— Tad, jaunkundz, — atteica Princis, — jūs redzēsit mūs tur mirstam un jums pašai būs jāapliecina cieņa Lauvam. Un nu, labo PurvaspīdoniL.
Tīreļa zvalstonis ātri kā kaķis ieslīdēja ēnā. Citi, dodamies lēni uz priekšu, pārdzīvoja diezgan nepatīkamus mirkļus. Tad pēkšņi aizmugurē atskanēja kliedzieni, no kuriem asinis stinga dzīslās, brēcieni jaucās pamīšus ar Purvaspīdoņa pazīstamo balsi: —Ūja! Nebrēc, pirms kāds tev piedūris pirkstu, vai arī es tev to pirkstu patiešām pieduršu, vai saprati? Jebkurš dzīvs radījums varētu domāt, ka te kauj cūku.
— Tas bijis labs ķēriens! — izsaucās Princis, tūdaļ pagriezdams Ogļmelni atpakaļ pret mājas stūri. —Jūstes, —viņšteica, —esi tiklabs, paturi Ogļmeļņa pavadu. — Viņš nolēca no zirga, un visi trīs klusēdami vēroja, kā Purvaspīdonis izvelk savu gūstekni gaismā. Tas bija diezgan nožēlojams, mazs pundurītis, tikai pēdas trīs garš. Galvvidū viņam bija kaut kas līdzīgs gaiļa sekstei (tikai ciets), mazas, sārtas ačeles un tik liela un apaļa mute un zods, ka seja atgādināja maziņa hipopotama mūli. Ja viņi neatrastos tik bīstamā vietā, tad, to redzēdami, sāktu smieties.
— Nu, zemessarg, — teica Princis, nolūkodamies uz viņu lejup un turēdams zobena smaili ļoti tuvu gūstekņa kaklam, — pasaki skaļi, kā pieklājas godīgam pundurim, tad mēs tev ļausim iet. Ja mēģināsi blēdīties, tad uzskati, ka esi jau beigts. Labo Purvaspīdoni, kā viņš var runāt, ja tu viņam turi ciet muti?
— Nevar gan, bet nevar arī iekost, — teica Purvaspīdonis. — Ja man būtu tik mīkstas rokas kā jums, cilvēkveidīgajiem (piedodiet, augstība, par izteicienu), es šobrīd būtu viss vienās asinīs. Taču pat tīreļa zvalstonim apnīk, ja viņu košļā.
— Puis, — Princis piedraudēja pundurim, —vēl viens kodiens, un tu izlaidīsi garu. Purvaspīdoni, atstāj viņa muti vaļā!
—Ū-ū-ī-ī, — kvieca sīkulis, — laidiet mani vaļā, laidiet mani vaļā. Es to nedarīju.
— Ko tu nedarīji? — noprasīja Purvaspīdonis.
— To, ko jūsu žēlastības teica, ka es esot darījis, — radījums vaimanāja.
— Pasaki, kā tevi sauc, — teica Princis, — un kas jums, zemessargiem, šodien lēcies.
— Vai, lūdzu, jūsu godības, lūdzu, laipnie kungi, — činkstēja punduris. — Apsoliet, ka nesacīsiet Karalienes žēlībai to, ko tūlīt teikšu.
— Karalienes žēlība, kā tu viņu godā, — stingri noteica Princis, — ir mirusi. Es pats viņu nogalināju.
—Ko! — punduris iebrēcās, pavērdams smieklīgo muti izbrīnā arvien plašāk un plašāk. — Beigta? Tā Ragana ir beigta? Un kritusi no jūsu godības rokas? —Viņš izdvesa milzīgi dziļu atvieglojuma nopūtu un piebilda: —Tad tak jūsu godība ir mūsu draugs!
Princis atvilka savu zobenu mazliet atpakaļ. Purvaspīdonis ļāva radījumam uzslieties sēdus. Tas, samirkšķinājis sarkanās acis, pārlaida skatienu četriem ceļiniekiem, pāris reižu iesmējās sīku smiekliņu un tad uzsāka savu stāstu.
Četrpadsmita nodaļa pašas pasaules pamatos
— Mans vārds ir Golgs, — sacīja punduris. — Un es pastāstišu jūsu godībām visu, ko zinu. Apmēram pirms stundas mēs visi strādājām viņas labā, es teiktu —strādājām' savu skumjo un mēmo darbu, to pašu, ko darījām ik dienu gadiem un vēl gadiem ilgi. Tad atskanēja skaļš grāviens un būkšķis. Tiklīdz mēs to izdzirdējām, ikviens klusībā noteica: "Es ilgu laiku neesmu ne dziedājis, ne dancojis, ne izspēlējis kādu joku. Kāpēc?" Un ikviens nodomāja: "Droši vien esmu bijis noburts." Un katrs klusībā noelsās: "Lai esmu nolādēts,, ja zinu, kāpēc es nesu šo nastu, bet tālāk es vairs to nesdepšu, un cauri."
Un tā nu mēs nometām savus maisus un paunas, un darbarīkus. Tad visi pagriezās un ieraudzīja tur to lielo sarkanumu. Un katrs sev klusībā pajautāja: "Kas tas ir?" Un ikviens sev atbildēja: "Pavērusies kāda sprauga vai plaisa, un no patiesajām Zemes Dzīlēm, kas atrodas tūkstoš asu lielā attālumā, pašā lejā, ieplūst jauks, spožs siltumiņš."
— Va' velns! — izsaucās Jūstess. — Vai tad ir zemes, kas atrodas vēl dziļāk?
—Jā gan, jūsu godība, — atteica Golgs. — Brīnišķīgas vietas, ko mēs dēvējam par Bizmas zemi. Tā zeme, kur mēs tagad atrodamies, ir Raganas valstība, un mēs to dēvējam par Seklajām zemēm. Tās atrodas pārāk tuvu virskārtai, lai būtu mums piemērotas. Vai! Tad jau tikpat labi varētu dzīvot ārā, pašā virspusē. Redziet, mēs esam nabaga punduri no Bizmas, kurus Ragana ar savu pesteļošanu atmānījusi šurp, lai mēs strādātu viņas labā. Bet mēs to visu bijām aizmirsuši, līdz atskanēja grāviens un burvestība izgaisa. Mēs nezinājām nedz to, kas mēs esam, nedz no kurienes esam nākuši. Mēs neko nespējām līdzēt, neko nespējām domāt — domājām tikai to, ar ko Ragana bija piebāzusi mūsu galvas. Un tas viss, ko viņa stūķēja mums galvā visus šos gadus, bijaīgns un nīgrs. Esmu gandrīzpilnīgi piemirsis, kā plēš jokus vai dejo džigu. Bet, kad atskanēja būkšķis un pavērās plaisa, un jūrā sāka celties ūdens, atmiņa atgriezās. Un, protams, mēs visi laidāmies prom, cik ātri vien kājas nesa, lai pa spraugu nokļūtu lejā, mūsu pašu mājās. Un jūs varat saredzēt viņus visus tur tālāk šaujam raķetes un aiz prieka stāvam uz galvas. Un es būtu ļoti pateicīgs jūsu godībām, ja jūs mani drīz palaistu vaļā un es varētu viņiem piebiedroties.
— Manuprāt, tas tiešām ir lieliski, — sacīja Džila. — Jūtos tik priecīga, ka esam atbrīvojuši gan pundurus, gan paši sevi, nocirzdami Raganai galvu! Un es esmu tik priecīga, ka punduri īstenībā nav nedz briesmīgi, nedz drūmi, tāpat kā tāds īstenībā nebija arī Princis — nu, kāds viņš mums šķita.
— Tas viss ir ļoti jauki, Poula, — piesardzīgi ierunājās Purvaspīdonis. — Taču šie punduri manās acīs nešķita līdzīgi puišiem, kas gluži vienkārši mūk projām. Man viņi, ja gribi zināt, drīzāk atgādināja kaujas vienību. Ieskatieties man tieši acīs, mister Golg, un atzīstieties, vai jūs negatavojaties cīņai?
— Protams, ka gatavojamies, jūsu godība, — atteica
Golgs. — Redziet, mēs nezinājām, ka Ragana ir pagalam. Mēs domājām, ka viņa no pils mūs vēro. Mēs mēģinājām aizšmaukt projām, lai viņa mūs neieraudzītu. Un tad, kad iznācāt jūs — četri ar zobeniem un zirgiem —, skaidrs, ka ikviens klusībā nodomāja: "Te tev nu bija!" Jo mēs tak nezinājām ka viņa godības nav Raganas pusē. Un mēs izlēmām cīnīties līdz nāvei un neparko neatmest cerību atgriezties atpakaļ Bizmā.
— Esmu gatavs zvērēt, ka šis ir godīgs punduris, — teica Princis. — Mīļais draugs Purvaspīdoni, ļauj viņam iet. Ja ir runa par mani, labo Golg, tad es, tāpat kā tu un tavi biedri, biju noburts un tikai nesen atjēdzos. Un nu vēl kāds jautājums. Vai tu zini ceļu uz jaunajiem rakumiem, pa kuriem Ragana dzīrās vest armiju pret Virszemi?
— E-ē-ē-ē! —iespiedzās Golgs. —Jā, es šo drausmīgo ceļu pazīstu. Es jums parādīšu, kur tas sākas. Bet es brīdinu — gadījumā, ja jūsu godība lūgs mani iet pa to jums līdzi, nekas nesanāks. Tad jau labāk mirt.
— Kāpēc? —Jūstess noraizējies vaicāja. — Kas tur tik šausmīgs?
—Pārāk tuvu virskārtai, augšpusei,—nodrebinādamies atteica Golgs. —Tas bija pats ļaunākais, ko Ragana mums nodarīja. Bija domāts, ka mūs izvedīs ārā — pasaules augškārtās. Stāsta, ka tur vispār neesot jumta — tikai drausmīgs, liels tukšums, ko dēvējot par debesīm. Un rakšana pavirzījusies tik tālu uz augšu, ka daži lāpstas dūrieni var novest ārpusē. Es neuzdrošinātos rādīties tai vietai pat tuvumā.