— Nē, iesim atpakaļ, — ierosināja Purvaspīdonis. — Mēs varētu iegūt kādas ziņas, un mums noder jebkura. Esmu pārliecināts, ka šī Karaliene ir ragana un mūsu ienaidniece. Un šie "zemessargi", mūs ieraudzījuši, iegāzīs pa galvu. Šajā zemē tik stipri ož pēc briesmām, meliem, maģijas un nodevības, krietni vairāk nekā jebkur citur, kur esmu to visu saodis. Mums jātur vaļā gan acis, gan ausis.
Viņi atgriezās atpakaļ gaitenī un uzmanīgi atgrūda vaļā durvis.
— Viss kārtībā, — sacīja Skrabs, ar to domādams, ka istabā nav zemessargu. Tā nu visi atgriezās telpā, kur bija vakariņojuši.
Galvenās durvis tagad bija aizvērtas, apslēpjot aizkaru, kuru viņi bija atbīdījuši, ienākot pirmoreiz. Bruņinieks sēdēja dīvaina izskata sudraba krēslā, ap potītēm, ceļgaliem, elkoņiem, roku locītavām un vidukli viņam vijās virves. Viņa piere bija nosvīdusi un seja saviebta ciešanās.
— Nāciet iekšā, draugi, — viņš sacīja, pacēlis acis augšup. — Lēkme vēl nav sākusies. Netrokšņojiet, jo es okšķerim kambarsulainim sacīju, ka jūs guļat. Ak… jūtu to tuvojamies. Aši! Klausieties, kamēr es vēl valdu pār savām izjūtām. Kad uznāks lēkme, tad ļoti var būt, ka es lūgšos un prasīšu — gan diedelēdams, gan draudēdams —, lai jūs atraisāt virves. Viņi stāsta, ka es tā darot. Es piesaukšu jūs pie visa, kas svēts, un pie visa, kas nešķists. Taču neklausieties manī. Nocietiniet sirdis un aizbāziet ausis. Kamēr es būšu saistīts, jums nevajadzēs baidīties. Bet, ja es izkļūšu no krēsla, tad pirmām kārtām atgriezīsies mans ārprāts un pēc tam… —Viņš nodrebinājās. — Es pārvērtīšos par riebīgu čūsku.
— Nē, nebaidieties, ka mēs jūs izlaidīsim no acīm, — Purvaspīdonis viņu mierināja. — Mums nav vēlēšanās satikties nedz ar vājprātīgiem cilvēkiem, nedz čūskām.
— Nekādā ziņā, — reizē noteica Skrabs un Džila.
— Tomēr, — Purvaspīdonis viņiem iečukstēja, — nebūsim īpaši pārliecināti. Jāsaglabā modrība. Ziniet, visu citu mēs jau esam saputrojuši. Viņš būs viltīgs. Ja ieskriesies, es nebrīnīšos ne par ko. Vai varam paļauties viens uz otru? Vai varam apsolīt, ka nepieskarsimies virvēm, lai ko viņš teiktu? Lai ko viņš teiktu, vai saprotat?
— Jā gan! — atsaucās Skrabs.
— Pasaulē nav nekā tāda, ko viņš varētu pateikt vai izdarīt, kas liktu mainīt domas, — solījās Džila.
— Kuš! Kaut kas notiek, — nočukstēja Purvaspīdonis.
Bruņinieks vaidēja. Viņa seja bija bāla, virves viņam
darīja sāpes. Un vai nu tāpēc, ka Džilai sametās viņa žēl, vai cita iemesla dēļ meitenei šķita, ka bruņinieks izskatās patīkamāks nekā līdz šim.
— Ak, —viņš nokunkstējās. — Burvestības, burvestības… stingais, samežģītais, aukstais, lipīgais ļaunās maģijas tīkls. Dzīvs aprakts. Ievilkts dziļi pazemē, tumsā, kas melna kā sodrēji… Cik gadu pagājis?… Vai esmu te, bedrē, nodzīvojis desmit vai tūkstoš gadu? Visapkārt tārpi, ne vīri. Ak, esiet žēlīgi! Atbrīvojiet mani, ļaujiet man iet atpakaļ! Ļaujiet man sajust vēju un redzēt debesis… Tur bija mazs ezeriņš. Kad skatījās lejup, ūdenī varēja redzēt kokus atspīdam ar lapotnēm uz leju, un dziļi, ļoti dziļi zem tiem zilgoja debesis.
To visu viņš bija runājis klusi, tagad bruņinieks pacēla acis, stingri ielūkojās pārējiem acīs un skaidri un gaiši uzsauca:
— Aši! Patlaban esmu pie pilna prāta. Ik nakti atgūstu saprātu. Ja vien es spētu izkļūt no šī burvju krēsla, tad saprāts saglabātos. Es atkal būtu cilvēks. Taču viņi mani ik nakti sasien, un tāpēc iknakti šī iespēja paiet garām. Bet jūs neesat mani ienaidnieki. Es neesmu jūsu gūsteknis. Aši! Pārgrieziet virves!
— Stāviet un nekustieties! Mieru! — Purvaspīdonis uzsauca abiem bērniem.
— Es jūs lūdzu no sirds mani uzklausīt, — sacīja bruņinieks, piespiezdamies runāt rāmi. — Vai viņi jums vēstījuši, ka vajag tikai atbrīvot mani no šī krēsla un es jūs nogalēšu un pats pārvērtīšos par čūsku? Es noprotu no jūsu sejas izteiksmes, ka viņi to ir darījuši. Tie ir meli. Tieši šajā stundā es esmu pie pilnas saprašanas, visu pārējo diennakts daļu esmu noburts. Jūs neesat ne tā saucamie zemessargi, ne burvji un raganas. Kāpēc jūs esat viņu pusē? Parādiet man laipnību, pārgrieziet virves!
— Mieru! Mieru! Mieru! — visi trīs ceļinieki uzsauca cits citam.
—Ak, jūsu sirdis ir no akmens, —nopūtās bruņinieks. — Ticiet man— jūs skatāties uz kropli, kas pārcietis vairāk nekā jebkurš mirstīgais spēj pārciest. Ko ļaunu esmu jums nodarījis, ka jūs nostājaties manu ienaidnieku pusē, lai viņi varētu mani turēt tik briesmīgā stāvoklī? Un laiks aizrit. Patlaban jūs spējat mani glābt; kad šī stunda paies, es atkal būšu nesapratīgs — spēļlietiņa un klēpja sunītis, nē, pareizāk būs dēvēt mani par bandinieku vai ieroci, kas pieder visvelnišķīgākajai burvei, kāda jebkad perinājusi pret cilvēkiem nelaimes. Un šonakt, vienīgajā naktī no visām, kad viņa ir projām, jūs atņemat man iespēju, kāda varbūt vairs nekad neradīsies!
— Tas ir briesmīgi. Kaut jel mēs nebūtu nākuši iekšā, pirms tas nav beidzies, — Džila sacīja.
— Mieru! — atgādināja Purvaspīdonis.
Sasietā jaunekļa balss pieauga skaļumā līdz kliedzienam.
— Atbrīvojiet mani, es saku! Padodiet manu zobenu! Manu zobenu! Kad būšu brīvs, tad atriebšos zemessargiem tā, ka Zemzemē par to runās vēl tūkstoš gadu!
— Nu sākas ārprāts, — Skrabs piezīmēja. — Ceru, ka mezgli ir cieši sasieti.
—Jā, — piekrita Purvaspīdonis. —Ja viņš tagad kļūtu brīvs, tad cirstu ar divkāršu spēku. Bet es neprotu veikli apieties ar zobenu. Nebrīnītos, ja viņš pievārētu mūs abus, un tad Poula paliktu viena, un viņai vajadzētu tikt galā ar čūsku.
Sasietais patlaban tā raustīja virves, ka tās iegriezās roku locītavās un potītēs. — Sargieties! — viņš teica. — Sargieties! Kādu nakti es tiešām tās saraušu. Bet toreiz tā bija Ragana. Šonakt viņas te nebūs un jums nepalīdzēs. Atbrīvojiet mani, un es būšu jūsu draugs. Citādi atkal kļūšu par jūsu nāvīgu ienaidnieku.
— Viltīgs, vai ne? — piezīmēja Purvaspīdonis.
— Reiz par visām reizēm! — iesaucās gūsteknis. — Es jūs no sirds lūdzu mani atbrīvot. Visu baiļu un visas mīlestības vārdā, Virszemes skaidro debesu, lielā Lauvas, paša Aslana vārdā es pavēlu jums…
—Vai! —iekliedzās visi ceļinieki, it kā sajutuši belzienu.
— Tā ir tā zīme! — iesaucās Purvaspīdonis.
—Bet tie pagājušie bija tikai zīmes vārdi, — piesardzīgāk iebilda Skrabs.
— Ko lai mēs darām? — vaimanāja Džila. Tas bija baismīgs jautājums. Kāda jēga tad bijusi visiem nosolīties, ka viņi nekādā ziņā bruņinieku neatbrīvos, ja tad, kad tas pirmo reizi nejauši nosaucis tā vārdu, kuram viņi patiešām tic, grasās laist šo vīrieti vaļā? Tomēr, raugoties no cita viedokļa, kāda nozīme bijusi mācīties zīmes, ja viņi negrasās tām sekot? Un tomēr — vai Aslans patiešām domājis, ka viņiem jāatraisa kādam — pat vājprātīgam — saites, ja tas lūdz to darītviņa vārdā? Vai tā varētu būt tikai sagadīšanās? Vai arī: ja nu Zemzemes Karaliene zina visu par zīmēm un likusi bruņiniekam iemācīties vārdus, lai gluži vienkārši noķertu viņus slazdā? Bet ja nu tomēr šī būtu īstā zīme?… Trīs viņi jau sajaukuši, ceturto vairs sajaukt nedrīkst.
— Ak, kaut jel mēs zinātu! — žēlojās Džila.