Džila jutās tikpat sašutusi kā jūs un kā justos arī es, ja dzirdētu pieminam rotaļlietas un lelles; un, kaut arī konfektes un karameles savā ziņā varbūt ir ļoti garšīgas, Džila ļoti cerēja, ka dabūs kaut ko pamatīgāku, ar ko piepildīt vēderu. Tomēr Karalienes muļķīgajām pļāpām bija lieliskas sekas, jo Purvaspīdoni un Skrabu pacēla divi milzīgi kambarkungi un Džilu — milzīga galma dāma un aiznesa katru uz savu istabu.
Džilas istaba bija apmēram tik liela kā baznīca, un būtu likusies diezgan nemājīga, ja tajā rūkdamas un sprakšķēdamas kamīnā nedegtu pagales un grīdu neklātu ļoti bieza, sarkana grīdsega. Un tad ar viņu sāka notikt kas brīnumains. Viņu nodeva rokās Karalienes vecajai Auklei, kura, raugoties no milžu viedokļa, bija pietiekami maza auguma milzene, kas varētu staigāt pa normālu istabu, pat neatsizdamās ar galvu griestos. Viņa bija ļoti izveicīga, kaut gan Džilai būtu gribējies, lai viņa tā neklakšķinātu mēli un nebārstītos ar tādiem teicieniem kā: "Tradirallā! Opapā!", "Esi nu labiņa" un "Nu tas viss būs kārtībnieks, dūdiņ". Viņa piepildīja milzīgo kājvannu ar karstu ūdeni un iecēla Džilu iekšā. Ja protat peldēt (un Džila prata), milžu vanna ir brīnišķīga padarīšana, un milzu dvieļi, parupji un pacieti, arī ir burvīgi, jo tie ir veseliem akriem gari. Patiesībā nemaz navvajadzības slaucīties —ieritinies tikai kamīnpriekšā tādā dvielī un baudi dzīvi. Un, kad tas bija beidzies, Džilu ieģērba tīrās, svaigās, sasildītās drānās, ļoti lepnās drānās, viņai mazliet par lielu, taču neapšaubāmi šūtām normālām meitenēm, nevis milzenēm. "Laikam, ja jau te ierodas zaļi tērptā Dāma, tad viņi droši vien ir pieraduši pie mūsu lieluma viesiem," Džila nodomāja.
Drīz meitene pārliecinājās, ka viņai ir taisnība, jo istabā tika ievietots galds un krēsls pareizajā lielumā, kas derēja parastam pieaugušam cilvēkam, un arī naži, dakšiņas un karotītes bija pareizajā izmērā. Likās jauki beidzot atsilušai un tīrai apsēsties pie galda. Kājas bija vēl kailas, un tik tīkami šķita iet pa milzīgo grīdsegu! Tās iegrima paklājā augstāk par potītēm, un tieši tas sāpošajām kājām nāca kā saukts. Maltīte — laikam tā jādēvē par pusdienām, lai gan pulkstenis rādīja, ka nav vairs tālu tējas laiks, — sastāvēja no vistas buljona, karsta tītara cepeša un sautēta pudiņa, kā arī no apgrauzdētiem kastaņiem un tāda lēruma augļu, cik vien var ieēst.
Kaitināja vienīgi tas, ka Aukle visu laiku staigāja iekšā un ārā un ikreiz, kad nāca iekšā, nesa līdzi kādu rotaļlietu — milzīgu lelli, lielāku par Džilu pašu, koka zirdziņu uz riteņiem (tas bija apmēram ziloņa lielumā), bungas, kas izskatījās pēc jauna gāzes balona, un sprogainu jēriņu. Tie bija raupji, nemākulīgi darināti priekšmeti visai spilgtās krāsās— Džilai tie nepatika. Viņa visu laiku atkārtoja Auklei, ka negrib ar tiem rotaļāties, taču Aukle sacīja:
— Kuš-kuš-kuš-kuš! Gan, kad būsi mazliet atpūtusies, gribēsi rotaļāties — es zinu! He-he-he! Bet nu — saldu miedziņu, dārgo mazulīt!
Gulta nebija milzīga —tā bija tikai vienkārši plata gulta ar aizkaru, tādu, kādu var redzēt vecmodīgās viesnīcās, — milzīgajā telpā tā izskatījās maza. Džila priecājās, ka var tādā ieveltdes.
—Vai vēl snieg, Aukle? —viņa samiegojusies ievaicājās.
—Nē. Tagad līst, mīlulīt! —atteica milzene. —Lietus aizskalos nejauko sniegu. Dārgais mazulītis varēs rīt iet ārā un rotaļāties! —Viņa apspraudīja Džilu ar segu un pateica arlabunakti. Nezinu neko pretīgāku par milzenes buču. Džila nodomāja to pašu, tomēr pēc piecām minūtēm bija jau iemigusi.
Visu vakaru un visu nakti, sizdamies pils logos, lija lietus, taču Džila gulēja tik saldi, ka to nemaz nedzirdēja. Pagāja vakariņu laiks un pusnakts stundaiīestājāsvisdziļākā nakts, un milžu mājā labi ja dzirdēja aizskrienam kādu peli. Šajā stundā Džila redzēja sapni. Meitenei šķita, ka viņa atmostos tai pašā telpā un redz kamīnā zvērojam sarkanas ogles un to gaismā lielo koka zirgu. Un zirgs, neviena neskubināts, pieripo uz riteņiem pa grīdsegu viņai klāt un nostājas gultas galvgalī. Un tagad tas vairs nav zirgs, bet lauva, tikpat liels kā zirgs, un tad tas vairs nav rotaļlauva, bet īsts lauva. īstais Lauva, tieši tāds, kādu viņa redzējusi kalnā aiz pasaules gala. Un istaba pildās ar visvisādu jauki smaržojošu lietu smārdu. Taču Džilas galvā kaut kas nav kārtībā, bet viņa nespēj izprast, kas tas ir, un pār vaigiem viņai līst asaras un saslapina spilvenu. Lauva liek viņai atkārtot zīmes, un viņa aptver, ka tās visas ir aizmirsusi.
Tajā mirklī viņu pārņēma milzīgas šausmas. Un Aslans paņēma viņu savos žokļos (viņa sajuta gan Lauvas lūpas un elpu, bet nesajuta viņa zobus) un aiznesa pie loga, un pavēlēja skatīties ārā. Spoži spīdēja mēness, un, lieliem burtiem rakstīti pāri pasaulei vai debesīm (kam īsti, viņa neatjauta), vizēja vārdi: ZEM MANIS. Pēc tam sapnis izgaisa un, kad viņa diezgan vēlā rīta stundā pamodās, tad neatcerējās, ka vispār sapņojusi.
Viņa bija piecēlusies, apģērbusies un kamīna priekšā beigusi brokastot, kad durvis atvēra Aukle un sacīja: —Te nāk jaukā mazulīša mazie draugi ar viņu parotaļāties. — Ienāca Skrabs un Purvaspīdonis.
— Ā! Labrīt, — sacīja Džila. — Vai nav jauki? Es laikam nogulēju stundas piecpadsmit. Es patiešām jūtos labāk. Un kā ar jums?
—Man ir labāk, — sacīja Skrabs, — bet Purvaspīdonis saka, ka viņam sāpot galva. Ei! Pie tava loga ir sēdamais. Ja mēs uzkāptu uz tā, varētu palūkoties ārā. — Un viņi visi tūdaļ to darīja, un, pametusi pa logu pirmo skatienu, Džila iesaucās: — Vai dieniņ, cik drausmīgi!
Spīdēja saule, un lietus bija aizskalojis gandrīz visu sniegu, palikušas vēl tikai dažas svēdras. Zem viņiem, izpletusies līdzīgi kartei, stiepās lēzenā kalna virsotne, pa kuru viņi bija rāpušies vakar pēcpusdienā; ja skatījās no pils puses, nevarēja kļūdīties: tur atradās nekas cits kā lielas pilsētas drupas. Džila tagad redzēja, ka visumā tā bija līdzena vieta, jo pamats joprojām bija nobruģēts, kaut arī bruģis šur tur sabirzis. Vaļņi, kas stiepās krustu šķērsu pār plakankalni, bija milzīgu celtņu paliekas, kuras kādreiz varbūt bijušas milžu pilis un tempļi. Kāds mūra posms, ap piecsimt pēdu augsts, joprojām slējās pret debesīm; Džila to bija uzskatījusi par klinti. Tie, kas atgādināja fabriku dūmeņus, bija milzīgi pīlāri, nodrupuši nevienādā augstumā; daļējie nogruvumi, līdzīgi nocirstiem milzu akmens kokiem, gulēja pie pamatiem. Dzegas, pa kurām viņi pakalna ziemeļu pusē bija rāpušies lejā, — un, bez šaubām, arī otrās dzegas, pa kurām viņi dienvidu pusē bija līduši augšā, — izrādījās atliekas no milzu trepju pakāpieniem. Un — vainagojums visam — lieli, tumši burti bruģa vidū vēstīja: ZEM MANIS.
Visi trīs ceļinieki apjukumā raudzījās cits citā, un, īsi iesvilpies, Skrabs izteica to, kas visiem bija uz mēles:
— Otrā un trešā zīme apmainītas vietām. — Un Džilai vienā mirklī atmiņā atausa sapnis.
— Tā ir mana vaina, — viņa izmisusi sacīja. — Es… es vairs katru vakaru neatkārtoju zīmes. Ja es būtu par tām domājusi, tad spētu saskatīt, ka tā ir pilsēta — pat zem lielās sniega kārtas.
—Ar mani ir vēl ļaunāk, —sacīja Purvaspīdonis. —Es saredzēju vai gandrīz saredzēju. Es domāju, ka tas viss dīvainā kārtā izskatās pēc sagrautas pilsētas.
—Jūs esat vienīgais, kurš nekādi nav vainojams, — teica Skrabs. —Jūs pūlējāties mūs apturēt.