— Man tie piedzīvojumi jau ir līdz kaklam, — Poula nikni paziņoja.
Tomēr viņa piekrita kāpt Gaišspalvim mugurā, un pavisam možu viņu padarīja (vismaz uz laiku) negaidītais saltums, kas apņēma, izlidojot naktī. Mēness bija pazudis, un zvaigznes arī nebija redzamas. Tālu aizmugurē Poula saskatīja vienu vienīgu apgaismotu logu — krietnā augstumā no zemes; gaisma, bez šaubām, spīdēja kādā no Kēras Paravelas torņiem. Tas pamodināja viņā ilgas atgriezties brīnišķīgajā guļamistabā, ērtā, siltā gultā, kur varētu vērot kamīna uguns atspīdumus uz sienām. Viņa pabāza rokas zem apmetņa un apņēma to cieši sev apkārt. Bija baismi nelielā attālumā tumsā dzirdēt divas balsis: tur sarunājās Skrabs ar savu pūci. "Neizklausās, ka viņš būtu noguris," nodomāja Džila. Viņa nesaprata, ka Skrabs pirms kāda laika piedalījies milzu piedzīvojumos šinī pasaulē un ka Nārnijas gaiss iepludina viņā atkal to spēku, ko viņš ieguvis, kopā ar karali Kaspianu ceļodams uz austrumu jūrām.
Džilai, lai paliktu nomodā, nācās sevi knaibīt, jo viņa zināja: ja iemigs Gaišspalvim uz muguras, tad droši vien nokritīs zemē. Kad beidzot abu pūču lidojums beidzās, viņa stīvām kājām nokāpa no Gaišspalvja un atradās uz cieta pamata. Pūta salts vējš, un rādījās, ka viņi nokāpuši vietā, kur nav neviena koka.
— Tū-ū! Tū-ū! — sauca Gaišspalvis. — Mosties, Purvaspīdoni! Mosties! Mēs esam te pēc Lauvas norādījuma.
Ilgu laiku nekāda atbilde nesekoja. Tad no diezgan liela attāluma parādījās uguntiņa, pamazām tā nāca tuvāk. Kopā ar to nāca arī balss.
— Pūces, ahoi! — balss uzsauca. — Kas tad nu noticis? Vai Karalis miris? Vai Nārnijas krastā izcēlušies ienaidnieki? Vai tie ir plūdi? Vai pūķi?
Kad gaismas avots tika pienests klāt, izrādījās, ka tas ir liels lukturis. Džila visai neskaidri saskatīja cilvēku, kas to tur. Viņš šķietami sastāvēja no vienām vienīgām rokām un kājām. Pūces ar viņu sarunājās, visu paskaidrodamas, taču meitene pati bija pārāk nogurusi, lai klausītos. Viņapadaban pūlējās kaut kādi atgūt možumu, kad aptvēra, ka pūces saka ardievas. Tomēr, paejot laikam, viņa nekādi nespēja atcerēties vairāk par to, ka kādā brīdī — vai nu agrāk, vai vēlāk — abi ar Skrabu salīkuši iespraukušies pa zemām durvīm un tad (paldies Dievam!) apgūlušies uz kaut kā mīksta un silta, un kāda balss teikusi:
— Te nu jūs esat. Labi, ka tā. Guļvieta gan ir auksta un cieta. Un es nebrīnītos, ka tā būtu arī mitra. Diez vai vispār
pēsit aizmigt kaut uz brītiņu. Nemaz nevajadzēs uznāki pērkonam, plūdiem, lai tā būdele sabruktu pār mūsu galvām, kā dažkārt noticis. Ņemiet nu par labu, kā ir. — ' I aču, pirms balss apklusa, bērni jau bija iemiguši.
Kad viņi vēlu nākamajā rītā pamodās, tad gulēja sausumā nu siltumā uz salmiem noklātas grīdas kādā tumšā vietā. Pa Insstūrainu caurumu iekšā plūda dienas gaisma.
— Pie visiem jodiem, kur mēs esam? — jautāja Džila.
— Purvaspīdoņa vigvamā, — atteica Jūstess.
— Kur, kur?
—Pie Purvaspīdoņa. Neprasi man, kas tas ir. Pagājušajā naktī es nevarēju saskatīt. Es ceļos augšā. Iesim un viņu sameklēsim.
— Cik briesmīgi cilvēks jūtas, kad gulējis ar visām drēbēm! — pieceldamās sēdus, sacīja Džila.
— Es atkal nupat prātoju: cik labi, ka nevajadzēja ļ'.crbties, — teica Jūstess.
— Un laikam arī mazgāties, — nicīgi nospurkšķēja I )/ila. Taču Skrabs jau bija piecēlies, nožāvājies, sapurinājies un izlīdis no vigvama. Džila darīja to pašu.
Iznākuši ārā, viņi ieraudzīja, ka te izskatās pavisam citādi nekā tai Nārnijas stūrītī, ko viņi redzējuši dienu iepriekš. Viņi atradās plašā, līdzenā klajumā, kas šķita sadalīts neskaitāmās mazās saliņās, ko apņēma tikpat i ieskaitāmi ūdens kanāli. Saliņas bija apaugušas ar asu zāli, mii katru no tām iejoza niedres un meldri. Dažviet meldru lauki līgojās gandrīz akra platumā. Tur visu laiku lejup laidās putni, kas pēc brīža atkal pacēlās gaisā, — gan pīles, gan slokas, gan dumpji, gan gārņi. Šur tur izkaisīti slējās vigvami — līdzīgi tam, kurā viņi bija pavadījuši nakti, taču visi krietnā attālumā cits no cita, jo tīreļa zvalstoņi ir radījumi, kam patīk vientulība. Tuvumā neauga neviens koks, tikai vairāku jūdžu attālumā uz dienvidrietumu pusi varēja saskatīt meža joslu. Austrumos līdzenais tīrelis aizstiepās līdz zemiem smilšu kalniem, kas pacēlās pie apvāršņa, un sāļais vējš, kas pūta no turienes, liecināja, ka tur plešas jūra. Ziemeļos varēja saskatāt bālganus pakalnus, kurus vietām it kā balstīja klinšu bluķi. Viss pārējais bija līdzens tīrelis. Drēgnā vakarā šī vieta liktos nomācoša. Skatīta no rīta saulē, pūšot spirgtam vējam un gaisam pildoties ar putnu klaigām, tās vientulībā jautās kaut kas jauks, možs un tīrs. Bērnu garastāvoklis uzlabojās.
— Diez kur tas Purvatievais palicis? — vaicāja Džila.
— Purvaspīdonis, — atteica Skrabs, it kā juzdamies visai lepns, ka zina šo vārdu. —Manuprāt… ei, tam jābūt viņam. — Un abi ceļotāji apmēram piecdesmit jardu atstatumā ieraudzīja sēžam Spīdoni, kas, pagriezis viņiem muguru, makšķerēja. Sākumā viņš likās grūti saredzams, tāpēc ka bija ģērbies tādas pašas zaļas krāsas drānās kā tīrelis un sēdēja pilnīgi nekustīgs.
— Droši vien prātīgāk būtu iet ar viņu parunāt, — ierosināja Džila. Skrabs palocīja galvu. Abi jutās mazliet satraukti.
Bērniem pienākot tuvāk, sēdētājs pagrieza galvu, un viņi ieraudzīja garenu, vāju seju ar iekritušiem vaigiem, cieši sakniebtu muti, smailu degunu un zodu bez viena
vienīga bārdas rugāja. Galvā viņam bija augsta, tornim līdzīga cepure ar milzīgi platu malu. Mati (ja tos varēja tā dēvēt) nokarājās pār lielajām ausīm; tie bija zaļganpelēki, un ik šķipsna bija taisna, nevis savīta cirtā, tāpēc atgādināja tievus meldrus. Sejas izteiksme bija svinīgi nopietna, āda — dubļu krāsā, un bija skaidrs, ka uz dzīvi viņš raugās visai nopietni.
— Labs rīts, Viesi, — viņš sacīja. — Lai gan, ja es saku labs, tad neceru, ka nepastāv iespēja uznākt lietum vai sniegam, vai miglai, vai pērkonam. Jūs droši vien ne mirkli neesat gulējuši.
— Gulējām gan,—atteica Džila. —Nakts pagāja saldā miegā.
— Ā, — galvu grozīdams, novilka Purvaspīdonis. — Redzu, ka jūs lielas grūtības cenšaties pārvarēt ar smaidu. Ļoti pareizi. Nudien jūs esat labi audzināti. Nelaimē nezaudējat vīrišķību.
— Lūdzu, piedodiet, mēs nezinām jūsu vārdu, — teica Skrabs.
— Mans vārds ir Purvaspīdonis. Bet nebūs nekas briesmīgs,ja jūs to aizmirsīsiet. Būšu ar mieru to vienmēr atkārtot.
Bērni apsēdās viņam līdzās — katrs savā pusē. Tagad viņi redzēja, ka Purvaspīdonim ir ļoti garas kājas un rokas, un, kaut arī rumpis nebija daudz garāks par rūķa augumu, piecēlies kājās, viņš izskatītos garāks par daudziem cilvēkiem. Roku pirksti atgādināja vardes pleznas, un plēvainas bija arī kailās kājas, kas plunčājās duļķainajā ūdenī. Dubļu krāsas drēbes šļaugani plandījās ap augumu.
— Mēģinu noķert kādu zuti, lai pusdienām pagatavotu viru, — sacīja Purvaspīdonis. — Kaut gan nebrīnītos, ka nekas neķertos. Un, ja arī ķersies, jums tie negaršos.
— Kāpēc ne? — Skrabs noprasīja.
— Nu, nebūtu saprotams, kāpēc lai jums garšotu mūsu ēdiens, kaut ari, bez šaubām, jūs apgalvotu, ka garšo. Bet, kamēr es te ņemos ar makšķerēšanu, jūs varētu pamēģināt iekurtuguni —mēģināts navzaudētslMalkairaizvigvama. I espējams, ka tā ir slapja. Jūs varētu iekurt to vigvamā, bet tad dūmi grauztos mums acīs. Ugunskuru jūs varētu iedegt arī ārpusē, bet, sākoties lietum, tas tiktu nodzēsts. Laikam jūs tomēr to nemācēsit izdarīt, tā man šķiet.