ARTURS KLARKS, angļu rakstnieks
SUŅA ZVAIGZNĀJS
Trakā riešana vispirms manī radīja tikai īgnumu. Pagriezos uz otriem sāniem un pa miegam norūcu:
— Muti ciet, dumjais suns!
Taču snauda ilga tikai mirkli, tūlīt atģidos pavisam, atguvu apziņu, un reizē ar to radās bailes. Vientulības neprāta bailes.
Baidījos atvērt acis, baidījos ko redzēt. Saprāts man teica, ka neviens suns vēl nav spēris kāju uz šīs svešās pasaules, ka starp mani un Laiku — tā sauca manu suni — ir ceturt- daļmiljona jūdžu telpā, nē, vēl vairāk — pieci gadi laikā.
— Tu esi tikai sasapņojies, — es sev dusmīgi sacīju. — Nerīkojies kā idiots, atver acis! Krāsotas sienas, tas ir viss, ko tu ieraudzīsi.
Protams, tā arī bija. Šaurā kabīne tukša, durvis blīvi aizvērtas. Biju viens pats ar savām atmiņām, biju neskaidru skumju nomākts, kādas bieži gūst cilvēku savā varā, kad spilgtu sapni aizstāj blāva īstenība. Zaudējuma apziņa bija tik smeldzoša, ka gribējās atkal aizmigt. Labi, ka neļāvos snaudai: tobrīd aizmigšana man būtu tikpat kā nāve. Taču es to nenoskārtu vēl dažus mirkļus, — veselu mūžību, ko domās pavadīju uz Zemes, tīkodams pēc apmierinājuma pagātnē.
Kur te radusies Laika, to neizdevās noskaidrot, kaut gan observatorijas darbinieki iztaujāja paziņas un es ievietoju vairākus sludinājumus Pasadenas avīzēs. So suni — vientuļu, pamestu vilnas kamolu — atradu šosejas malā kādā vasaras vakarā, braukdams uz Palomaru. Man suņi nepatika, es vispār nemīlēju dzīvniekus, bet nevar taču pamest nevarīgu, mazu būtni likteņa varā, kuru personificēja straujie automobiļi. Nomākdams riebumu un pukodamies, ka nav līdzi cimdu, paņēmu kucēnu un iemetu bagāžniekā. Nepavisam nevēlējos riskēt ar savas jaunās mašīnas polsterējumu, jo bagāžniekā, man tā šķita, kucēns lielu postu nevarēja nodarīt. Taču biju maldījies.
Apturējis mašīnu pie «Klostera» (astronomu dzīvojamais nams, kur man vajadzēja pavadīt nākamo nedēļu), bez jebkādas sajūsmas vērīgi aplūkoju savu atradumu. Vispirms gribēju atdot kucēnu sargam, bet suņuks tobrīd iesmilkstējās un atvēra acis. Viņš skatījās tik nevarīgi, tik paļāvīgi… Vārdu sakot, pārdomāju citādi.
Vēlāk dažreiz to nožēloju, tiesa, tikai uz brīdi. Nemaz pat nenojautu, cik daudz pūliņu var sagādāt augošs suns gan tīšuprāt, gan netīšām. Rēķini par tīrīšanu un lāpīšanu auga; it īpaši cieta manas zeķes un «Astrofizikas Žurnāls». Galu galā Laika iemācījās pieklājīgi uzvesties gan mājās, gan observatorijā; man šķiet, ka viņa vienīgā no visas pasaules suņiem ir bijusi kupolā, kur atrodas divsimt collu platais teleskops. Tur viņa stundām klusi gulēja mierīgā kaktiņā, bet es regulēju teleskopu savā būrītī; Laikai pietika ar to, ka viņa dzirdēja manu balsi. Citi astronomi iemīļoja Laiku, tāpat kā es (vārdu «Laika» ieteica mūsu fiziķis vecais Ander- sons), taču no paša sākuma tas bija mans suns un neklausīja nevienu citu. Jāpiebilst, ka pat man Laika dažreiz pretojās.
Tas bija lielisks dzīvnieks, gandrīz tīrasiņu Austrumeiropas aitu suns. Laikam šā «gandrīz» dēļ kucēns bija izmests ceļmalā. (Līdz šim vēl dusmojos, tiklīdz to atceros, bet varbūt tas ir veltīgi, jo es taču nezinu, kā viss īsti ir bijis.) Atskaitot divus tumšus plankumus zem acīm, tas bija dūmaini pelēks suns ar mīkstu, zīdainu spalvu. Izslējusi ausis, Laika izskatījās neparasti gudra un vērīga. Apspriežot ar kolēģiem spektru tipus vai zvaigžņu evolūciju, biju gatavs ticēt, ka Laika saprot mūsu sarunas.
Vēl līdz šai dienai nevaru saprast, kāpēc Laika man tik ļoti pieķērās; pat starp cilvēkiem man ir visai maz draugu. Un tomēr, kad pēc ilgākas prombūtnes atgriezos observatorijā, Laika nezināja aiz priekiem, ko darīt, lēkāja uz pakaļkājām, balstīdamās ar priekškājām pret maniem pleciem (tos aizsniegt, tas viņai tīrais nieks), un priecīgā smilkstēšana nemaz nepiederējās Laikas spēcīgajam augumam. Centos uz ilgu laiku neaizbraukt; tālos ceļojumos suni līdzi ņemt nevarēju, bet īsos braucienos Laika gandrīz vienmēr bija mana ceļabiedre. Suns man bija līdzi arī toreiz, kad devos uz ziemeļiem, lai piedalītos Berklijā tanī nelaimīgajā seminārā.
Mūs uzņēma savā mītnē universitātes laiku draugi. Kaut ari viņi bija loti smalkjūtīgi, taču skaidri nojautu — viņiem nepatīk, ka dzīvoklī ir tik milzīgs dzīvnieks. Apgalvoju mājasmātei un mājastēvam, ka Laika uzvedas nevainojami; ļoti nelabprāt viņi man atļāva turēt suni pa nakti istabā.
— Šonakt no laupītājiem varat nebaidīties, — es teicu.
— Berklijā laupītāju nav, — sekoja atbilde.
Taču nakts vidū man mirkli sāka likties, ka viņi maldījušies. Pamodos no niknām rejām un smilkstēšanas; Laika tā bija izturējusies tikai reizi — kad ieraudzīja govi, ko nekad nebija redzējusi, un nesaprata, kas tas tāds par briesmoni. Rādamies nogrūdu segu un steigšus devos no savas istabas tumšajā, svešajā mājā. Galvenais, gribēju nomierināt Laiku, neļaut viņai uzmodināt mājiniekus, ja vien nav par vēlu. Laupītājs, protams, ir jau gabalā. No visas sirds cerēju, ka tā tas būs …
Dažus mirkļus stāvēju uz kāpņu laukumiņa pie spuldžu kontakta … Aizdegt vai neaizdegt? Beidzot uzbļāvu: «Laika, muti ciet!» — un piespiedu pogu; lejā hallē iemirdzējās spoža gaisma.
Suns gluži kā traks skrāpēja durvis un arvien vēl smilkstēdams rēja.
— Ja tev jātiek ārā, — es dusmīgi sacīju, — tādēļ jau nav jāsaceļ tik liels troksnis!
Nogāju lejā, atvilku durvju aizšaujamo, un Laika gluži kā raķete izdrāzās laukā.
Laiks bija rāms, bez vēja, mēness sirpis cīnījās ar Sanfrancisko miglu. Stāvēdams baltganajā miglā, raudzījos pāri līcim uz pilsētas ugunīm un gaidīju Laiku, lai to krietni sarātu. Es arvien vēl gaidīju, kad — jau otro reizi divdesmitajā gadsimtā — no snaudas pamodās turienes apakšzemes spēki.
Lai cik tas dīvaini, es nenobijos, vismaz pirmajā mirklī. Atceros, iekām atskārtu draudīgās briesmas, prātā pazibēja divas domas. «Ir nu gan tie ģeofiziķi,» es sev sacīju, «varēja mūs brīdināt par savām aizdomām.» Tūlīt nobrīnījos: «To nu gan nedomāju, ka zemestrīce saistīta ar tik milzīgu troksni!»