— Kungs, Kungs, piedod manus grēkus!
Pie trešās reizes viņš dziļi nopūtās un atkritis palika nekustīgi guļot. Viņš bija miris.
— Godājamais tēv, — uzrunāja grāfs priesteri, — vai jums nav uzticēts atklāt kādam šīs bikts noslēpumu?
— Jā, — atbildēja priesteris, - bet tikai vienai vienīgai personai — Godesbergas landgrāfam.
— Tad sēžaties manā zirgā, — teica bruņinieks, izkāpdams no segliem, — un steigsimies to uzmeklēt.
— Mans brāli, ko jūs darāt? — jautāja priesteris, kas bija pieradis ceļot daudz pazemīgākā veidā.
— Sēžaties vien, tēv, sēžaties, — uzstāja bruņinieks, — lai neviens nesacītu, ka tāds grēcinieks, kā es, jāj, kad Dieva kalpam jāiet kājām.
Pie šiem vārdiem viņš palīdzēja priesterim iekāpt seglos un, lai ko iebilda pazemīgais jātnieks, viņš, zirgu pie pavadas vezdams, to nogādāja Godesbergas pilī. Turp nonācis, viņš, pretēji savam paradumam, nodeva zirgu staļļa puišiem, un aizveda priesteri pie landgrāfa, kuru atrada sēžam tai pašā istabā un tai pašā krēslā, kaut gan bija pagājušas jau septiņas stundas, kopš grāfs bija aizjājis no pils. Izdzirdis nācēju soļus, viņš pacēla savu bēdu sagrauzto vaigu un izbrīnā tos uzlūkoja.
— Lūk, brāli, — teica grāfs Kārlis, — te ir kāds godājams Dieva kalps, kuram jāatklāj tev kāda grēksūdze i n e x t r e m i s.
— Kas ir miris? — iesaucās landgrāfs, vēl vairāk nobālis.
— Gotfrīds, — atteica bruņinieks.
— Un kas viņu nogalināja?
— Es, — atbildēja Kārlis.
Un viņš mierīgi aizgāja, aizvērdams aiz sevis durvis, un atstādams landgrāfu ar priesteri vienatnē.
Un, lūk, ko garīdznieks pastāstīja landgrāfam: Gotfrīds Palestīnā bija iepazinies ar kādu vācu bruņinieku no Ķelnes apkārtnes, vārdā Ernests no Huningenas. Tas bija nopietns un tikumā pastāvīgs cilvēks. Jau pirms piecpadsmit gadiem viņš bija iestājies Maltas bruņinieku ordenī un savas reliģiozitātes, kā arī savas drošsirdības un godīguma dēļ no visiem tika cienīts un mīlēts.
Gotfrīds kopā ar Ernestu bija cīnījušies pie Sent Zanakras, kur Ernests tika nāvīgi ievainots.
Gotfrīds, redzēdams Ernestu krītam, iznesa viņu no cīņas burzmas un pats atkal atgriezās, lai turpinātu cīņu ar ienaidnieku.
Kad kauja bija beigusies, viņš devās uz savu telti, lai pārģērbtos, bet tiklīdz viņš to domāja darīt, kad viņam paziņoja, ka bruņinieks Ernests no Huningenas jūtoties ļoti slikti un pirms nāves vēloties vēl ar viņu runāt.
Divdesmit gadu vecumā Ernests bija mīlējis kādu meiteni un arī no viņas ticis mīlēts, bet kā jaunākais bērns ģimenē, bez titula un mantojuma tiesas, viņš nebija varējis to precēt. Savā bezcerībā mīlētāji aizmirsa, ka viņi nekad nevarēs kļūt vīrs un sieva, piedzima bērns, kurš nevarēja saukties ne viena, ne otra vārdā.
Neilgi pēc tam vecāki ar varu izdeva meiteni pie kāda bagāta un dižciltīga augstmaņa. Ernests bija atstājis dzimteni, devies uz Maltu, lai nodotu zvērestu, un kopš tā laika bija cīnījies Palestīnā. Dievs atalgoja viņa drošsirdību. Pec svētīgas dzīves viņš mira kā moceklis.
Ernests nodeva Gotfrīdam kādu papīru. Tas bija dāvinājuma akts, ar kuru viņš visu savu mantu — sešdesmit tūkstošus florīnu — novēlēja savam dēlam Albertam. Tā kā viņa māte bija mirusi jau pirms sešiem gadiem, Ernests uzdrošinājās nosaukt viņas vārdu, lai tā atvieglotu Gotfrīdam Alberta sameklēšanu. Šis vārds bija grāfiene Ronsdorfa.
Gotfrīds bija atgriezies Vācijā, lai izpildītu drauga pēdējo vēlēšanos. Bet ieradies pie sava radinieka landgrāfa un pārskatījis pašreizējo situāciju, viņš pēc pirmā acu uzmetiena aptvēra, kādu labumu var gūt no sava noslēpuma. Landgrāfam bija tikai viens vienīgs dēls un, ja Otons ar Emmu tiktu nobīdīti no ceļa, viņš pats kļūtu grāfa vienīgais mantinieks.
Mēs jau redzējām, cik tālu viņš bija pavirzījis šo savu nodomu, kad Rolandsvertas ceļa gravā sastapās ar Kārli Homburgu.
— Kārli, Kārli! — iesaucās landgrāfs, kā neprātīgs traukdamies ārā gaitenī, kur to gaidīja viņa cīņubiedrs. — Kārli! — tas nebija viņas mīļākais, bet viņas brālis!
Un tūdaļ viņš pavēlēja vest atpakaļ uz Godesbergu Emmu un Otonu. Divi ziņneši devās ceļā, viens augšup pa Reinu, otrs — lejup. Pirmais atgriezās jau naktī. Emma, kas ilgu laiku jau bija jutusies nelaimīga, pēc pagājušās nakts apvainojuma lūdza tikai vienu: atļaut pavadīt viņai mūža pēdējās dienas klosterī, kur bija pagājusi viņas jaunība, un atklāti pateica, ka vajadzības gadījumā viņa atsaukšoties uz šīs vietas neaizskaramību.
Rīta agrumā atgriezās arī otrs ziņnesis. To pavadīja abi bruņu kalpi, kuriem bija ticis uzdots nogādāt Otonu Kirbergā, bet Otona viņu vidū nebija. Braucot lejup naktī pār Reinu, Otons, zinādams, kurp un kāpēc tiek vests, un izmantodams brīdi, kad visi bija nodarbināti ar laivas vadīšanu krāčainajā straumē, bija pēkšņi meties dziļumā un tur pazudis.
III
Tomēr landgrāfa nelaime nebija tik liela, kā viņš pats domāja. Otons bija meties straumē, nevis lai meklētu nāvi, bet gan brīvību.
Uzaudzis Reinas krastos, viņš pārāk labi pazina šo draugu, lai no upes nebaidītos, jo bieži bija izmēģinājis savus jaunos spēkus pret viņas teces straujumu. Viņš ienira dzīlē un peldēja zem ūdens, kamēr aptrūka elpa. Kad viņš atkal iznira, barka bija jau tik tālu un nakts bija tik tumša, ka viņa pavadoņiem atlika tikai domāt, ka dzelme to aprijusi.
Otons steidzās drīzāk sasniegt krastu. Nakts bija auksta, viņa drēbes bija piemirkušas un viņam vajadzēja sasildīties un izgulēties. Tāpēc viņš devās uz pirmo mājiņu, kuras logos redzēja spīdam ugunis. Tur viņš teicās esam nomaldījies ceļinieks, un tā kā nebija nosakāms, vai viņa drēbes samirkušas lietū vai upes ūdeņos, viņš neradīja nekādas aizdomas un tika uzņemts ar vāciešiem īpatno, sirsnīgo, diskrēto viesmīlību. Nākamā dienā viņš jau rītausmā atstāja savas naktsmājas un devās uz Ķelni. Bija svētdiena un, tā kā Otons tur nonāca uz dievvārdu sākumu, viņš redzēja visus pilsoņus steidzamies uz baznīcu. Otons sekoja ļaužu pūlim, jo arī viņam gribējās pielūgt Dievu… Vispirms par savu tēvu, par viņa maldiem un vientulību, kādā viņš to bija atstājis… tad par savu klosterī iedzīto māti… un, beidzot, par sevi, jo kaut gan brīvs, viņš tomēr atradās viens un bez atbalsta šinī plašajā pasaulē, no kuras tas līdz šim pazina tikai no dzimtās pils saskatāmo apvārsni. Viņš paslēpās aiz kādas kolonnas, lai netraucēti pielūgtu Dievu: tik tuvu Godesbergai varēja gadīties, ka nejauši kāds augstmanis no vakardienas svētku viesiem to pazītu, vai arī pats Ķelnes arhibīskaps Valerands, kas bija viens no viņa tēva vecākajiem un uzticamākajiem draugiem.