— Nārnija? — viņa sacīja. — Nārnija? Esmu bieži dzirdējusi jūs, milord, savās ārprāta lēkmēs izrunājam šo vārdu. Dārgo Princi, jūs esat ļoti slims. Nav tādas zemes, ko sauc par Nārniju.
—Irgan,kundze, —iejaucās Purvaspīdonis. —Redziet, man bijis lemts tur dzīvot visu mūžu.
— Ko tu neteiksi! — sacīja Ragana. — Pasakiet, lūdzu, kur tā zeme atrodas.
— Tur, augšā, — drosmīgi attrauca Purvaspīdonis, norādīdams uz augšu.
—Kā tā? — laipnā, maigā, melodiskā balsī iesmiedamās, vaicāja Ragana. — Vai tad ir kāda zeme akmeņu, kaļķu, javas un jumtu drupu vidū?
— Nē, — sacīja Purvaspīdonis, pūlēdamies mazliet atvilkt elpu. — Tā ir Virszemē.
— Un kas vai kur, lūdzu, ir šī… kā jūs to saucat… Virszeme?
— Ak, nu nerunājiet tik dumji, — sacīja Skrabs, visiem spēkiem pūlēdamies pretoties saldās smaržas un strinkšķu burvestībai. — It kā jūs nezinātu! Tā ir augšā, tur, kur var redzēt gan debesis, gan sauli, gan zvaigznes. Jūs taču tur pati esat bijusi. Mēs jūs tur satikām.
— Izlūdzos žēlastību, mazo brālīt, — smiedamās atsaucās Ragana (jaukākus smieklus jūs nemaz nevarētu iedomāties). — Es gan tādu tikšanos neatceros. Taču mēs bieži sastopam savus draugus dīvainās vietās, kad sapņojam. Un, ja nu visi nesapņo vienādi, nevar prasīt, lai tas būtu saglabājies otra atmiņā.
—Kundze, —Princis bargi iebilda, —es jūsu žēlastībai jau sacīju, ka esmu Nārnijas karaļa dēls.
— Un tu tas būsi, dārgais draugs, — teica Ragana glāsmīgā balsī, it kā uzmundrinādama bērnu, — tu būsi karalis un valdīsi pār daudzām tavā iztēlē radītām zemēm.
— Mēs arī tur esam bijuši, — uzbrēca Džila. — Viņa bija ļoti saniknota, jo juta, ka ar katru mirkli vairāk nokļūst burvības varā. Tomēr fakts, ka viņa to vēl aptver, liecināja, ka burvestība pagaidām nav līdz galam iedarbojusies.
— Un es nešaubos, ka tu arī esi Nārnijas karaliene, glītumiņ, — Ragana turpināja tajā pašā — pa pusei glāsmainajā, pa pusei zobgalīgajā — tonī.
— Neesmu nekas tamlīdzīgs, — Džila sacīja, piecirzdama kāju. — Mēs nākam no citas pasaules.
— A, tā ir patīkamāka spēle par to otro, — teica Ragana. — Saki man, jaunuvīt, kur atrodas tā otrā pasaule? Kādi kuģi vai kaujas rati braukā starp abām mūsu zemēm?
Protams, Džilai tūlīt iešāvās prātā daudz kas vienlaikus: Eksperimentālā skola, Adele Penifādera, pašas māja, radiouztvērēji, kinoteātri, automobiļi, lidmašīnas, pārtikas kartītes, rindas. Taču tas viss likās tāls un neskaidrs (dzinndzinn-dzinn — trinkšķināja Raganas mandolīna). Džila nespēja atcerēties mūsu pasaules vārdus. Un šoreiz viņai neienāca prātā, ka ir apburta, jo patlaban maģija darbojās ar pilnu spēku un, protams, jo vairāk mēs nokļūstam tās varā, jo noteiktāk šķiet, ka nepavisam neesam noburti. Džila manīja, ka kaut ko saka (un šajā brīdī jutās atvieglota, ka tā saka):
— Nē, laikam tā otrā pasaule ir viens vienīgs sapnis.
—Jā, tā ir viens vienīgs sapnis, — nemitēdamās trinkšķināt, sacīja Ragana.
—Jā, viss ir sapnis, — piekrita Džila.
— Tādas pasaules nekad nav bijis, — Ragana runāja tālāk.
— Nē, — Džila ar Skrabu reizē noteica. — Tādas pasaules nekad nav bijis.
— Vienīgā pasaule, kas bijusi, ir manējā, — Ragana neadaidās.
—Vienīgā pasaule, kas bijusi, ir jūsējā, —viņi noskaitīja.
Purvaspīdonis joprojām spītīgi turējās pretī.
— Es īsti nesaprotu, ko jūs visi domājat ar to, ko saucat par pasauli, —viņš sacīja, runādams kā cilvēks, kam trūkst elpas. — Bet jūs varat spēlēt šito vijoli tikām, kamēr atsakās klausīt pirksti, un tik un tā jūs nepiespiedīsit mani aizmirst Nārniju — un pašu Virszemi arī ne. Es nebrīnītos, ja to vairs nemūžam neredzētu. Iespējams, ka jūs to izdzēsīsit un pārvērūsit par tumsu kā šo te, cikes noprotu. Tas pat ir ļoti iespējams. Tomēr es zinu, ka reiz tur dzīvoju.
Esmu redzējis zvaigznēm izmargotas debesis. Esmu redzējis sauli paceļamies rītos no jūras un vakaros nogrimstam aiz kalniem. Un es esmu arī redzējis to augstu pusdienlaika debesis, kad tā ir tik spoža, ka nedrīkst tai acis pievērst.
Purvaspīdoņa vārdi visus ļoti uzmundrināja. Pārējie atkal spēja ievilkt elpu un palūkojās cits citā, it kā no jauna pamodušies.
—Klau, te jau tas ir! —izsaucās Princis. —Nu,protams! Aslans svētījis šo godīgo tīreļa zvalstoni. Mēs visi šajos nedaudzajos pēdējos mirkļos bijām iegrimuši sapnī. Kā mēs to varējām aizmirst? Protams, ka mēs visi esam redzējuši sauli.
— Patiesi, tā ir! — iesaucās Skrabs. — Esi slavēts, Purvaspīdoni! Es uzskatu, ka tev vienīgajam no mums piemīt veselais saprāts.
Tad atkal atskanēja Raganas balss, kas dūdoja tik maigi kā meža balodis veca dārza augstajās gobās miegainā vasaras pēcpusdienā, un šī balss mīlīgi žūžoja:
— Kas tad ir tā saule, par kuru jūs visi tērgājat? Vai šim vārdam piemīt kāda nozīme?
— Jā, piemīt, un vēl kāda! — atcirta Skrabs.
— Vai varat man attēlot, kāda tā izskatās? — vaicāja Ragana, strinkšķinādama savu mūzikas instrumentu.
— Nu tad klausieties, jūsu žēlība, — visai vēsi un pieklājīgi sacīja Princis. — Jūs redzat šo lampu. Tā ir apaļa, dzeltena un dara gaišu visu telpu, un nokarājas no griestiem. Tas spīdeklis, ko mēs dēvējam par sauli, ir līdzīgs lampai, tikai daudz, daudz lielāks un spožāks. Tas apgaismo visu Virszemi un atrodas pie debesīm.
— Kur atrodas, milord? — pārjautāja Ragana un tad, kamēr visi joprojām domāja, kā viņai atbildēt, turpināja atkal līksmi un liegi smieties sudrabainiem smiekliem.
— Vai redzat? Kad jūs lauzāt galvu, kā man skaidri attēlot, kāda šī saule īsti ir, jūs nespējat to izdarīt. Varat vienīgi pateikt, ka tā ir līdzīga lampai. Jūsu saule ir sapnis, un šajā sapnī nav nekā cita kā vienīgi kaut kas līdzīgs lampai. Lampa ir reāla lieta, saule ir tikai teiksma, bērnu pasaciņa.
—Jā, tagad es saprotu, — cerības zaudējusi, smagnēji vēla vārdus Džila, — laikam jau tā jābūt. — Un, to sakot, viņai pašas teiktais šķita ļoti saprātīgs.
Ragana lēni, svinīgā nopietnībā atkārtoja: — Saules nav.
Un visi citi nebilda ne pušplēsta vārda. Maigākā, dziļākā balsī viņa atkārtoja vēlreiz: — Saules nav. — Uz mirkli iestājās klusums, visiem pūloties kaut ko apjēgt, taču tad visi reizē pavēstīja: —Jums taisnība. Saules nav. — Un viņus pārņēma liels atvieglojums, ka var padoties un piekrist Raganai.
— Saule nekad nav pastāvējusi, — Ragana turpināja.
— Nē, saule nekad nav pastāvējusi, — atkārtoja gan Princis, gan Purvaspīdonis, gan bērni.
Pašos pēdējos mirkļos Džilu pārņēma sajūta, ka ir kaut kas tāds, kas viņai katrā ziņā jāatminas. Un nu viņa atcerējās. Tikai bija drausmīgi grūti to pateikt skaļi. Viņa juta, ka lūpas kļuvušas gandrīz vai nekustīgas. Beidzot, saņēmusi visus spēkus, pašai paliekot it kā iztukšotai, viņa izmocīja:
— Ir Aslans.
— Aslans? — noprasīja Ragana, tik tikko manāmi sākdama trinkšķināt ašāk. — Cik skaists vārds! Ko tas nozīmē?
— Tas ir Lielais Lauva, kas mūs izaicināja ārā no mūsu pasaules, — paskaidroja Skrabs, — un sūtīja šurp, lai mēs atrastu Riliānu.