— Taču nepūlējos pietiekami dedzīgi, — teica Purvaspīdonis. — Un man nebija īstas vēlēšanās uzspiest savu gribu. Taču vajadzēja to darīt. It kā es nebūtu varējis paķert jūs abus katru savā padusē!
— Nelaime tā, — Skrabs sacīja, — ka mēs tik traki gribējām nokļūt šai vietā, ka nē par ko citu nelikāmies ne zinis. Vismaz ar mani tā bija. Jau kopš brīža, kad sastapām sievieti ar bruņinieku, kas neizrunāja nevienu vārdu, mēs ne par ko citu nedomājām. Princi Riliānu mēs bijām gandrīz aizmirsuši.
— Kāds tur brīnums, — ieteicās Purvaspīdonis, — tieši tāds taču bija viņas nolūks.
— Es gluži skaidri nesaprotu, — Džila sacīja, — kā mēs neredzējām burtus? Vai tie varbūt tur parādījušies pēc pagājušās nakts? Varbūt tos naktī tur uzbūris viņš, Aslans? Es redzēju tik savādu sapni. — Un viņa visu izstāstīja.
— Ak tu stulbene! — iesaucās Skrabs. — Mēs tak tos redzējām. Mēs iegājām burtos iekšā. Vai nesaproti? Mēs iegājām burtā "E" vārdā "ZEM". Tā bija tā vieta, kur tu iekriti. Mēs gājām pa apakšējo "E" svītru, kas ved uz ziemeļiem, pagriezāmies pa labi pa stāvo līniju, pienācām pie vēl viena pagrieziena pa labi — tā ir vidējā līnija — un tad gājām līdz augšējam kreisās puses stūrim vai, citiem vārdiem sakot, pie burta ziemeļaustrumu stūra, un griezāmies atpakaļ. Kā stulbi plānprātiņi, kādi mēs arī esam. —Viņš nikni iespēra pa sēdekli un turpināja: —Tā ka nav vērts nevienu vainot, Poula. Es zinu, ko tu domāji, jo es domāju to pašu. Tu domāji, cik jauki būtu bijis, ja Aslans iezīmētu norādījumus sagrautās pilsētas akmeņos tikai tad, kad mēs būtu tikuši jau garām. Un tad to varētu uzskatīt par viņa kļūdu, nevis mūsējo. Apmēram tā, vai ne? Nē. Mums vaļsirdīgi jāatzīstas. Mums jāvadās tikai pēc četrām zīmēm, un pirmās trīs mēs esam sajaukuši.
—Tu gribi teikt, ka es esmu to darījusi, — Džila sacīja. — Tā ir pilnīga taisnība. Kopš tu mani te atvedi, es esmu sabojājusi itin visu. Tomēr— man ārkārtīgi žēl un tā tālāk—, bet kas tie norādījumi īsti ir? ZEM MANIS, liekas, patiesībā neizsaka neko jēdzīgu.
— Nekā, izsaka gan, — iebilda Purvaspīdonis. — Tas nozīmē, ka Princis mums jāmeklē zem šīs pilsētas.
— Bet kā tad lai mēs to izdarām? — vaicāja Džila.
— Tas jau ir tas jautājums, — teica Purvaspīdonis, berzēdams lielās, vardes pleznām līdzīgās rokas. — Kā lai tagad to spējam? Nav šaubu: ja mūsu prāti būtu bijuši veltīti uzdevuma izpildei tad, kad mēs bijām pie Sagrautās pilsētas, mums tiktu parādīts, kā rīkoties, — mēs atrastu mazas durvis vai alu, vai tuneli, satiktu kādu, kas mums palīdzētu. Nekad nevar zināt — varbūt tas izrādītos pats Aslans. Vai nu šā, vai citādi — mēs būtu nokļuvuši zem bruģa. Aslana norādījumi allaž iedarbojas: šajā ziņā nav izņēmumu. Bet, kā to izdarīt tagad, tā ir cita lieta.
— Nu, man šķiet, ka mums gluži vienkārši jāiet atpakaļ, — sacīja Džila
—Viegli, vai ne? — noteica Purvaspīdonis. — Sākumā varētu mēģināt atvērt šīs durvis. — Viņi visi palūkojās uz durvīm un saprata, ka neviens no viņiem nespēj sasniegt rokturi un, ja arī to sasniegtu, droši vien nevarētu pakustināt.
— Vai jūs domājat, ka viņi nelaidīs mūs ārā, ja mēs to palūgsim? — iejautājās Džila. Un neviens gan neteica, bet visi nodomāja: "Laikam gan, ka ne."
Tā nu bija nepatīkama doma. Purvaspīdonis bija pilnīgi pretī jebkuram mēģinājumam pastāstīt milžiem, ko atnācēji īstenībā te dara, pavisam vienkārši palūdzot izlaist ārā; un bērni, protams, bez viņa atļaujas to stāstīt nedrīkstēja, jo bija solījušies to nedarīt. Un visi trīs gandrīz nešaubījās, ka izbēgt no pils naktī nebūs iespējams. Kad viņi atradīsies katrs savā istabā un durvis būs ciet, līdz rītam vajadzēs palikt šajā cietumā. Protams, varēja jau lūgt, lai viņu durvis atstāj vaļā, taču tas radītu aizdomas.
— Mūsu vienīgā iespēja ir aizšmaukt projām dienā, — sacīja Skrabs. — Vai pēcpusdienā nevarētu izgadīties kāda stunda, kad vairums milžu šņāc miegā? Un, ja mēs varētu nolavīties lejā virtuvē, vai kādas durvis mājas aizmugurē nevarētu būt vaļā?
— Es nu gan diezin vai to dēvētu par "iespēju", — sacīja Purvaspīdonis, — bet tā ir vienīgā, uz kuru mēs varētu cerēt.
Patiesībā Skraba plāns nebija tik gluži bezcerīgs, kā jūs, iespējams, domājat. Ja gribat, citiem neredzot, tikt ārā no kādas mājas, pēcpusdienas vidus dažā ziņā ir labāks laiks, kad mēģināt to izdarīt, nekā nakts vidus. Tad vairāk iespējams, ka būs vaļā durvis un logi, un, ja jūs tomēr noķers, jūs arvien varat izlikties, ka nedzīrāties iet tālu un ka jums nav bijuši īpaši nolūki. (Ir ļoti grūti par to pārliecināt kā milžus, tā pieaugušos, ja tie jūs pieķer rāpjamies ārā pa guļamistabas logu pulksten vienos pēc pusnakts.)
— Mums jāiemidzina viņu uzmanība, — ieteica Skrabs. —Jāizliekas, ka mums te gaužām patīk un ka mēs ļoti gaidām Rudens svētkus.
— Tie notiks rītvakar, — sacīja Purvaspīdonis. — Es dzirdēju vienu no viņiem to sakām.
— Skaidrs, — noteica Džila. — Mums šajā sakarā jāizliekas, ka nevaram vien tos sagaidīt, un jāuzdod visādi jautājumi. Viņi tak domā, ka mēs esam galīgie zīdaiņi, un tas visu padarīs vieglāku.
— Jāizliekas līksmiem, — izdvesdams dziļu nopūtu, sacīja Purvaspīdonis. —Mums jābūt varen līksmiem. Itkā mums nebūtu nekādu rūpju. Jautriem. Esmu novērojis, ka abiem jaunajiem ne vienmēr ir labs garastāvoklis. Jums jāvēro mani un jādara tā, kā daru es. Es būšu līksms. Apmēram tā, — un viņš savieba muti ķēmīgā smaidā. — Un jautrs, — viņš apmeta gauži sērīgu kūleni. — Drīz vien jūs to iepratīsieties, ja lūkosities uz mani. Redziet, jau tagad mani uzskata par jocīgu. Uzdrošinos apgalvot, ka jūs abi noticējāt, ka es vakar vakarā esmu mazliet par daudz iemetis, bet varat man ticēt, ka tā bija — nu lielākā daļa no tās bija — mānīšanās. Man nez kāpēc iešāvās prātā doma, ka tas varētu būt noderīgi.
Kad bērni vēlāk pārrunāja savus piedzīvojumus, viņi nekad netika īsti gudri, vai iepriekš izteiktais Purvaspīdoņa apgalvojums bijusi pilnīga taisnība; taču viņi nešaubījās, ka viņš, to apgalvojot, patiešām uzskatījis to par patiesu.
— Labi. Tagad nepieciešama līksmība, — noteica Skrabs. — Kaut mēs varētu kādu piedabūt, lai atver šīs durvis. Kamēr mēs ākstāmies un tēlojam jautros, mums jāuzzina viss iespējamais par šo pili.
Laimīgā kārtā tieši šajā mirklī durvis atvērās un iekšā iesteidzās milzu Aukle, teikdama: — Nu, mani mazulīši, vai gribat iet paskatīties, kā Karalis ar visu galmu dodas uz medībām? Tas būs tik skaists skats!
Viņi netērēja velti laiku, metās Auklei garām un noskrēja lejup pa pirmajām kāpnēm, kas gadījās ceļā. Visi trīs vadījās pēc suņu rejām, ragu skaņām un milžu balsīm, līdz ar to pēc īsa brītiņa trijotne sasniedza pagalmu. Visi milži bija kājniekos, jo tajā pasaules daļā nav milzu zirgu, tāpēc medības nenotiek jāšus; Anglijā tādas, piemēram, ir medības ar suņiem. Šeit tie arī bija normālā lielumā. Kad Džila ieraudzīja, ka nav zirgu, viņa sākumā jutās bezgala vīlusies, jo nešaubījās, ka lielā, resnā Karaliene nemūžam nelāčos kājām aiz suņiem, bet, ja viņa paliks augu dienu mājās, tad nekas neiznāks. Tomēr tad viņi ieraudzīja Karalieni nestuvēs, kuras uz pleciem stiepa seši jauni milži. Vecā muļķe bija no galvas līdz kājām ieģērbta zaļā, un pie sāniem viņai karājās medību rags. Divdesmit trīsdesmit milžu (viņu vidū arī Karalis) bija sapulcējušies barā, gatavi doties ceļā. Visi runāja un smējās tik skaļi, ka jums no trokšņa aizlaistu ausis, bet lejā, tuvāk vietai, kur stāvēja Džila, luncināja astes un rēja suņi, no kuru pavērtajām mutēm tecēja slienas, bet to purni bija gatavi iebakstīt pavērtajās plaukstās. Purvaspīdonis patlaban grasījās izspēlēt kādu jautru, rotaļīgu triku (par tādu viņš pats uzskatīja paša izdomātu kustību, taču, ja kāds to būtu ievērojis, tas visu sabojātu), kad Džila pēkšņi pavēra muti ļoti valdzinošā, bērnišķīgā smaidā, pieskrēja pie Karalienes nestuvēm un vērsās pie viņas.