Beidzot viņu kuģis apstājās un pietauvojās pie krasta. Mūsu ceļiniekus izsēdināja ārā un ieveda pilsētā. Ļaužu pūļi, kuros nebija divu līdzīgu seju, murdzoties mudžēja ielās, saskārās ar pleciem, sērīgajai gaismai izraujot no tumsas dažu labu bēdīgu un dīvainu vaigu. Ik pundurītis šķita tikpat rosīgs, cik skumjš, kaut arī Džila nekādi nespēja aptvert, ap ko viņi rosās. TaČu nebeidzamā kustība, bikstīšanās, steiga un mīkstie soļu trokšņi neapsīka ne uz mirkli.
Beidzot viņi pienāca pie celtnes, kas izskatījās pēc lielas pils, kaut gan apgaismoti bija tikai daži logi. Te nu viņus ieveda iekšā, lika šķērsot pagalmu un doties augšā pa nez cik kāpnēm. Galu galā, viņi nokļuva lielā, slikti apgaismotā istabā. Taču kādā stūrī — ak prieks un līksmība! — bija arka, pa kuru iespīdēja gluži citāda — spoža gaisma, tādas lampas īstā, dzeltenīgā, siltā gaisma, pie kādas pieraduši cilvēki. Šī gaisma krita uz arkādes kāpņu apakšā; kāpnes savukārt izvijās augšup pa īsu, šauru eju starp divām akmens sienām. Gaisma šķita plūstam no augšas. Divi zemessargi stāvēja katrs savā arkādes pusē — kā sargi vai sulaiņi.
Gubernators piegāja pie viņiem un pateica itin kā paroli:
— Daudzi nogrimst Zemzemē.
— Un maz ir tādu, kas atgriežas saules apspīdētajās zemēs, — viņi atbildēja, it kā tā būtu paroles otra puse. Visi trīs ceļinieki sabāza galvas kopā un šo to pārrunāja. Beidzot dežurējošais punduris sacīja:
— Ziņoju jums, ka visžēlīgā Karaliene ir aizceļojusi svarīgās darīšanās. Šos Virszemes iemītniekus labāk vajadzētu ieģērbt spaidu kreklos un turēt cietumā, līdz viņas augstība pārradīsies mājās. Maz ir tādu, kas atgriežas saules apspīdētajās zemēs.
Šajā mirklī sarunu pārtrauca kāda skaņa, kas Džilai šķita visjaukākā visā pasaulē un nāca no augšas, no kāpņu gala. Tā bija dzidra, skanīga, pilnīgi cilvēciska skaņa, un runātājs bija jauns vīrietis.
— Ko tu tur esi sapulcinājis, Malagateram? — balss uzsauca. Virszemniekus, ak tā! Uzved viņus pie manis — un tūlīt.
— Lūdzu, jūsu augstību atcerēties… — iesāka Malagaterams, taču balss viņu pārtrauca.
— Es lūdzu, lai tu manai augstībai bez ierunām paklausītu, vecais pļāpa. Uzved viņus augšā, —balss sauca.
Malagaterams pagrozīja galvu, pamāja, lai ceļinieki viņam seko, un devās augšup pa kāpnēm. Ar katru soli gaisma kļuva spožāka, sienas klāja krāšņi gobelēni. Kāpņu augšgalā caur plāniem aizkariem mirdzēja zeltaina gaisma. Zemessargi pašķīra aizkarus un pakāpās sānis. Visi trīs iegāja iekšā. Viņi atradās skaistā telpā ar bagātīgām sienassegām, uguns liesmām tīrā kamīnā un dzirkstošu sarkanvīnu kristāla glāzē uz galda. Piecēlās jauns, gaišmatains vīrietis, lai viņus apsveiktu. Viņš bija skaists un izskatījās gan drošsirdīgs, gan laipns, kaut arī viņa sejā bija kāds vaibsts, kas šķita neiederīgs. Viņš bija ģērbies melnā un izskatījās nedaudz līdzīgs Hamletam.
— Esiet sveicināti, virszemieši! —viņš iesaucās. —Bet pagaidiet brītiņu! Izlūdzos žēlastību! Es taču jau esmu ar jums ticies — ar jums, abi jaukie bērniņi, un šo jūsu dīvaino vadoni. Vai tad es jūs visus trīs nesastapu uz tilta pie Etinstīreļa robežām, jādams līdzās milēdijai?
—Ā… jūs esat Melnais bruņinieks, kas klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmis? — iesaucās Džila.
— Un vai tā dāma bija Zemzemes Karaliene? —vaicāja Purvaspīdonis nebūt ne draudzīgā balsī. Un Skrabs, kas domāja tāpat, izgrūda:
— Jo, ja tā bija, tad, manuprāt, viņa rīkojās gaužām neglīti, aizsūtīdama mūs uz milžu pili, kur tie varmākas grasījās mūs apēst. Ko ļaunu mēs viņai bijām nodarījuši, es gribētu zināt.
— Kā tad tā, — raukdams pieri, iesaucās Melnais bruņinieks. —Ja tu, zēn, nebūtu tik jauniņš pretinieks, mēs ar tevi izšķirtu šo strīdu, kaudamies uz dzīvību un nāvi. Es necietīšu, ka milēdijas godu aizskar kaut ar vienu vārdu. Bet par vienu gan jūs varat nešaubīties — lai ko viņa jums teica, viņa to darīja, labu nodomu vadīta. Jūs viņu nepazīstat. Viņa sevī iemieso visus tikumus —patiesīgumu, žēlsirdību, pastāvību, maigumu, drosmi un tā tālāk. Es to saku, jo zinu. Jau viņas laipnība pret mani, kas nespēj viņai to atdarīt, varētu būt viela brīnišķīgam stāstam. Taču kopš šī brīža jūs viņu iepazīsit un iemīlēsit. Starp citu, kā ar jūsu uzdevumiem, kas jāpilda Zemes Dzīlēs?
Pirms Purvaspīdonis paspēja Džilu apsaukt, viņa nobēra:
— Mēs, lūdzu, mēģinām atrast Nārnijas princi Riliānu. — Un tad viņa aptvēra, kādā šausmīgā riskā iekūlusies: šie cilvēki varētu būt ienaidnieki. Taču bruņinieks neizrādīja ne mazāko interesi.
— Riliāns? Nārnija? — viņš nevērīgi noprasīja. — Nārnija? Kas tā ir par zemi? Nekad šo vārdu neesmu dzirdējis. Tā droši vien atrodas tūkstošiem jūdžu attālumā no Virszemes daļām, ko es pazīstu. Laikam gan bija dīvaina iedoma, kas vedināja jūs meklēt šo — kā jūs viņu nosaucāt? Riliānu? Triliānu? — milēdijas valstībā. Es patiešām skaidri zinu, ka te tāda cilvēka nav. — Viņš ļoti skaļi iesmējās, un Džila klusībā nodomāja: "Diez vai tas ir tas neiederīgais viņa sejā? Vai viņš ir pamuļķis?"
— Mums bija uzdevums uzmeklēt vēsti Drupu pilsētas akmeņos, —sacīja Skrabs. —Un mēs ieraudzījām vārdus: ZEM MANIS.
Bruņinieks iesmējās vēl sirsnīgāk nekā iepriekš. — Ar to jūs piekrāpa visvairāk, — viņš sacīja. — Jūsu nodoma īstenošanai ar šiem vārdiem nav nekāda sakara. Būtu jūs pavaicājuši milēdijai, viņa būtu devusi jums labāku padomu. Jo šie vārdi ir viss, kas palicis no garāka teiciena, kurš senos laikos — viņa to labi atceras — bijis iekļauts šādās dzejas rindās:
Lai gan es krītu nu bez troņa pazemē,
Zem manis reiz bij' visa pasaule.
No tā ir skaidri secināms, ka viens no šeit apraktajiem varenajiem senlaiku milžiem licis šīs lepnās rindas iegravēt akmenī virs savas atdusas vietas, kaut arī, dažiem akmeņiem sadrūpot un citiem tiekot aiznestiem uz jaunām ēkām, un spraugas piepildot ar gružiem, palikuši tikai divi vārdi, ko tagad iespējams izlasīt. Vai tas nav smieklīgākais joks pasaulē — iedomāties, ka šie vārdi domāti jums?
Skrabam tin Džilai tas bija kā auksta ūdens šalts, jo viņiem likās ļoti iespējams, ka šiem vārdiem nav ne mazākā sakara ar meklējumiem un tie ierakstīti pavisam nejauši.
— Neklausieties, ko viņš saka, — teica Purvaspīdonis.
— Nav nekādu nejaušu gadījumu. Mūsu vadonis Aslans, un viņš bija tur, kad milžu Ķēniņš lika iekalt šos burtus, un viņš jau zināja visu, kas ar tiem notiks, arī šo te.
— Tam jūsu vadonim jābūt ilgdzīvotājam, draugs, — bruņinieks sacīja, atkal iesmiedamies.
Džilu visa šī runāšana sāka kaitināt.
— Un man šķiet, kungs, — atteica Purvaspīdonis,
— ka šī jūsu dāma arī laikam ir ilgdzīvotāja, ja viņa atceras dzejas rindas tādas, kādas tās bija, kad tika iekaltas akmenī.
— Ļoti asprātīgi, varžuģīmi, — teica bruņinieks, uzsizdams Purvaspīdonim uz pleca un atkal iesmiedamies. Un jūs esat trāpījis desmitniekā. Viņai ir dievišķa izcelsme, un viņa nepazīst nedz vecumu, nedz nāvi. Es esmu viņai jo vairāk pateicīgs par nebeidzamo dāsnumu pret tādu nabaga nožēlojamu mirstīgo kā es. Jo jums, kungi, jāzina, ka es esmu cilvēks, kura piemeklējušas ļoti savādas nelaimes, un tieši Karaliene savā žēlsirdībā spēj mani paciest. Vai es pieminēju pacietību? Jā, taču viss sniedzas daudz tālāk.