— Īstenībā mēs tādā krāsā neesam.
— Nu tad nāciet iekšā un sasildieties. Nāciet iekšā, mazie knēveļi. —Visi trīs iegāja līdzi Vārtniekam mājiņā, un, lai gan likās diezgan baismīgi, dzirdot aizsitamies aiz sevis tik lielas durvis, viņi to aizmirsa, tiklīdz ieraudzīja to, pēc kā bija ilgojušies kopš vakarvakara — kurošos pavardu! Turklāt kādu! Izskatījās, ka tajā liesmo veseli četri pieci koki, un bija tik karsts, ka viņi nemaz nevarēja lāgā pieiet pavardam tuvāk. Taču mūsu ceļinieki nometās uz ķieģeļu grīdas tam tik tuvu, cik vien spēja paciest karstumu, un izdvesa skaļas atvieglojuma nopūtas.
— Nu, puis, — Vārtnieks uzrunāja otru milzi, kas sēdēja istabas dibengalā, blenzdams uz viesiem tik ilgi, ka likās — acis izspiedīsies no pieres, — aizskrien uz lielo māju un nodod šādu ziņu. — Un viņš atkārtoja to, ko Džila viņam bija teikusi. Jaunākais milzis, vēlreiz pabolījis acis un skaļi iezviedzies smieklos, atstāja istabu.
— Nu, vardulēn, — Vārtnieks uzrunāja Purvaspīdoni,
— pēc tava izskata varētu spriest, ka nebūtu par ļaunu maķenīt uzlabot omu. — Viņš izvilka melnu pudeli, kas bija līdzīga paša Purvaspīdoņa pudelei, bet apmēram divdesmit reižu lielāka. —Pag, pag! —Vārtnieks apķērās.
— Es tak nevaru dot tev krūzīti, jo tu tajā noslīksi. Drusku pagaidi! Šis sālstrauks būs pašā laikā. Lielajā mājā par to nav jārunā, jo sudrabs tik un tā nāk un nāk šurp, un tā nav mana vaina.
Sālstrauks nebija pārāk līdzīgs mūsējiem, tas izskatījās šaurāks un stāvāks, tā ka gluži labi noderēja par kausu Purvaspīdonim, kad milzis bija to nolicis uz grīdas vīram līdzās. Bērni gaidīja, ka Spīdonis atteiksies, jo viņš taču
Rāmajiem milžiem neuzticējās. Tomēr viņš nomurmināja: — Ir jau par vēlu domāt par piesardzību, kad esam iekšā un durvis aiz mums aizvērušās. — Tad viņš šķidrumu paostīja. — Ož labi, — viņš teica. — Bet pēc tā jau nevar spriest. Prātīgāk būs pārliecināties. — Viņš mazliet pagaršoja. — Smēķē arī labi, — viņš sacīja. — Bet varētu būt, ka tikai pirmoreiz malkojot. Ar ko tas beigsies? — Viņš iedzēra lielāku malku. — Ā! — Spīdonis iesaucās.
— Bet vai šī garša nemainīsies, kad malks noies dziļāk? — Un iedzēra vēl vienu. — Dibenā gan droši vien būs kaut kas pretīgs. Es par to nebrīnītos, viņš teica un noklunkšķināja vēderā visu. Tad aplaizīja lūpas un sacīja bērniem:
— Redziet, tas derēs pārbaudei. Ja mani saraus krampji vai arī es pārplīsīšu vai pārvērtīšos par ķirzaku vai ko citu, tad jūs zināsit, ka nedrīkst ēst un dzert neko no tā, ko viņi jums, dos. — Taču milzis, kura ausis bija pārāk augstu, lai viņš dzirdētu, ko čukst Purvaspīdonis, ierēcās smieklos un sacīja:—Nu redz, vardulēn, tu esi īsts vīrs. Edz, kā iztempa visu!
— Es neesmu vīrs…. es esmu tīreļa zvalstonis, —mazliet neskaidri atteica Purvaspīdonis. — Neesmu arī varde. Tīreļa zvalstonis.
Šajā brīdī aizmugures durvis atvērās, ienāca jaunais milzis un pavēstīja: — Viņiem tūdaļ jāiet uz troņa zāli. — Bērni piecēlās, bet Purvaspīdonis palika sēžam un sacīja:
— Tīreļa zvalstonis. Tīreļzvalstonis. Ļoti cienījams Tīreļzvalstonis. Respektzvalstonis.
— Puis, parādi viņiem ceļu, —teica Vārtnieks. —Viņš ieņēmis maķenīt par daudz.
— A' mani viss kārtībā, — buldurēja Purvaspīdonis. — Ne jau varde. Man nav nekā vardīga. Esmu Respektzvalsts.
Tomēr jaunais milzis saņēma viņu ap vidukli un lika, lai bērni seko. Šādā necilā izskatā viņi šķērsoja pagalmu. Purvaspīdonis, ko milzis turēja apķertu, veltīgi spārdījās ar kājām pa gaisu un neapšaubāmi izskatījās ļoti līdzīgs vardulēnam. Taču nevienam nebija daudz laika to vērot, jo drīz viņi iegāja pa galvenās pils lielajām durvīm (abiem bērniem sirdis pukstēja ātrāk nekā parasti), rikšiem vien noklaudzinājuši papēžus pa vairākiem gaiteņiem, lai turētos līdzi milža soļiem, un nokļuva spožā apartamentā, milzīgā telpā, kur mirdzēja lustras un kamīnos rūkdama dega uguns, un abas šīs gaismas atstarojās no apzeltītajiem griestiem un dzegām. Pa kreisi un pa labi stāvēja vairāk milžu, nekā viņi varēja saskaitīt, visi ģērbti lieliskos tērpos; attālajā zāles galā divos troņos sēdēja divi milzīgi stāvi, kas droši vien bija Karalis un Karaliene.
Pēdas divdesmit no troņa viņi apstājās. Skrabs ar Džilu neveikli pūlējās paklanīties (Eksperimentālajā skolā meitenēm nemāca pietupties reveransā), un jaunais milzis saudzīgi nolaida Purvaspīdoni uz grīdas, kur viņš saļima tādā kā sēdošā pozā. Patiesību sakot, ar saviem garajiem locekļiem viņš ārkārtīgi atgādināja lielu zirnekli.
Astotā nodaļa hārfenga miteklis
—Runā, Poula, pasaki mūsu sakāmo, —Čukstēja Skrabs.
Džila sajuta, ka mute ir pilnīgi sausa un viņa nespēj izteikt nevienu vārdu. Viņa nikni pamāja, lai runā Skrabs.
Klusībā nodomādams, ka viņš nekad to Džilai nepiedos (un Purvaspīdonim arī ne), Skrabs aplaizīja lūpas un sauca augšup milžu Karalim:
— Lūdzu, sir, zaļi tērptā dāma sūtīja jums sveicienu un teica, ka jums patiktos, ja mēs ierastos te uz Rudens svētkiem.
Milžu Karalis un Karaliene saskatījās, uzsmaidīja un pamāja viens otram ar tādu sejas izteiksmi, kas Džilai īsti nepatika. Karalis gan viņai patika labāk par Karalieni. Viņam bija mīksta, cirtaina bārda un slaids ērgļa deguns, un savā ziņā viņš bija milziski skaists. Karaliene bija drausmīgi resna, ar dubultzodu un uzblīdušu, nopūderētu ģīmi, kas neizskatījās glīts, pat skatīts visizdevīgākajos brīžos, un, protams, izskatās daudz sliktāk, jo ir desmitkārt lielāks par to, kādam vajadzētu būt. Tad Karalis izbāza mēli un aplaizīja lūpas. To varētu darīt ikviens, taču viņa mēle bija tik briesmīgi liela un sarkana, turklāt par ādīj ās tik negaidīti, ka šis skats Džilu satrieca.
— AJc, kādi labi bērni! — teica Karaliene. ("Varbūt, galu galā, no šiem abiem viņa ir labākā," nodomāja Džila.)
— Jā gan, — Karalis piekrita. — Teicami bērni. Apsveicam jūs galmā. Sarokosimies!
Viņš izstiepa prāvo, lielo roku — ļoti tīru, ar nez cik gredzeniem pirkstos, bet ari ar baismiem, smailiem nagiem. Viņš bija pārāk liels, lai paspiestu bērnu plaukstas, ko tie bija pastiepuši viņam pretī; Karalis paspieda viņu uelmus.
— Un kas tas tāds? — vaicāja Karalis, norādīdams uz Purvaspīdoni.
— Respekodonis, — Purvaspīdonis nobuldurēja.
—Vai-i! — iebrēcās Karaliene, pavilkdama tērpu ciešāk ap potītēm. — Tas drausmīgais ērms ir dzīvs!
—Arviņu viss ir pilnīgā kārtībā, jūsu majestāte, patiešām un no tiesas, — Skrabs steidzīgi nobēra. — Kad jūs viņu iepazīsiet, viņš jums patiks daudz labāk. Nemaz nešaubos, ka patiks.
Ceru, ka jūs uz visiem laikiem nepazaudēsiet interesi par Džilu, ja pateikšu, ka šajā brīdī viņa sāka raudāt. Tam bija daudz attaisnojumu. Viņas kājas, rokas, ausis un deguns tikai tagad sāka atvilgt, no drēbēm pilēja atkusušais sniegs, todien viņa neko nebija nedz ēdusi, nedz dzērusi, un kājas tā sāpēja, ka viņa saprata — ilgi nostāvēt vairs nevarēs. Lai nu kā, šimbrīžam tas bija vislabākais, ko varēja darīt, jo Karaliene izsaucās:
—Ak, nabaga bērns! Milord, mēs rīkojamies nepareizi, likdami saviem viesiem stāvēt kājās. Aši panāciet kāds šurp! Aizvediet viņus. Dodietviņiem paēst, iedzertvīnu un lai kalpi sagatavo vannas. Nomieriniet mazo meiteni. Iedodiet viņai konfektes, iedodiet lelles, iedodiet zāles, iedodiet visu, kas jums iešaujas prātā: karstu pienu ar vīnu un karameles, un…. un ķimeņsēkliņas, un miega dziesmiņas, un rotaļlietiņas. Neraudi, meitenīt, citādi, sākoties svētkiem, tu nebūsi nekur liekama.