— Ar mani viss kārtībā, paldies, — viņa sacīja.
— Jaunkundz, — palocīdamies viņas priekšā, teica Princis. — Jums piemīt ļoti liela drosme, un tāpēc es nešaubos, ka savā pasaulē jūs piederatpie dižciltīgas dzimtas. Taču nāciet, draugi, tuvāk. Te palicis kāds vīna malks.
Spirdzināsimies un iedzersim viens uz otra veselību. Pēc tam ķersimies pie saviem plāniem.
— Gauži laba doma! — atzina Skrabs.
Trīspadsmitā nodaļa zemzeme bez Karalienes
Visi manīja, ka pelnījuši to, ko Skrabs dēvēja par "elpas atvilkšanu". Ragana bija aizslēgusi durvis un pieteikusi zemessargiem, lai tie viņu netraucē, tāpēc no viņas briesmas padaban nedraudēja. Pirmais pienākums, protams, bija Purvaspīdoņa kāju apkope. No Prinča guļamistabas viņi sadabūja vairākus tīrus kreklus, saplēsa sloksnēs un krietni iezieda vienā pusē ar sviestu un salātu eļļu no vakariņu galda, tādējādi iegūdami diezgan labus apsējus. Kad tas bija paveikts, visi apsēdās, mazliet atspirdzinājās un pārrunāja, kā izbēgt no Zemzemes.
Riliāns paskaidroja, ka esot diezgan daudz eju, pa kurām varot tikt ārā, šad tad viņš esot izvests pa kādu no tām dienas gaismā. Taču viņš nekad nav devies projām viens, allaž līdzi bijusi Ragana, un viņš vienmēr nokļuvis pie šīm izejām, braucot ar kuģi pa Bezsaules jūru. Ko teiks zemessargi, ja viņš bez Raganas dosies uz ostu kopā ar trim svešiniekiem, gluži vienkārši pieprasīdams kuģi, neviens nespēja īsti paredzēt. Visai ticams, ka lielākā daļa izsacīs aizdomu pilnus jautājumus. Savukārt jaunā izeja, kas bija paredzēta iebrukumam Virszemē, atradās šajā jūras pusē, tikai nedaudz jūdžu attālumā. Princis zināja, ka tā ir gandrīz pabeigta — tikai dažas pēdas zemes vēl šķir izrakumus no Virszemes, bija pat iespējams, ka tunelis jau ir pavisam gatavs. Varbūt Ragana šovakar jau atgriezusies, lai to pastāstītu Riliānam un liktu uzsākt uzbrukumu. Pat ja ceļš vēl nebūtu pabeigts, viņi droši vien pāris stundu laikā varētu izrakties paši — ja vien izkļūšanu kāds neapturētu. Kaut jel izrakumi būtu pamesti bez apsardzes! Tādas bija grūtības, kas viņu nodomiem varēja stāties ceļā.
—Ja jūs vaicā tu man… —ierunājās Purvaspīdonis, taču Skrabs viņu pārtrauca.
— Paga, paga, — viņš ierunājās. — Kas tas par troksni?
Patiesībā viņi visi kādu brīdi jau bija dzirdējuši troksni,
taču tas bija sācies un pieaudzis spēkā tik pamazītēm, ka viņi neapjauta, kad pirmo reizi to pamanījuši. Kādu laiku tas šķitis kā neskaidra švīkstoņa, līdzīga nelielam vējam vai tālam satiksmes troksnim. Tad skaņas pieauga līdz tādām kā jūras šalkām. Pēc tam kaut kas sāka rībēt un dārdēt. Tagad šķita sadzirdamas arī balsis un vienmuļa čerkstoņa, kas nebija balsis.
— Zvēru pie Lauvas, — teica princis Riliāns, — šķiet, ka klusā zeme beidzot sākusi runāt. — Viņš piecēlās, piegāja pie loga un atvilka sānis aizkarus. Pārējie pulcējās ap viņu, lai palūkotos ārā.
Pats pirmais, ko viņi ievēroja, bija plaša sarkana kvēle. Tās atblāzma gūlās kā sarkans plankums pār Zemzemes jumtu, kas liecās tūkstošiem pēdu virs viņu galvām, tā ka viņi saredzēja klinšainos griestus, kuri varbūt bija grimuši tumsā kopš šīs pasaules izveides. Pati kvēle sākās pilsētas viņā galā, un daudzas celtnes, lielas un draudīgi melnas, slējās augšup pret sarkano vizmu. Taču sārtā gaisma izplūda arī daudzās vietās, kas stiepās no sava pirmsākuma līdz pat pilij. Un tagad šajās ielās notika kaut kas ļoti savāds. Zemessargu blīvie, mēmie pūļi bija pazuduši. To vietā skraidīja stāvi — pa vienam vai pa diviem un trim. Tie uzvedās kā cilvēki, kas negrib, lai viņus redz, slēpās ēnā aiz izciļņiem vai namu ejās un tad ātri šāvās pāri atklātām vietām uz citām paslēptuvēm. Tomēr visdīvainākais jebkuram, kas pazina pundurus, šķita troksnis. No visām pusēm skanēja saucieni un kliedzieni, kas lidojauzceļinieku pusi. Turpretī no ostas vēlās dobja, dārdoša rūkoņa, kas pamazām kļuva skaļāka un drebināja visu pilsētu.
— Kas noticis ar zemessargiem? — ievaicājās Skrabs.
— Vai tie ir viņi, kas klaigā?
— Diezin vai, — atteica Princis. — Es nekad visos savos nogurdinošajos verdzības gados neesmu dzirdējis nevienu no šiem neliešiem skaļā balsī izrunājam kautvienu vārdu. Nav šaubu, tā ir kāda jauna velnišķība.
— Un ko nozīmē tur pāri pretī redzamā sarkanā gaisma? — vaicāja Džila. — Vai tur kaut kas deg?
— Ja man kāds jautātu, — sarunā iejaucās Purvaspīdonis, — es teiktu, ka tur laužas ārā zemes dzīles spēki un veido jaunu vulkānu. Nebrīnītos, ja mēs atrastos tā centrā.
— Paskatieties uz to laivu! —Skrabs iesaucās. —Kāpēc tā tik ātri slīd šurp? Neviens to neairē.
— Rau, rau! — Princis iesaucās. — Laiva jau ir šaipus ostas — tā ir ielā. Palūkojieties! Visi kuģi brauc iekšā pilsētā! Lieku galvu ķīlā, ka jūrā ceļas ūdens līmenis. Sākušies plūdi. Lai slavēts Aslans, pils slejas augstu pār zemi. Taču ūdens līmenis ceļas baismīgā ātrumā.
— Vai dieniņ, kas īsti notiek? — iekliedzās Džila.
— Uguns un ūdens, un visi šie ļaudis, kas ielās šaudās te uz vienu, te otru pusi.
— Es jums pateikšu, kas tas ir, — sacīja Purvaspīdonis.
— Tā Ragana sagatavojusi virkni burvestību gadījumam, ja viņu nomaitā, — lai tūdaļ sabruktu visa viņas valstība. Viņa ir no tādiem radījumiem, kas ir ar mieru nosprāgt, ja vien var būt droša, ka tas, kas viņu nožmiedzis, pēc piecām minūtēm sadegs vai taps dzīvs aprakts, vai noslīks.
— Kā naglai uz galvas, draugs zvalstoni, — piekrita Princis. — Kad mūsu zobeni nocix*ta Raganai galvu, šis cirtiens lika izbeigties visai viņas pesteļošanai, un padaban Dzīļu valstība brūk gabalu gabalos. Mēs esam liecinieki Zemzemes galam.
— Tā ir, kungs, — piekrita Purvaspīdonis. —Ja vien tas nav visas pasaules gals.
— Bet vai mēs tā gluži vienkārši noslīksim te un… gaidīsim? — Džila izdvesa.
—Es gan ieteiktu tā nedarīt, —sacīja Princis. —Jāglābj mans zirgs Ogļmelnis un Raganas Sniegpārsla (lieliska ķēve, kas pelnījusi labāku saimnieci). Viņi abi ir novietoti pagalmā steliņģos. Pēc tam mēģināsim aizkļūt uz kādu augstāku vietu, cerot, ka atradīsim izeju. Zirgi vajadzības gadījumā panesīs katrs divus jātniekus, un, ja mēs tos paskubināsim, iespējams, tie pratīs apsteigt plūdus.
—Vai jūsu augstība neapliktu bruņas? — Purvaspīdonis ievaicājās. — Man tie tur lāgā neiet pie dūšas. — Viņš norādīja lejup uz ielu. Visi palūkojās turp. Vairāki desmiti radījumu (nākot tiem tuvāk, nešaubīgi varēja atpazīt zemessargus) virzījās no ostas puses uz pili. Taču viņi neklīda bezmērķīgi kā pūlis. Viņi izturējās kā mūslaiku karavīri, kas dodas uzbrukumā — gan mezdamies skriešus, gan slēpdamies, lai no pils logiem viņus nevarētu saskatīt.
— Es neuzdrošinos vairs ietērpties bruņās, — teica Princis. — Es izjāju tajās, juzdamies kā pārvietojamā cietumā, un tās ož pēc maģijas un verdzības. Bet vairogu gan es paņemšu. —Viņš izgāja ārā no istabas un pēc īsa brīža atgriezās, acīm starojot dīvainā mirdzumā.
— Skatieties, draugi, —viņš sacīja, pastiepdams vairogu pret pārējiem. — Pirms stundas tas bija melns un bez ģerboņa, bet tagad, rau… —Vairogs vizēja kā sudrabs, un uz tā sarkanāks par asinīm vai ķiršiem bija redzams Lauvas attēls.