— Sadosimies rokās, — aicināja Džila.
—Laba doma, —uzslavēja Skrabs. Taču pagāja diezgan ilgs laiks, pirms viņi tumsā atrada cits cita rokas.
Viņpus akmeņu šķēršļa tagad ošņājās suņi.
—Pamēģināsim, vai varam piecelties kājās,—ierosināja Skrabs. Viņi tā arī izdarīja un manīja, ka var. Tad Purvaspīdonis, pastiepis roku atpakaļ Skrabam, un tas, pastiepis roku atpakaļ Džilai (kurai gan ļoti gribējās būt vidū un nevis pēdējai), sāka taustīt ar kājām ceļu un, tumsā klupdami, virzīties uz priekšu. Zem kājām visu laiku gadījās izļodzījušies akmeņi. Tad Spīdonis pienāca pie klinšu sienas. Viņi pagriezās mazliet pa labi un devās tālāk. Tādu līkumu un pagriezienu ceļā bija diezgan daudz. Džilai tagad pavisam pagaisa virziena sajūta un arī apjauta, kur varētu atrasties alas izeja.
— Es tā gudroju, — priekšā no tumsas atskanēja Purvaspīdoņa balss, — vai, visu kopā saliekot, nebūtu labāk griezties atpakaļ (ja mēs to varam) un sagādāt svētku reizē milžiem prieciņu, nevis maldīties apkārt pa kalna iekšieni, kur —derot desmit pret vienu —ir gan pūķi, gan dziļi caurumi, gan gāzes, gan ūdens un….— oi-oi-o! Laižam rokas vaļā! Glābieties! Es…
Pēc tam viss notika ļoti ātri. Atskanēja mežonīgs kliedziens, švīksts, ar troksni gaisā uzlidoja putekļi un oļi, ripoja akmeņi, un Džila manīja, ka slīd, slīd, bezcerīgi slīd, slīd ar katru mirkli ātrākpa nogāzi, kas strauji kļūst stāvāka un stāvāka. Tā bija nevis gludā, cietā, bet gan maziem akmentiņiem un gruvešiem klāta nogāze. Pat ja te varētu piecelties kājās, no tā nebūtu nekādas jēgas. Kur vien spertu kāju, zem tās izslīdētu pamats un aiznestu gājēju sev līdzi. Taču Džila drīzāk gulēja, nekā stāvēja. Un, jo tālāk viņi slīdēja, jo vairāk izkustināja akmeņus un zemi, tā ka viss (ieskaitot viņus) kopīgā lejupbraucienā drāzās arvien ātrāk un skaļāk, kļūdams putekļaināks un netīrāks. Dzirdēdama abu pārējo spalgos kliedzienus un lādēšanos, Džila noprata, ka daudzi no viņas izkustinātajiem akmeņiem diezgan sāpīgi atsitas pret Skrabu un Purvaspīdoni. Un nu jau viņa šāvās trakā ātrumā un nešaubījās, ka apakšā sasprāgs gabalos.
Tomēr nezin kāpēc neviens nesasprāga. Bija gan daudz nobrāzumu, un miklais slapjums Džilai uz sejas izrādījās asinis. Un viņai apkārt (un daļēji pār viņu) pacēlās tāda nogruvušas zemes, oļu un lielāku akmeņu lavīna, ka meitene nespēja piecelties kājās. Tumsa likās tik baiga, ka nebija nekādas starpības, vai acis ir vaļā vai ciet. Nekādu troksni nedzirdēja. Un tas bija visdrausmīgākais mirklis, kādu Džila savā mūžā līdz šim piedzīvojusi. Ja nu viņa ir viena, ja nu citi… Tad viņa izdzirda sev līdzās kādu kustamies. Un drīz visi trīs drebošās balsīs skaidroja, ka laikam nevienam no viņiem neviens loceklis nav lauzts.
— Mēs noteikti nespēsim piecelties kājās, — teica Skrabs.
— Un vai jūs jūtat, cik silts te ir? — atskanēja Purvaspīdoņa balss. — Tas nozīmē, ka mēs esam dziļi apakš zemes, varbūt pat jūdzes dziļumā.
Visi klusēja. Pēc kāda brīža Purvaspīdonis ieteicās:
— Man pazudušas šķiltavas.
Pēc ilga klusuma ierunājās arī Džila: — Man briesmīgi slāpst.
Neviens neko neierosināja darīt. Acīmredzot jau neko arī nevarēja darīt. Kādu laiku viņi nejutās tik slikti, kā, iespējams, varētu gaidīt. Tas tāpēc, ka viņi bija ļotinoguruši.
Pēc ļoti gara klusuma brīža bez mazākā brīdinājuma ierunājās kāda ārkārtīgi savāda balss. Viņi tūdaļ saprata, ka tā nebūt nav tā vienīgā balss visā pasaulē, ko slepenībā katrs bija gribējis izdzirdēt, proti, Aslana balss. Šī balss bija tumša un vienmuļa —ja zināt, ko tas nozīmē; varētu sacīt, ka tā bija balss, melna kā piķis. Tā noprasīja:
— Ko gan še darāt jūs, ak Virszemes būtnes?
Desmitā nodaļa bezsaules ceļojumi
— Kas tur ir? — ceļotāji vaicāja.
— Es esmu Zemzemes robežapgabala gubernators, un man līdzās stāv simt bruņotu zemessargu, — skanēja atbilde. — Pasakiet ātri, kas jūs esat un kāds uzdevums jūs atvedis uz Dzīļu valstību.
— Mēs te iekritām nejauši, — pietiekami patiesīgi paskaidroja Purvaspīdonis.
— Iekrīt daudzi, bet tikai retais atgriežas saules apspīdētās zemēs, — sacīja balss. — Sagatavojieties tagad nākt man līdzi pie Dzīļu valstības Karalienes.
— Ko viņa no mums grib? — piesardzīgi pavaicāja Skrabs.
— To es nezinu, — teica balss. — Par viņas gribu nav jājautā, tai jāpaklausa.
Kamēr viņš izrunāja šos vārdus, atskanēja nelielam sprādzienam līdzīgs troksnis un dobumu pārplūdināja pelēkzilgana gaisma. Visas cerības, ka runātājs tukši lielījies, minot simt bruņotus apakšniekus, vienā mirklī izgaisa. Džila, acis mirkšķinādama, skatījās uz blīvo pūli. Zemessargi bija dažādi augumā, sākot no maziem pundurīšiem pēdas garumā līdz diženiem radījumiem, kas garumā pārsniedza cilvēkus. Visiem rokās bija trijžuburu dakšas, un visi izskatījās ārkārtīgi bāli un stāvēja nekustīgi kā statujas. Citādi viņi bija ļoti atšķirīgi cits no cita — dažiem bija astes, dažiem ne, vairākiem bija kuplas bārdas, citiem — ļoti apaļas, gludas sejas un galvas kā ķirbji. Tiem bija gan
gari, smaili deguni un gari, gaļīgi deguni, līdzīgi maziem snuķiem, gan milzīgi, masīvi deguni. Dažiem vīriem pieres vidū rēgojās rags. Taču vienā ziņā viņi visi bija līdzīgi — ikvienam no šā simta seja bija tik skumīga, cik nu vien tas iespējams. Tās šķita tik skumīgas, ka pēc pirmā acu uzmetiena Džila aizmirsa, ka ir no tiem baidījusies. Viņa juta, ka gribētu tos kaut kā iepriecināt.
— Nu, ziniet! — sacīja Purvaspīdonis, berzēdams rokas. — Man tieši tas bija vajadzīgs. Ja šie puiši neiemācīs mani skatīties uz dzīvi nopietni, tad es nezinu, kas to varētu izdarīt. Paverieties uz to puisi ar valzirga ūsām vai tajā ar…
— Slienieties kājās, — sacīja zemessargu komandieris.
Nekas cits neadika. Visi trīs uztrausās kājās un sadevās
rokās. Tādā brīdī kā šis ikviens gribēja turēt drauga roku, un zemessargi viņus ielenca, lāčodami uz savām lielajām, mīkstajām pēdām, kurām bija gan desmit, gan divpadsmit, gan reizēm neviena pirksta.
— Soļos marš! — uzsauca gubernators, un viņi paklausīja.
Aukstā gaisma plūda no lielas bumbas gara stieņa galā, un garākais punduris nesa to gājienam pa priekšu. Šajā skumīgajā gaismā ceļiniekiem kļuva redzams, ka viņi atrodas dabiskā dobumā; sienas un jumts bija vienos punos, izliekumos un iedobēs — tūkstošiem fantastiskās formās —, un bruģētā grīda, viņiem ejot, pamazām slīga arvien zemāk. Džilai pārdzīvojums bija smagāks nekā citiem, viņa nevarēja ciest tumšas vietas zem zemes. Un, kad, ceļam turpinoties, alas jumts slīga arvien zemāk un eja kļuva šaurāka, un gaismas nesējs pakāpās sānis, un punduri cits pēc cita saliecās (to nedarīja tikai paši mazākie) un laidās iekšā nelielajā, tumšajā spraugā, un pazuda, viņa manīja, ka nespēj vairs ilgāk to paciest.
— Es nespēju līst tur iekšā, nespēju! Es nespēju to darīt! — viņa elsoja. Zemessargi neteica neko, bet visi nolaida zemāk dakšas un pavērsa tās pret Džilu.
— Mierā, Poula, — teica Purvaspīdonis. — Šie lielie puiši nelīstu tur iekšā, ja sprauga tālāk nekļūtu platāka. Un viens labums šai Zemzemei piemīt— mums nelīs uz galvas lietus.
— Vai dieniņ, jūs nesaprotat! Es nevaru! — Džila vaimanāja.
— Padomā, kā es jutos uz klints, — teica Skrabs. — Purvaspīdoni, ejiet jūs pa priekšu, un es sekošu Džilai.