņinieku pilnā apbruņojumā. Jātnieks, redzēdams, ka ceļš ir aizšķērsots, uz brīdi apstājās, bet pārliecinājies, ka viņam pretī stāv tikai viens vīrs, ciešāk iesēdās seglos, pārbaudīja, vai zobens viegli izvelkams no maksts, un tad turpināja savu ceļu.
Piejājis grāfam dažu soļu attālumā un redzēdams, ka tas nedomā atbrīvot ceļu, jātnieks vēlreiz apstājās.
— Cienījamo bruniniek, — viņš teica, — vai jūs esat šā novada kungs un gribat šē katram ceļotājam liegt ceļu?
— Ne visiem, mans kungs, bet tikai vienam vienīgam, jo šis viens ir nelietis un nodevējs, bet es par viņa nelietību un nodevību gribu še no tā prasīt atbildi.
— Tad tas nevar attiekties uz mani, — teica Gotfrīds, — un es lūdzu jūs pagriezt savu zirgu vai pa labi, vai pa kreisi, lai ceļa vidū būtu vietas diviem vienlīdz cienījamiem cilvēkiem.
— Jūs maldāties, mans kungs, — tikpat mierīgi atbildēja grāfs Kārlis, — tas attiecas vienīgi un tikai uz jums, un neviens krietns un godājams bruņinieks negriezīs ceļu nožēlojamam tenkotājam.
Priesteris metās vidū starp tiem.
— Brāļi, — viņš teica, — vai jūs gribat viens otru nožņaugt?
— Jūs maldāties, svētais tēv, — atbildēja grāfs, — šis cilvēks nav mans brālis un es nemaz nepastāvu uz to, ka viņam katrā ziņā jānomirst. Lai tikai viņš atzīstas, ka ir apmelojis Godesbergas grāfa laulāto draudzeni, un es viņam tūdaļ došu brīvu ceļu, lai viņš iet nožēlot savus grēkus, kur vien grib.
— Nu, ja viņas mīļākais tik sirsnīgi ņemas to aizstāvēt, tad cita nevainības pierādījuma viņai vairs nav vajadzīgs, — atbildēja Gotfrīds, kas bruņinieku noturēja par Albertu.
— Jūs maldāties, — atbildēja jātnieks, kratīdams savu dzelzs maskā paslēpto galvu, ~ es esmu grāfs Kārlis no Homburgas. Es pret jums jūtu vienīgi to naidu, ko jūt pret katru nodevēju, un to nicināšanu, ar kādu skatās uz katru apmelotāju. Atzīstieties, ka esat melojis, un jūs būsit brīvs!
— Šī lieta attiecas vienīgi uz Dievu un mani, — smiedamies atbildēja Gotfrīds.
— Tad lai ari Dievs to izspriež! — iesaucās grāfs Kārlis, gatavodamies uz ciņu.
— Lai notiek tā! — nomurmināja Gotfrīds, ar vienu roku nolaizdams sejsegu un ar otru tverdams pēc zobena.
Priesteris sāka lūgt Dievu.
Gotfrīds bija drošsirdīgs un Palestīnā viņš ne vienu reizi vien bija pierādījis savu vīrišķību. Bet toreiz viņš cīnījās par un nevis pret Dievu. Tāpēc, kaut arī cīņa bija ilga un nežēlīga, kaut arī viņš bija drošprātis un veikls cīnītājs, viņš tomēr nevarēja turēties pret to spēku, ko Kārlim deva viņa pārliecība par savu taisno lietu. Spēcīgs zobena dūriens caururba viņa bruņas un, dziļi iespiezdamies krūtis, nogāza to gar zemi. Gotfrīda zirgs, sabijies no sava kunga kritiena, aizauļoja atpakaļ, un drīz vien pazuda aiz ceļa iejomas.
— Godājamais tēv, — grāfs Kārlis teica bailēs drebošajam priesterim, — es domāju, ka jūs vairs nedrīkstat kavēties izpildīt savu svēto pienākumu. Lūk. te būs bikts, ko es jums apsolīju, pasteidzaties to pieņemt.
Un iebāzis zobenu maksti, viņš sastinga savā monumentālajā pozā.
Priesteris piegāja pie mirēja, kurš vairāk nespēja, kā, uz rokas atspiezdamies, piecelties uz viena ceļa. Viņš tam atsēja viņa bruņucepuri. Ievainotā seju jau klāja nāves bālums un tā mute bija pilna ar asinīm. Kārlis vienu brīdi jau baidījās, ka viņš nemaz vairs nevarēs parunāt, bet tā nebija. Gotfrīds apsēdās un priesteris, ceļos nometies, pieņēma viņa grēksūdzi, ko tas aizraudamies čukstošā balsi izdvesa. Pie pēdējiem vārdiem ievainotais, juzdams, ka viņa gals ir klāt, ar priestera palīdzību, nometās ceļos un pacēlis rokas pret debesīm, trīs reizes iesaucās: