Kad ēdiens bija galdā, tas garšoja lieliski, un bērni apēda divas lielas porcijas katrs. Sākumā Purvaspīdonis negribēja ticēt, ka ēdamais viņiem tiešām garšo, un, kad viņi tomēr bija apēduši tik daudz, ka Spīdonis jutās spiests ticēt, viņš ņēma palīgos apgalvojumu, ka ieēstajam droši vien būšot briesmīgas sekas. —Kas ietlabumā Spīdoņiem, var noindēt cilvēkus, es par to nemaz nebrīnītos, — viņš teica. Pēc zušiem viņi dzēra tēju no skārda krūzītēm, kādas jūs esat redzējuši lietojam vīrus, kas labo ceļus, bet Purvaspīdonis kāri kaut ko malkoja no četrstūrainas, melnas pudeles. Viņš piedāvāja to nogaršot arī bērniem, bet tiem šķidrums likās gaužām pretīgs.
Pārējā dienas daļa pagāja, gatavojoties iziešanai agri nākamajā rītā. Purvaspīdonis kā visgarākais no visiem
pieteicās nest trīs segas un lielu gabalu tajās ievīstītas cūkgaļas. Džilai vajadzēja nest atlikušos zušus, mazliet cepumu un šķiltavās. Skrabam bija paredzēts stiept gan savu, gan Džilas apmetni gadījumam, ja viņi tos negribēs likt uz pleciem. Skrabs (kas, kuģojot Kaspiana vadībā uz austrumiem, bija mazliet iemācījies šaut ar loku) nesa plecā Purvaspīdoņa otru labāko loku, turpretī Purvaspīdonis — savu vislabāko; kaut arī viņš runāja, ka traucēšot vējš, ka stopa stiegra droši vien būšot mitra, gaisma — nepietiekama un pirksti — nosaluši, varēja derēt uz simtu pret vienu, ka nekas no pareģotā nebūs sagaidāms. Viņiem abiem ar Skrabu bija zobeni — zēns paņēmis līdzi to, kas viņu gaidījis Kēras Paravelas istabā, turpretī Džilai nācās samierināties ar savu nazi. Viņi par to būtu sākuši strīdēties, taču, tikko gāja vaļā ķīviņš, Spīdonis saberzēja rokas un teica: —A, te nu jūs redzat. Es jau domāju. Piedzīvojumu
meklējumu laikā tā parasti notiek. — Tas lika abiem apklust.
Visi trīs agri devās vigvamā pie miera. Šoreiz bērni naktī patiešām negulēja labi. Tas notika tāpēc, ka Purvaspīdonis, noteicis: "Jums abiem vajadzētu mēģināt labi izgulēties, kaut arī, man šķiet, ka neviens no mums šonakt neaizvērs acu," — nākamajā mirklī sāka skaļi, ne reizes neapklusdams, krākt. Džila, beigu beigās iemigusi, visu nakti sapņoja par braukšanas treniņiem, ūdenskritumiem un ceļojumiem pa tuneļiem ātrvilcienos.
.
Sestā nodala mežonīgie ziemeļu tuksneši
Apmēram pulksten deviņos nākamajā rītā trīs vientuļus stāvus varēja redzēt sēklī pa akmeņiem laipojam pāri Skriblai. Tā bija sekla, trokšņaina upīte, un, izkāpjot ziemeļu krastā, pat Džilai kājas bija saslapušas tikai līdz ceļgaliem. Jardus piecdesmit tālāk uz priekšu sākās krauja un aiz tās — klinšu izvagots tīrelis.
— Manuprāt, tas ir mūsu ceļš! — iesaucās Skrabs, norādīdams pa kreisi uz rietumpusi, kur pa seklu aizu lejup no tīreļa tecēja ūdens straumīte. Taču Purvaspīdonis noliedzoši purināja galvu.
— Šīs aizas malā parasti dzīvo milži, — viņš teica. — Varētu sacīt, ka aiza viņiem ir kaut kas līdzīgs ceļam. Labāk iesim tieši uz priekšu, kaut arī nāksies nedaudz rāpties kraujā.
Viņi atrada vietu, kur varēja kāpt, un, nokļuvuši augšā, apmēram desmit minūtes stāvēja elsodami. Tad pameta ilgpilnus skatienus atpakaļ uzNārnijas ielejām un pēc tam pagriezās ar seju pret ziemeļiem. Cik vien tālu skatiens sniedza, pletās tukšais, vientulīgais tīrelis. Pa kreisi pamats bija klinšaināks. Džilai šķita, ka tur vajadzētu būt milžu aizas galam, un viņa negrasījās īpaši uz to pusi lūkoties. Visi devās tālāk.
Pamats zem kājām bija labs un atsperīgs, diena — gaiša no ziemas saules bālganajiem stariem. Ejot dziļāk tīrelī, pastiprinājās vientulības sajūta: laiku pa laikam atskanēja ķīvīšu kliedzieni, un pāri pārlaidās kāds vanags. Kad rīts
bija pusē, viņi apstājās atpūsties un mazā iedobumā pie upītes padzerties. Džilai sāka šķist, ka, galu galā, piedzīvojumi varētu būt gluži patīkami.To viņa ari pateica.
—Mums jau vēl tādi nav bijuši, — sacīja Purvaspīdonis.
Iešana pēc pirmās apstāšanās — tāpat kā rīti skolā pēc starpbrīža vai brauciens pa dzelzceļu pēc pārsēšanās no viena vilciena otrā — nekad neturpinās tādā pašā garā kā iepriekš. Kad viņi atkal devās ceļā, Džila manīja, ka aizas klinšainais gals pavirzījies tuvāk. Klintis vairs nebija tik līdzenas, tās kļuva stāvākas, nekā licies pa gabalu. Patiesībā tās līdzinājās maziem klinšu torņiem. Un kādi tām bija jocīgi apveidi!
"Man nudien liekas," prātoja Džila, "ka visi stāsti par milžiem, iespējams, cēlušies no šīm jocīgajām klintīm. Ja atnāktu šurp pustumsā, klinšu kaudzes viegli varētu uzskatīt par milžiem. Re, kāds tur sēž! Patiesi būtu iespējams iztēloties, ka tas lamzīgais klucis pašā augšā ir galva. Parastam augumam tā būtu pārāk liela, taču neglītam milzim derētu gluži labi. Un visas šīs lēkšķes (laikam tās patiesībā ir virši un putnu ligzdas) labi noderētu kā mati un bārda. Un tie ieapaļie veidojumi abās pusēs ir gaužām līdzīgi ausīm. Tās būtu briesmīgi lielas, bet es teiktu, ka milžiem ausīm jābūt lielām, tāpat kā ziloņiem. Un… ai-aiai…"
Asinis sastinga dzīslās. "Tas kalns tur kustas. Tas ir īsts milzis. Tā nav pārskatīšanās — viņa tikko kā redzējusi, kā tas pagriež galvu. Viņa uz īsu mirkli ielūkojusies lielajā, stulbajā sejā ar tukliem vaigiem.
Visi šie kalni ir nevis klintis, bet milži — četrdesmit piecdesmit tādu stāv rindā, acīmredzot kājas tie atspieduši pret aizas pamatu un ar elkoņiem atbalstījušies uz aizas kraujas malas, tieši tāpat kā cilvēki atbalstās pret mūri — uz mata kā slinki vīri skaistā rītā pēc brokastīm."
— Ejiet taisni uz priekšu, — čukstēja Purvaspīdonis, kas arī bija ievērojis milžus. — Neskatieties uz viņiem. Un, lai ko darāt, tikai nemetieties skriešus. Tad viņi tūdaļ trenksies mums nopakaļ.
Tā nu viņi devās tālāk, izlikdamies, ka milžus nav redzējuši. Tā cilvēki parasti iet garām mājas vārtiem, kur ir nikns suns, tikai te šobrīd likās vēl krietni ļaunāk. Milžu bija desmitiem un vēlreiz desmitiem. Viņi neizskatījās dusmīgi vai laipni, arī ziņkāri ne. Nekas neliecināja, ka viņi ceļiniekus pamanījuši.
Tad — bzzz-bzzz-bzzz — ar troksni pa gaisu atbrāzās kāds smags priekšmets, un soļus divdesmit no viņiem dimdēdams novēlās liels akmens. Un tad divdesmit pēdu . atstatumā aizmugurē — bums! — nokrita otrs.
— Vai viņi mērķē uz mums? — vaicāja Skrabs.
—Nē, —atteica Purvaspīdonis. —Mēs varētu justies krietni lielākā drošībā, ja viņi to darītu. Viņi pūlas trāpīt tai, tai akmeņu kaudzei tur pa labi. Ziniet, viņi tai netrāpīs, un mēs varam justies pietiekami droši. Viņi ir ļoti slikti metēji. Parasti viņi skaistos rītos spēlē mērķī , mešanu. Laikam tā ir vienīgā spēle, ko tādi stulbeņi spēj apjēgt.