Gandrīz tanī pašā mirklī sapratu, ka grūdiens ir ļoti spēcīgs. Par to, kas norisinājās tālāk, netīk atcerēties. Tikai nākamajā dienā glābējiem izdevās mani aizvest: atteicos šķirties no Laikas. Skatīdamies uz sabrukušo namu, kura drupās bija gājuši bojā mani draugi, zināju, ka Laikai esmu parādā pateicību par savu dzīvību. Bet vai tad helikoptera pilotu pienākums bija to saprast? Nepārmetīšu pilotiem arī to, ka viņi turēja mani par prātā jukušu, jo starp gruvešiem un apdegušām krāsmatām taču klaiņāja daudz nelaimīgo…
Kopš tā laika neesmu bijis kopā ar Laiku varbūt tikai dažas stundas. Man teica — un es tam labprāt ticu, — ka es arvien mazāk un mazāk interesējoties par cilvēkiem, kaut arī neesmu kļuvis ne vientulis, ne mizantrops. Zvaigznes un Laika aizpildīja visas manas darba stundas un atpūtas brīžus. Mēs abi ilgi klaiņājām pa kalniem, un tas bija mana mūža vislaimīgākais posms. Apvārsni brīžiem drūmu darīja tikai viena doma: es zināju — Laika to nezināja, — ka mūsu laime drīz beigsies.
Pārvietošana tika organizēta vairāk nekā desmit gadus. Jau sešdesmitajos gados zinātnieki atzina, ka Zeme nav piemērota vieta astronomiskai observatorijai. Uz Mēness pat maza gabarīta navigācijas aparātiem ir daudzkārt lielākas iespējas nekā visiem teleskopiem, kas raudzījās kosmosā cauri Zemes atmosfēras tumšajai dūmakai. Bija beigušās Mauntvilsona, Palomaras, Grīničas un citu slavenu observatoriju gaitas. Apmācībai šīs observatorijas vēl derēja, bet pētījumu centrus vajadzēja pārvietot uz kosmosu.
Arī man vajadzēja aizceļot. Biju saņēmis piedāvājumu — uzņemties Farsaida observatorijas direktora vietnieka amatu. Dažos mēnešos spēšu atrisināt problēmas, ap kurām šeit biju cīnījies daudzus gadus. Ārpus atmosfēras robežām uzzināšu, kāda sajūta ir neredzīgajam, kas pēkšņi kļuvis redzīgs.
Protams, lieki būtu runāt, ka ņemšu sev līdzi Laiku. Uz Mēnesi ļāva vest tikai izmēģinājumu dzīvniekus; droši vien paies vēl vairāki gadu desmiti, iekām cilvēki tur drīkstēs turēt savus mīluļus, un arī tad būs jāsamaksā milzīga summa, lai viņus tur nogādātu un tur ēdinātu. Aprēķināju, ka manas — diezgan prāvās! — algas nekādi nepietiktu: Laika bija radusi apēst dienā divas mārciņas gaļas.
Izvēle bija bezgala vienkārša. Es varēju palikt uz Zemes un atteikties no zinātnieka karjeras. Vai arī doties uz Mēnesi — un atteikties no Laikas.
Galu galā Laika jau bija tikai suns. Desmit gadi, un šī suņa vairs nebūs, bet ap to laiku es varēju sasniegt zinātnieka karjeras kalngalus. Neviens saprātīgi domājošs cilvēks nesāktu šaubīties, taču es tomēr šaubījos, un, ja jūs līdz šim neesat sapratuši, kāpēc, tad nekādi vārdi nelīdzēs.
Spriedumu pieņēmu aizmuguriski. Līdz pēdējai nedēļai nespēju izlemt, ko darīt ar Laiku. Kad doktors Andersons piedāvājās rūpēties par manu suni, es negribīgi piekritu, aizmirsis pat pienācīgi pateikties. Vecais fiziķis un viņa sieva kopš pirmās dienas iemīļoja Laiku; baidos, ka es viņiem šķitu nejūtīgs un cietsirdīgs. Bet bija taču gluži otrādi.
Pēdējo reizi abi kopā staigājām pa pakalniem, pēc tam, ne vārda neteikdams, nodevu suni Andersoniem, un Laiku vairs netiku redzējis.
Izlidošana aizkavējās gandrīz diennakti, gaidījām, kamēr rimsies spēcīgā magnētiskā vētra, un arī vēl tad Vanallena joslu aktivitāte bija tik liela, ka devāmies pa «cauruli» uz ziemeļpolu. Bezsvara stāvoklis vienmēr ir nepatīkams, un turklāt mēs visi bijām galīgi apdulluši no pretradiācijas medikamentu lietošanas. Kad atkal sāku interesēties par apkārtni, kuģis jau atradās virs Farsaida observatorijas; netiku redzējis, kā zeme aizslīd aiz apvāršņa. Neko daudz to arī nenožēloju, toreiz nepavisam negribējās domāt par pagātni, es devu priekšroku domām par nākotni. Mani nomāca vainas apziņa: biju pametis būtni, kas mani mīļoja, kas man ticēja. Vai es biju labāks par tiem, kas kucēnu izsvieduši Palomaras putekļainās šosejas malā?
Vēsti, ka Laikas vairs nav, saņēmu pēc mēneša. Neesot bijis nekāda redzama iemesla, Andersoni darījuši Laikas labā visu, un viņi ļoti bēdājās. Laikai vairs negribējies dzīvot. Dažas dienas es pats domāju par miršanu, taču darbs ir lieliskas zāles, un mana pētījumu programma attīstījās strauji jo strauji. Savu suni aizmirst nespēju, taču ritēja laiks un atmiņas vairs nebija tik smeldzošas.
Kāpēc gan smeldze atgriezās ar tādu spēku tagad pēc pieciem gadiem Mēness otrajā pusē? … Pūlējos izprast, kāds tam iemesls; pēkšņi visa celtne sagrīļojās, it kā varena trieciena skarta. Tūlīt rīkojos, neko vairs nedomādams, rokas pašas noslēdza avārijas skafandra hermētisko ķiveri, un tobrīd observatorijas balsti vairs neizturēja, siena pārsprāga, svilpdams plūda ārā gaiss. Biju nospiedis Vispārējās trauksmes signālpogu, un tāpēc bojā gāja tikai divi darbabiedri, kaut gan grūdiens — visspēcīgākais, kāds reģistrēts
Farsaidā, — sagrāva visus trīs observatorijas hermētiskos kupolus.
Vai gan jāuzsver, ka es neticu pārdabiskiem spēkiem? Viss notikušais bija izskaidrojams racionāli, vajadzēja tikai mazliet apjēgt psiholoģiju. Sanfrancisko otrajai zemestrīcei sākoties, Laika nebija vienīgais suns, kurš noskārta, ka tūlīt notiks nelaime; zināmi daudzi šādi gadījumi. Kad mana nomodā esošā zemapziņa uztvēra Mēness dzīļu pirmās, vājās vibrācijas, atmiņu satrauktā apziņa tūlīt atsaucās uz tām.
Cilvēka saprāts izvēlas neparastus un varen gudrus ceļus, tas zin, kāds signāls visdrīzāk nokļūs apziņā. Tas arī ir viss. Protams, var jau sacīt, ka abos gadījumos mani pamodinājusi Laika, bet īstenībā nebija ne vēsts no mistikas, nebija nekāda brīnumaina signāla pāri bezdibenim, ko pārvarēt nav lemts ne cilvēkam, ne sunim.