—Nav šaubu, — Princis turpināja, — tas nozīmē, ka Aslans būs mūsu cildenais valdnieks, vienalga, vai mums būs lemts dzīvot vai mirt. Un būtībā tas ir vienalga. Bet nu es ieteiktu visiem nomesties ceļos un noskūpstīt šo zīmi, un tad paspiest rokas kā pieklājas visiem draugiem, kuriem, iespējams, pēc neilga brīža būs jāšķiras. Tad dosimies lejup uz pilsētu un metīsimies dēkā, kuru mums lēmis liktenis.
Un visi darīja tā, kā Princis bija sacījis. Taču, kad Skrabs paspieda roku D žilai, viņš teica: — Uz redzi, Džila. Piedod, ka esmu bijis tāds nožēlojams zaķapastala. Ceru, ka tu laimīgi nokļūsi mājās. — Džila uz to atbildēja: — Uz redzi, Jūstes. Un man žēl, ka esmu uzvedusies kā sivēns. — Un tā bija pirmā reize, kad viņi viens otru uzrunāja kristītajos vārdos, jo skolā tajos neviens cits citu nedēvēja.
Princis atslēdza durvis, un visi devās lejup pa kāpnēm: trīs no viņiem ar kailiem zobeniem, bet Džila — ar dunci rokā. Kalpotāji bija pazuduši, un lielā telpa Prinča kāpņu apakšā — tukša. Pelēcīgās, sērīgās lampas joprojām dega, un to gaismā viņiem nebija grūti iet no galerijas galerijā un
doties lejā pa vienām kāpnēm un tālāk — pa citām. Te nebija tik skaļi dzirdami ielas trokšņi kā augšējā telpā. Pilī valdīja rāms klusums. Tā šķita pamesta. Tad, kad viņi pagriezās ap stūri un iegāja apakšstāva lielajā zālē, viņi sastapa pirmo zemessargu — bālu, resnu radījumu ar cūkai līdzīgu ģīmi. Viņš rija ēdiena atliekas, kuras bija palikušas uz galda. Tas iekviecās (arī kvieciens atgādināja cūku) un aši noslēpās zem sola, paspēdams vēl laikā pavilkt zem sevis arī garo asti, citādi Purvaspīdonis būtu to saķēris. Pēc tam viņš aiznesās pie tālākajām durvīm tik ātri, ka nebija nozīmes viņam sekot.
No zāles draugi iznāca ārā, pagalmā. Džila, kas brīvdienās apmeklēja jāšanas skolu, tikko bija paguvusi ievilkt nāsīs zirgu staļļa smārdu (sajust šo ļoti jauko godīgu dzīvnieku aromātu, kas atgādināja mājas, tādā vietā kā Zemzeme bija ļoti jauki), kad Jūstess iesaucās: — Vai dieniņ! Skat, kas te
notiek! — Kļaut kur aiz pils mūriem gaisā bija uzlidojusi milzīga raķete un sašķīdusi zaļā zvaigžņu lietū.
— Uguņošana! — apmulsusi noteica Džila.
—Jā, —apliecinājajūstess, —tomēr es nespēju noticēt, ka šie Zemzemes ļaudis varētu to darīt aiz līksmības! Tam jābūt kādam signālam.
— Un es nešaubos, ka mums tas neko labu nevēsta, — piebilda Purvaspīdonis.
—Draugi, —sacījaPrincis, —kad cilvēks reiz iesaistījies tādā piedzīvojumā kā šis, viņam jāpasaka ardievas cerībām un bailēm, citādi nāve vai glābiņš — kā viens tā otrs — pienāks pārākvēlu, lai spētu saglabāt godu un saprātu… Ei, mani skaistuļi (viņš patlaban atvēra staļļa durvis)! Ei, mīļie! Mierā! Ogļmelni! Uzmanīgi, Sniegpārsliņ! Jūs neesat aizmirsti.
Abus zirgus dīvainās gaismas un trokšņi bij a nobiedējuši. Džila, kas bija šķitusi tik gļēva, lienot iekšā melnajā caurumā, kas savienoja vienu alu ar otru, bezbailīgi iespraucās starp zirgiem, kuri sprauslāja un kārpīja ar nagiem zemi, un kopā ar Princi pavisam ātri tos apsegloja un uzlika iemauktus. Galvas mētādami, iznākuši pagalmā, zirgi izskatījās lieliski. Džila uzlēca seglos Sniegpārslai, un Purvaspīdonis uzrāpās viņai aizmugurē. Jūstess novietojās aiz Prinča uz Ogļmeļņa. Tad viņi, pakaviem skaļi klaudzot, izjāja pa galvenajiem vārtiem uz ielas.
— No sadegšanas mums briesmas it kā nedraud. Tā ir šī piedzīvojuma gaišākā puse, — piezīmēja Purvaspīdonis, norādīdams pa labi. Tur tikai simt jardu atstatumā pret māju sienām šļakstēdams skalojās ūdens.
— Drosmi! — uzsauca Princis. — Ceļš iet stāvi lejup. Ūdens pacēlies pilsētas augstākajam kalnam dkai līdz pusei. Iespējams, ka tas pienācis dk iuvu pirmajā pusstundā un nākamajās dienās vairs necelsies. Es vairāk baidos par to… — Un viņš norādi j a ar zobenu uz lielu, garu zemessargu ar mežakuiļa ilkņiem. Tam sekoja seši citi izskatā un apjomā vadonim radniecīgi rīkļurāvēji.
Tie tikko kā bija izniruši no sānielas un ierāvušies namu ēnā, kur neviens tos nespēja saskatīt.
Princis vadīja savu mazo pulciņu, paturēdams acīs sarkanās gaismas kvēli, taču nogriezdamies no tās mazliet pa kreisi. Viņš plānoja mest līkumu ap uguni (ja tā bija uguns) un uzjāt augstienē, cerēdams, ka viņi varbūt atradīs ceļu uz jaunajiem rakumiem. Atšķirībā no trim pārējiem šķita, ka viņš gandrīz vai uzjautrinās. Jādams viņš svilpoja un izdziedāja dažus pantus no senas dziesmas par Korinu Pērkondari no Ārčenlendas. Patiesībā viņš tā priecājās, ka izkļuvis brīvībā no ilgās dzīves noburtībā, ka salīdzinājumā ar to visas briesmas viņam šķita gluži kā bērnu spēle. Turpretī pārējie šo ceļojumu uzskatīja par baigu.
Viņiem aiz muguras atskanēja trokšņi — tur sitās kopā un saķērās kuģi un dārdot bruka nami. Virs galvām pār Zemzemes jumtiem pletās lielas, spilgtas gaismas plankums. Priekšā vizēja noslēpumaina kvēle, kuras apmēri gan nelikās pieaugam. No tās pašas puses uz viņiem nepārtraukti lidoja juceklīgi saucieni, kliedzieni, svilpieni, smiekli, kviecieni un rējieni, un gaisā pacēlās daždažādas raķetes. Neviens nespēja uzminēt, ko tas nozīmē. Viņu tuvumā pilsētu daļēji apgaismoja sarkanā kvēle, bet daļēji — pavisam citāda gaisma, kuru spldināja nožēlojamās punduru kaķacis. Tomēr bija daudz vietu, kur neiespīdēja neviena no šīm gaismām, un tajās valdīja tumsa piķa melnumā. Un tur iekšā un ārā nemitīgi šaudījās un slīdēja zemessargu stāvi. Šo radījumu acis kā piekaltas kavējās pie ceļiniekiem, turpretī viņi paši visu laiku lūkoja turēties ārpus redzesloka. Viņu vidū varēja saskatīt lielas sejas un mazas sejas, lielas acis kā zivīm un mazas ačeles kā lāčiem. Bija redzamas spalvas un sari, ragi un ilkņi, deguni kā pātagu auklas un tik gari zodi, ka tie atgādināja bārdas. Brīžiem kāds pulciņš stipri pieauga skaitā vai pienāca pārāk tuvu. Tādās reizēs Princis pavēzēja zobenu un izlikās, ka grasās cirst. Un radījumi, visvisādi taurēdami, kviekdami un klukstēdami, ienira tumsā.
Taču, kad viņi bija uzkāpuši pa daudzām stāvām ielām un nokļuvuši tālu projām no plūdiem iekšzemes pusē, gandrīz jau ārā no pilsētas, stāvoklis kļuva nopietnāks. Tagad viņi bija tuvu sarkanajai kvēlei un atradās ar to gandrīz vienā līmenī, kaut arī joprojām nevarēja saskatīt, kas tā īstenībā ir. Tomēr tās gaismā viņi varēja skaidrāk saredzēt savus ienaidniekus. Simtiem — varbūt pat vairākiem tūkstošiem — punduru virzījās uz kvēles pusi. Taču, to darot, viņi izmantoja ašus pārskrējienus un ikreiz, kad apstājās, pagriezās ar seju pret ceļiniekiem.
— Ja jūsu augstība man pavaicātu, — teica Purvaspīdonis, — es sacītu, ka šie puiši grib izveidot mums priekšā aizšķērsli.
— Man arī tā liekas, Purvaspīdoni, — atteica Princis. — Un mēs nemūžam nespēsim izlauzties cauri tik lielam pulkam. Paklau! Jāsim uz priekšu, turēdamies pavisam tuvu, rau, tur tās mājas sienām. Un, tiklīdz mēs to sasniegsim, iezodzieties ēnā. Mēs ar jaunkundzi pajāsim vēl kādu soli uz priekšu. Nebūs brīnums, ja daži no šiem sātaniem mums sekos, viņi nāk mums cieši pa pēdām. Tev ir garas rokas, lūdzu, saņem vienu no viņiem dzīvu — tādā mirklī, kad viņš zogas garām tavai slēptuvei. Iespējams, ka tad mēs uzzināsim, kas īsti notiek, vai dzirdēsim, kādas ir viņu iebildes pret mums.
— Bet vai tad citi nemetīsies mums virsū, lai glābtu to, kuru mēs būsim sagūstījuši? — taujāja Džila tik nedrošā balsī, kādā nebūt nebija gribējusi runāt.