—Nemēģiniet mukt, līdz būsim droši, ka viņa padešām aizmigusi, — čukstēja Skrabs. — Citādi viss saies dēlī. — Tā nu viņi apmetās pulciņā virtuvē gaidīdami un vērodami. Doma, ka ik brīdi varētu atgriezties mednieki, šķita drausmīga. Un milzene gulēja nemierīgi — ikreiz, kad viņiem jau šķita, ka tā nu reiz patiešām cieši iemigusi, viņa pakustējās.
"Es nespēšu to izciest," klusībā spriedelēja Džila. Lai kliedētu drūmās domas, viņa sāka lūkoties apkārt. Tieši viņai priekšā atradās tīrs, plats galds un uz tā tīri pīrāgu šķīvji, kā arī atvērta grāmata. Pīrāgu šķīvji, protams, bija milzīgi. Džila nodomāja, ka vienā no tiem varētu gluži ērti atgulties. Viņa uzrāpās uz sola, kas bija nolikts pie galda, lai ieskatītos grāmatā. Tajā viņa izlasīja: "MEŽA PĪLE. Šo ļoti gardo putnu var sagatavot dažādos veidos."
"Tā ir pavārgrāmata," bez lielas intereses nodomāja Džila un palūkojās pār plecu atpakaļ. Milzenes acis bija aizvērtas, taču neizskatījās, ka viņa būtu cieši iemigusi. Džila atkal atgriezās pie grāmatas. Tā bija sastādīta alfabēta kārtībā. Kāda tālāka iedaļa lika gandrīz vai apstāties sirdij. Tur bija rakstīts: "PARASTAIS CILVĒKVEIDA RADĪJUMS. Šis elegantais, mazais divkājis jau izsenis augstu vērtēts kā delikatese. Tas ir Rudens svētku tradicionālais gardums. Pasniedz starp zivju ēdieniem un gurnu gabalu cepeti. Ik cilvēku…"
Tālāk Džila vairs nespēja lasīt. Viņa apsviedās apkārt.
Milzene bija pamodusies un aizraudamās kāsēja. Džila iebikstīja abiem pārējiem un norādīja uz grāmatu. Tie arī uzrāpās uz sola un pārliecās pāri recepšu lappusēm. Skrabs vēl lasīja, kā sagatavot Parastā cilvēkveida radījuma gaļu, kad Purvaspīdonis norādīja uz nākamo nodaļu nedaudz zemāk. Tā skanēja: "TĪREĻA ZVALSTOŅI. Daži augsti speciālisti vispār noraida šo dzīvnieku kā nepiemērotu milžu pavārmākslai to šķiedrainās konsistences jeb vielas daļiņu savstarpējās saistības un dubļu piegaršas dēļ. Piegaršu tomēr var ievērojami mazināt, ja…"
Džila uzmanīgi piebikstīja Purvaspīdonim un Skrabam pie kājām. Visi trīs atskatījās uz milzeni. Viņas mute bija viegli pavērta, un no deguna nāca skaņa, kas šajā brīdī ceļotājiem šķita saldāka par mūziku, — milzene krāca.
Tagad atlika vienīgi zagties uz pirkstgaliem ārā. Viņi neuzdrošinājās iet pārāk ātri un tik tikko uzdrīkstējās elpot. Cauri trauku mazgātavai (milžu trauku mazgātavas riebīgi smird) visi beidzot izkļuva bālajā ziemas pēcpusdienas saules gaismā.
Viņi stāvēja kādas mazas, nelīdzenas taciņas augšgalā. Taka krauji stiepās lejup. Un, paldies Dievam, šī taka atradās pils labajā pusē, no tās bija redzama Drupu pilsēta. Pēc īsa brītiņa viņi atkal bija sasnieguši plato, stāvo ceļu, kas veda lejā no pils galvenajiem vārtiem. No ikviena šīspuses loga viņus varēja redzēt kā uz delnas. Ja būtu runa par vienu, diviem vai pieciem logiem, tad pastāvētu droša iespēja, ka neviens pa tiem neskatīsies. Taču logu skaits sasniedza drīzāk piecdesmit, par pieciem nebija ko sapņot. Turklāt tagad viņi aptvēra, ka gan ceļš, uz kura viņi atrodas, gan viss klajums starp viņiem un Drupu pilsētu nesola paslēptuvi pat tik mazam dzīvniekam kā lapsai — te bija vienīgi asa zāle, oļi un plakani akmeņi. Ar to grūtības vēl nebeidzās: viņiem mugurā iepriekšējā vakarā milžu iedotās drēbes. Izņēmums bija vienīgi Purvaspīdonis, kam nekas no milžu piesolītā nederēja. Džila bija ieģērbta spilgti zaļā kleitā, kas viņai izrādījās par garu. Tai pāri bija aplikta gaiši sarkana, gar malām ar ādu apšūta mantija. Skrabs lepojās gaišsarkanās zeķēs, zilā tunikā un apmetnī. Pie sāniem viņam karājās zobens ar zelta spalu, galvā bija spalvām izrotāta cepure.
— Jūs abi esat krāsaini uz goda, — norūca Purvaspīdonis. — Ziemas dienā gaužām jauki saskatāmi. Vissliktākais stopnieks pasaulē ne vienam, ne otram no jums
nevarētu aizšaut bultu garām, ja vien jūs atrastos šāviena attālumā. Un, runājot par stopniekiem, es nebrīnītos, ja mēs drīz dabūtu nožēlot, ka mums nav pašiem savu stopu. Un tās jūsu drēbes tak ir paplānas, vai ne?
— Jā, man jau salst, — teica Džila.
Pirms īsa brīža, atrazdamās virtuvē, viņa bija domājusi, ka pēc izkļūšanas no pils uz glābiņu vairs daudz nenāksies gaidīt. Tagad viņa saprata, ka viss bīstamākais vēl ir priekšā.
— Mieru, mieru, — brīdināja Purvaspīdonis.
— Neskatieties atpakaļ! Nesoļojiet pārāk ātri! Vienalga, ko darāt, tikai neskrieniet. Jums jāizskatās tā, it kā jūs būtu devušies pastaigā, — tādējādi, ja kāds mūs ieraudzītu, varbūt neliktos ne zinis. Kolīdz mēs izskatīsimies pēc bēgļiem, ar mums būs cauri.
Ceļš līdz Drupu pilsētai šķita daudz garāks, nekā Džila iepriekš uzskatījusi par iespējamu. Tomēr pamazām viņi virzījās uz priekšu. Tad atskanēja troksnis. Abiem bērniem aizrāvās elpa. Džila, kas šo skaņu nepazina, pavaicāja:
— Kas tas ir?
— Medību rags, — nočukstēja Skrabs.
—Tomēr arī tagad neskrieniet, —Purvaspīdonis deva padomu. — Gaidiet, līdz es pateikšu.
Šoreiz Džila nespēja atturēties, nepalūkojusies pār plecu. Tur, pusjūdzi no viņiem, kreisajā pusē, bija redzams mednieku bars, kas atgriezās mājās.
Trijotne turpināja ceļu. Pēkšņi milži sāka skaļās balsīs klaigāt un bļaustīties.
— Viņi ir mūs ieraudzījuši! Metamies skriešus, — aicināja Purvaspīdonis.
Džila parāva uz augšu savus garos svārkus (kur nu ar tādiem var paskriet) un laidās bēgt. Vairs nebija šaubu, ka viņi ir briesmās. Visi saklausīja suņu rejas un Karaļa balsi, kas rēca:
— Auļot pa pēdām, auļot pa pēdām, citādi mums rit nebūs pīrāgu ar cilvēku gaļu.
No visiem trim Džila tagad bija pēdējā, kleita viņai traucēja, skrienot pa vaļīgajiem bruģakmeņiem, kājas slīdēja, mati spraucās mutē, no skrējiena sāka sāpēt krūtīs. Suņi bija stipri pietuvojušies. Nu viņai vajadzēja skriet augšā pa kalnu, pa akmeņaino nogāzi, lai nokļūtu pie milžu trepju zemākā pakāpiena. Viņai nebija ne jausmas, ko darīs, kad tur nokļūs, un pat — vai būs kāds labums no tā, ka viņi sasniegs virsotni. Taču ko tur domāt. Viņa atgādināja vajātu zvēru — ja mednieki dzenas pakaļ, jāskrien, kamēr krīt.
Purvaspīdonis skrēja pirmais. Pienācis pie zemākā pakāpiena, viņš apstājās, aši palūkojās pa labi un pēkšņi šāvās iekšā nelielā caurumā vai spraugā kāpiena apakšā. Ar garajām kājām, kas pazuda spraugā, viņš ļoti līdzinājās zirneklim. Skrabs pavilcinājās un tad sekoja Spīdonim. Džila, aizkususi, grīļodamās, pieskrēja pie spraugas brītiņu vēlāk. Caurums izskatījās nejauks — apmēram trīs pēdas garš un labi ja kaut cik augstāks par pēdu. Vajadzēja nomesties guļus uz vēdera un līst iekšā. Nemaz tik ļoti ātri to nevarēja izdarīt. Viņa nešaubījās, ka, pirms paspēs iespraukties iekšā, kājā jau būs iecirtušies suņa zobi.
— Aši, aši! Akmeņiem… Aizkrauj ciet caurumu, — no tumsas viņai līdzās atskanēja Purvaspīdoņa balss. Tur bija tumšs kā akā, vienīgi spraugā, pa kuru viņi bija ierāpušies, iespīdēja pelēcīga gaisma. Viņa saredzēja Skraba nelielās plaukstas un Purvaspīdoņa lielās pleznas melnas iezīmējamies gaismas fonā, izmisīgi pūloties sakraut akmeņus. Tad viņa atjēdzās, cik tas ir svarīgi, un sāka arī pati taustīties pēc lieliem akmeņiem un padot tos tālāk krāvējiem. Pirms pieskries suns un sāks pie spraugas izejas riet un vaukšķēt, viņiem tā cieši jāpiepilda — un tad, protams, gaismas nebūs nemaz.
— Žigli tālāk iekšā, — uzsauca Purvaspīdoņa balss.