— Man šķiet, ka mēs zinām, — teica Purvaspīdonis.
— Vai jūs gribat sacīt, ka domājat— ja mēs viņu atbrīvosim, tad viss būs pareizi? — vaicāja Skrabs.
— To nu es nezinu, — sacīja Purvaspīdonis. — Redzi, Aslans neteica Poulai, kas notiks. Viņš tikai sacīja, kas jādara. Es nebrīnītos, ka tad, ja mēs šo puisi atbrīvosim, viņš mūs visus nogalēs. Taču tas mums neļauj atstāt zīmes bez ievērības.
Visi satraukuma pilniem skatieniem nolūkojās cits citā. Tas bija dramatisks brīdis.
—Labi! —pēkšņi iesaucās Džila. —Jātiek tam pāri. Es saku visiem ardievas!… — Viņi paspieda cits citam rokas. Bruņinieks atkal kliedza, lūpu kaktiņos viņam bija sakrājušās putas.
— Ķeries klāt, Skrab, — mudināja Purvaspīdonis. Viņi ar Skrabu izvilka zobenus un piegāja pie gūstekņa.
— Aslana vārdā, — viņi noteica un sāka pēc kārtas cirst mezglus. Tiklīdz gūsteknis bija ticis brīvībā, viņš tajā pašā mirklī vienā lēcienā šķērsoja istabu, paķēra savu zobenu (kas bija viņam atņemts un gulēja uz galda) un izvilka to no maksts.
— Tu būsi pirmais! — viņš nokliedza un metās virsū sudraba krēslam. Acīmredzot tas bija labs zobens. Tā asmens pāršķēla sudrabu, it kā tas būtu smalks kā stīga, un vienā mirklī no krēsla adika vienīgi sašķīdušas druskas, kuras vizēdamas gulēja uz grīdas. Taču brīdī, kad krēsls lūza, tas spoži uzliesmoja un no tā atskanēja paklusi pērkona dārdi, un (īsu brīdi) varēja sajust nepatīkamu smaku.
— Guli nu, neģēlīgais burvju rīks, — bruņinieks sacīja, — lai tava kundze vairs nekad nevarētu ar tevi mocīt citu upuri.
Tad viņš pagriezās un uzlūkoja savus glābējus, un svešatnīgi neiederīgais, lai kas tas būtu bijis, no viņa sejas bija pagaisis.
— Kas tad tas? — viņš iesaucās, pievērsdamies Purvaspīdonim. —Vai es tiešām savā priekšā redzu kādu no tīreļa zvalstoņiem — īstu, dzīvu, godīgu Nārnijas tīreļa zvalstoni?
— Ā, tātad jūs tomēr esat dzirdējis par Nārniju? — Džila noprasīja.
— Vai, būdams noburts, es biju to piemirsis? — bruņinieks vaicāja. — Nu gan tas, gan visas pārējās velnišķības tagad ir beigušās. Varat man nešaubīdamies ticēt, ka es pazīstu Nārniju, jo esmu Riliāns, Nārnijas princis, un Visaugstākais karalis Kaspians ir mans tēvs.
— Jūsu karaliskā augstība, — teica Purvaspīdonis, noslīgdams uz viena ceļgala (un bērni darīja tāpat), —mēs esam atnākuši šurp ar vienu vienīgu mērķi — uzmeklēt jūs.
— Un kas esat jūs, pārējie mani atbrīvotāji? — Princis vaicāja Skrabam un Džilai.
— Mūs sūtīja pats Aslans no vietas, kas ir aiz pasaules gala, lai mēs dotos jūs meklēt, — teica Skrabs. — Es esmu Jūstess, kurš ceļoja kopā ar jūsu tēvu uz Ramandū salu.
— Esmu jums visiem tik daudz pateicības parādā, ka nemūžam nespēšu to atmaksāt, — sacīja princis Riliāns. — Bet kā ir ar manu tēvu? Vai viņš vēl ir dzīvs?
— Pirms mēs devāmies projām no Nārnijas, viņš atkal aizbrauca uz austrumiem, milord, — sacīja Purvaspīdonis. — Taču jūsu augstībai jāņem vērā, ka mūsu Karalis ir ļod vecs. Varu derēt uz desmit pret vienu, ka viņa majestāte brauciena laikā būs miris.
— Tu saki —vecs. Cik ilgu laiku tad es esmu pavadījis Raganas varā?
— Pagājuši vairāk nekā desmit gadi, kopš jūsu augstība pazuda Nārnijas ziemeļu puses mežos.
— Desmit gadi! — pārlaizdams plaukstu pār seju, it kā gribētu aizslaucīt pagātni, novilka Riliāns. — Jā, es tev ticu. Jo tagad, kad esmu atkal es pats, varu atcerēties šo noburto meža nostūri, kaut gan, kamēr biju noburts, nespēju apzināties, kas īstenībā esmu. Un nu, jaunie draugi, —betpagaidiet! Es dzirdu viņu soļus. Brr! Vai gan cilvēkiem nemetas šķērmi, dzirdot uz kāpnēm šo plakstošo čāpošanu. Aizslēdz durvis, zēn. Šie lai paliek. Man iešāvās prātā kāda labāka doma. Es apmuļķošu šos "zemessargus", ja Aslans apveltīs mani ar saprātu. Sekojiet maniem norādījumiem.
Divpadsmitā nodaļa zemzemes Karaliene
Ienāca divi zemessargi, taču tālāk negāja — nostājās katrs savā durvju pusē un zemu paklanījās. Viņiem sekoja vēl kāds nācējs, ko visi bija gaidījuši vai gribējuši redzēt, proti, zaļi tērptā dāma, Zemzemes Karaliene. Viņa kā iemieta apstājās durvīs, un visi redzēja, kā slīd viņas skatiens, kuru viņa pārlaida telpai, lai izprastu stāvokli, aplūkojot trīs svešiniekus, salauzto sudraba krēslu un nesaistīto Princi ar zobenu rokā.
Viņa stipri nobālēja, tomēr Džila nodomāja, ka tāds bālums dažu cilvēku sejā parādās nevis tad, kad viņi ir nobijušies, bet gan saniknoti. Jo uz mirkli Ragana pievērsa skatu Princim, un šajā skatienā varēja jaust slepkavīgas domas. Taču pēc tam viņas domas, šķiet, mainījās.
— Atstājiet mūs, — viņa sacīja abiem zemessargiem. — Un lai neviens mūs netraucē, pirms es saucu, citādi šķirsieties no dzīvības.
Punduri paklausīgi aizčāpoja, Karaliene-Ragana aizvēra un aizslēdza durvis.
— Kā tad tā, mans kungs Princi, — viņa uzrunāja Riliānu. — Vai jūsu nakts lēkme vēl nav sākusies vai arī tik ātri beigusies? Kāpēc jūs te stāvat nepiesiets? Kas ir šie svešinieki? Un vai tie bija viņi, kas salauza krēslu, kurš ir jūsu vienīgais glābiņš?
Princis Riliāns nodrebēja, kad Ragana viņu uzrunāja. Un tas nebija nekāds brīnums — ir grūti pusstundas laikā atbrīvoties no burvestības, kas cilvēku desmit gadus darījusi par vergu. Tad viņš ar lielām pūlēm atteica:
— Kundze, šis krēsls vairs nebūs vajadzīgs, un jūs, kas esat man simtiem reižu atkārtojusi, cik stipri jūtat man līdzi, skatoties uz pesteļiem, kas mani saistīja, dzirdēsit un, bez šaubām, priecāsities, ka tie beigušies uz visiem laikiem. Šķiet, ka jūsu gaišība savā attieksmē pret šiem pesteļiem pieļāva dažas kļūdas. Šie, mani īstie draugi, mani atbrīvoja. Tagad man atgriezies skaidrais saprāts, un es vēlos jums darīt zināmus divus secinājumus. Pirmkārt — ja ir runa par jūsu gaišības plānu iecelt mani par zemessargu armijas vadoni, lai es varētu izlauzties Virszemē un tur nenoliedzami ar vardarbību uzkundzēties tautai, kas nekad nav darījusi man ļaunu, nogalināt likumīgos valdniekus un sēdēt tronī kā asiņainam tirānam, kas iebrucis pār viņu robežām, — tagad, kad es zinu, kas esmu, es šādu plānu ar riebumu pilnīgi noraidu un atsaucu, jo tā ir acīmredzama nelietība. Un otrkārt — es esmu Nārnijas karaļdēls Riliāns, vienīgais Kaspiana (kuru sauc par Desmito, bet daži par Kaspianu Jūrasbraucēju) dēls. Tāpēc, kundze, mans nodoms, kā arī mans pienākums ir nekavējoties doties projām no jūsu augstības galma uz savu zemi. Lūdzu, nodrošiniet man un maniem draugiem drošu ceļu un dodiet līdzi pavadoni gājienam caur jūsu tumsas valstību.
Patlaban Ragananeteica neko, bet rāmi šķērsoja istabu, visu laiku pagriezusi seju pret Princi un neatraudama no viņa skatienu. Pienākusi pie neliela šķirstiņa, kas bija ievietots sienas dobumā netālu no kamīna, viņa to atvēra un izņēma sauju zaļa pulvera. To viņa iemeta ugunī. Tas
augstu uzliesmoja, un izplatījās salda, iemidzinoša smarža. Un, kamēr risinājās sarunas, smarža kļuva arvien stiprāka, piepildīja istabu un apgrūtināja domāšanu. Tad viņa izņēma kādu mūzikas instrumentu, kas bija līdzīgs mandolīnai. To viņa sāka strinkšķināt ar pirkstiem, izvilinādama nepārtrauktas, vienmuļas skaņas, kuras pēc īsa brīža vairs it kā nevarēja samanīt. Taču, jo mazāk tām pievērsa uzmanību, jo dziļāk tās ielavījās smadzenēs un tad asinīs. Kad Ragana kādu laika bija strinkšķinājusi (un saldā smarža kļuvusi stipri sajūtama), viņa sāka runāt savā saldenajā, rimtajā balsī.