Viņi atgādājuši nelaiķa Karalieni atpakaļ uz Ķēru
Paravelu, un viņu rūgti apraudājis gan Riliāns un Karalis, gan ari visa Nārnijā. Viņa bijusi dižciltīga dāma — gudra un žēlsirdīga, un laimīga, tā pati karaļa Kaspiana līgava, kuru viņš atvedis mājās no pasaules austrumgala. Ļaudis stāstījuši, ka viņas dzīslās ritējušas zvaigžņu asinis. Princis mātes nāvi uzņēmis tik savaldīgi, cik vien iespējams. Pēc šī notikuma viņš vienmēr izjājis uz Nārnijas ziemeļu pierobežu, lūkodams sameklēt indīgo tārpu, nogalināt to un atriebt māti. Neviens par to daudz nerunājis, kaut arī Princis atgriezās no šīm izjādēm noguris un it kā ne gluži savā prātā. Taču apmēram mēnesi pēc Karalienes nāves daži sacījuši, ka viņš ļoti pārvērties. Viņa acu skatiens bijis kā cilvēkam, kurš redzējis vīzijas, un, kaut arī viņš bijis projām augas dienas, zirgs neizskatījies pēc tāda, kas ilgi auļojis. Viņa labākais draugs vecāko galminieku vidū bijis lords Drinians, kas pildījis kapteiņa pienākumus tēva lielajā ceļojumā uz zemeslodes austrumiem.
Kādu vakaru Drinians teicis Princim: —Jūsu augstība, visdrīzākajā laikā jāatsakās no rāpuļa meklēšanas. Nesaprātīgam dzīvniekam nevar taisnīgi atriebties, kā varētu cilvēkam. Jūs velti sevi nomokāt. — Princis viņam atteicis: —Milord, pēdējās septiņas dienas es rāpuli esmu gandrīz izmetis no galvas. — Drinians vaicājis, kāpēc viņš tādā gadījumā visu laiku jādelējot pa ziemeļu mežiem.
— Milord, — sacījis Princis, — esmu redzējis tur visskaistāko lietu, kāda jebkad radīta.
— Dārgais Princi, — teicis Drinians, — esiet tik laipns un ļaujiet man rīt jāt jums līdzi, lai es arī redzētu šo skaistumu.
— Labprāt, — atteicis Riliāns.
Nākamajā rītā viņi diezgan agri apseglojuši zirgus, krietnos auļos devušies uz ziemeļu mežiem un nokāpuši no zirgiem pie tā paša avota, kur Karaliene sagaidījusi nāvi. Drinianam licies savādi, ka Princis no visām vietām, kur uzkavēties, izvēlējies tieši šo. Un tur viņi atpūtušies līdz lielai dienai, un pusdienlaikā Drinians palūkojies augšup un ieraudzījis visskaistāko dāmu, kādu jebkad redzējis, un viņa stāvējusi avota ziemeļu pusē, neteikdama ne vārda, bet mājusi Princim ar roku, it kā aicinot viņu pienākt tuvāk. Un viņa bijusi slaida un gara, visa vizējusi un bijusi ietinusies plānā šķidrautā — tik zaļā kā inde. Un Princis stīvu skatienu lūkojies viņā kā prātu zaudējis. Taču pēkšņi dāma pazudusi — Drinians nav aptvēris, kur; un abi atgriezušies Kērā Paravelā. Drinians ieņēmis galvā, ka šī vizošā, zaļi tērptā sieviete bijusi ļaunuma iemiesojums.
Drinians nekādi nevarējis izšķirties, vai viņam nevajadzētu pastāstīt par šo piedzīvojumu Karalim, tomēr viņam lāgā negribējies izskatīties pēc pļāpas un pasakotāja, tāpēc viņš turējis mēli aiz zobiem. Tomēr vēlāk viņš vēlējies, kaut būtu runājis. Jo nākamajā dienā Princis izjājis viens. Tonakt viņš neatgriezās, un kopš tā laika no viņa neesot ne ziņas, ne miņas nedz Nārnijā, nedz kaimiņu zemēs, un nekad neesot atrasts nedz viņa zirgs, nedz cepure, nedz apmetnis, nedz arī kas cits. Tad Drinians sāpošu sirdi aizgājis pie Kaspiana un teicis:
— Augstais valdniek, nogalini mani tūdaļ kā lielu nodevēju, jo mana klusēšana ļāvusi aiziet bojā tavam dēlam. — Un viņš visu izstāstījis Kaspianam. Tas paķēris kara cirviun meties virsū lordam Drinianam, lai to nogalētu, un Drinians stāvējis kā zemē iemiets un gaidījis nāvīgo cirtienu. Taču Kaspians gan pacēlis cirvi, taču pēkšņi to nometis un iekliedzies:
— Esmu zaudējis savu Karalieni un dēlu, vai man jāzaudē arī draugs? — Un viņš apkritis lordam Drinianam ap kaklu, apkampis viņu, un abi raudājuši, un viņu draudzība tā arī neesot iziruši.
Tāds bija stāsts par Riliānu. Un, kad tas bija galā, Džila sacīja:
— Deru, ka čūska un sieviete bija viens un tas pats radījums.
— Tiesa, tiesa, mēs domājam tāpat kā tu, — ūjināja pūces.
—Taču mums neliekas, ka viņa Princi nogalinājusi, — iebilda Gaišspalvis, — jo kauli…
—Mēs zinām, ka viņa to nav darījusi, — sacīja Skrabs. — Aslans sacīja Poulai, ka viņš joprojām ir dzīvs.
—Tas visu padara gandrīz vai ļaunāku, —sacīja vecākā pūce. —Tas nozīmē, ka šī radība viņu kaut kā izmanto un kaļ kaut kādus noslēpumainus plānus pret Nārniju. Pirms seniem, seniem laikiem, pašā sākumā, no ziemeļiem atnāca Baltā Ragana un uz simt gadiem iekala mūsu zemi sniegā un ledū. Un mums šķiet, ka šī varētu būt kāda no tās pašas sugas.
— Nu, tad ļoti labi, — teica Skrabs. —Mums ar Poulu Princis jāatrod. Vai varat mums palīdzēt?
— Vai jums abiem ir kādi pieturas punkti? — vaicāja Gaišspalvis.
—Jā, — teica Skrabs. —Mēs zinām, ka mums jādodas uz ziemeļiem. Un mēs zinām, ka mums jānonāk pie milzīgas pilsētas drupām.
To dzirdot, pūces sāka klaigāt vēl skaļāk nekā līdz šim, skrāpēties ar kāju nagiem un bužināt spalvas, un tad ņēmās visas reizē runāt. Viņas korī skaidroja, cik ļoti nožēlo, ka pašas nevarot doties kopā ar bērniem meldēt pazudušo Princi.
— Jūs gribētu ceļot dienas laikā, turpretī mēs gribētu ceļot naktīs, — viņas sacīja. — Tur nekas neiznāktu, tur nekas neiznāktu. — Dažas pūces piebilda, ka pat te, pussagruvušajā tornī, gandrīz vairs neesot tik tumšs, kā bijis tad, kad apspriede sākusies, un ka parlaments turpinājies ļoti ilgi. Patiesībā, pat pieminot vien ceļojumu uz sabrukušo pilsētu, kur mājojuši milži, šķita, bija mazinājusies šo putnu drosme. Taču Gaišspalvis sacīja:
—Ja viņi grib doties pa to ceļu —uz Etinstīreli, mums jāaizved viņi pieviena no purva zvalstoņiem. Tie ir vienīgie ļaudis, kas var nopietni palīdzēt.
— Nu, nu, būtu, būtu, — klaigāja pūces.
— Tad ejam, —aicināja Gaišspalvis. —Es uzsēdināšu mugurā vienu. Kas parūpēsies par otru? Tas jāizdara šonakt.
—Es aiznesīšu otru līdz purva zvalstoņiem, —pieteicās kāda cita pūce.
— Vai esi gatava? — Gaišspalvis uzrunāja Džilu.
— Man šķiet, ka Poula ir iemigusi, — pavēstīja Skrabs.
Piektā nodaļa purvaspīdonis
Džila gulēja. Viņa platu muti bija žāvājusies jau kopš Pūču parlamenta sākuma un tagad iesnaudusies. Meitenei nebūt negribējās atkal mosties un ieraudzīt, ka guļ putekļainā zvanu tornī uz kailiem, noputējušiem dēļiem melnā tumsā, kas ir pilna pūcēm. Vēl nepatīkamāk bija dzirdēt, ka viņiem ar Skrabu pūču mugurās jādodas nezin kur — un šis "nezin kur", kā varēja saprast, nav gulta.
— Vai dieniņ, saņemies, Poula, celies augšā, — tumsā neredzams, mudināja Skrabs, — galu galā, tas tak ir piedzīvojums.