— Urā! Runā nu gan tu! — iesaucās Jūstess, un Džila piebilda: — Augšā tak nebūt nav šausmīgi. Mums tur patīk. Mēs tur dzīvojam.
— Es zinu, ka virszemnieki tur dzīvo, — Golgs sacīja. — Bet man likās, tas notiek tāpēc, ka jūs neprotat atrast ceļu lejā uz iekšpusi. Nevar tak būt, ka jums tas patīk — rāpot apkārt kā mušām pasaules virspusē!
— Bet kā būtu, ja tu tūlīt parādītu mums ceļu uz turieni? — apvaicājās Purvaspīdonis.
— Nu, nav ko velti tērēt laiku! —iesaucās Princis. Viss pulciņš sarīkojās ceļam. Princis uzlēca mugurā savam kara zirgam, Purvaspīdonis uzrāpās Džilai aizmugurē, un Golgs devās pa priekšu. Iedams viņš atkal un atkal vēstīja pārējiem punduriem labās ziņas — ka Ragana mirusi un ka četri virszemnieki nav bīstami. Un tie, kas viņu dzirdēja, paziņoja to tālākcitiem, tādējādi īsā laikā visu Zemzemi pieskandināja saucieni un gaviļu klaigas, un simtiem tūkstošiem pundurīšu, lēkādami, griezdamies riteniski, stāvēdami uz galvas, mezdami kukuriņus un raustīdami milzīgas sprāgstošas konfektes, sanāca lielā lokā ap Ogļmelni un Sniegpārslu. Un Princim bija vismaz desmit reižu jāstāsta, kā pats ticis noburts un pēc tam atpestīts.
Tā viņi pienāca pie spraugas malas. Tā bija ap tūkstoš pēdu gara un varbūt kādas divsimt pēdas plata. Ceļinieki nokāpa no zirgiem un ielūkojās dziļumā. Viņiem sejā iesitās stiprs karstuma vilnis, kas jaucās ar tiem gluži nepazīstamu smārdu — tādu viņi saoda pirmoreiz mūžā. Tas bija stiprs, ass, satraucošs smārds, kas izraisīja šķavas. Spraugas jeb aizas dzīles bija tik spožas, ka pirmajā brīdī apžilbināja acis un viņi neko nespēja saredzēt. Palēnām apraduši ar šo gaismu, viņi secināja, ka redz ugunsupi un šis upes krastos tādus kā laukus un birzis, kas liesmo neizturami svelmainā spožumā, kaut ari salīdzinājumā ar upi tomēr ir blāvāki. Zilās, sarkanās, zaļās un baltās krāsas jaucās kopīgā jūklī: apmēram tādu pašu iespaidu panāktu, pusdienas laikā skatoties pa lielisku stikla logu, aiz kura spīdētu tropu saule. Pa nelīdzenajām aizas malām gluži kā melnas mušas ugunīgās gaismas fonā kāpaļāja simtiem Zemzemes ļaužu.
— Jūsu godība, — sacīja Golgs (un, kad četrinieks pagriezās, lai palūkotos uz viņu, visi dažas minūtes šķita tapuši gluži akli, tik ļoti viņiem bija apžilbušas acis). —Jūsu godība, kāpēc lai jūs nedotos lejā uz Bizmu? Jūs tur būtu laimīgāki nekā tajā saltajā, neaizsargātajā zemē, tur augšā. Vismaz nonāciet lejā īsā vizītē.
Džila uzskatīja kā pašu par sevi saprotamu, ka neviens no pārējiem, ne mirkli nevilcinādamies, šādu domu noraidīs. Meitenei par šausmām, viņa izdzirda Princi sakām:
— Draugs Golg, es patiešām esmu jau pa pusei ar mieru doties tev līdzi. Jo tas ir lielisks piedzīvojums, un ļoti var būt, ka neviens mirstīgs cilvēks nekad nav ieskatījies Bizmā un diez vai tāda iespēja varētu jebkad rasties vēlreiz. Un, gadiem ritot, man būs jākavējas atmiņās, ka reiz man bijusi izdevība pamatīgi ieskatīties zemes apakšējās dzīlēs, bet es no tā esmu atteicies. Taču, vai cilvēks var tur dzīvot? Jūs taču arī laikam nepeldaties šajā ugunsupē?
—Nē, nē, jūsu godība. Mēs nebūt ne. Ugunī dzīvo tikai salamandras.
—Kādas tad īsti ir jūsu salamandras? —vaicāja Princis.
— Viņu suga ir grūti nosakāma, jūsu godība, — teica Golgs. — Viņas ir pārāk stipri nokaitētas līdz baltkvēlei, lai uz viņām varētu skatīties. Tomēr visvairāk viņas līdzinās maziem pūķīšiem. Viņas sarunājas ar mums, pašas atrazdamās liesmās. Bet viņas ir ārkārtīgi gudras, un mēles viņām ir ļoti asprātīgas un daiļrunīgas.
Džila pameta ašu skatienu uz Jūstesu. Viņa nebija šaubījusies, ka zēnam doma par ieslidināšanos šajā spraugā patiks vēl mazāk nekā viņai, Džilai. Dūša saskrēja papēžos, kad viņa Jūstesa sejā ieraudzīja pavisam citādu izteiksmi. Viņš izskatījās krietni līdzīgāks Princim nekā agrākais Skrabs no Eksperimentālās skolas. Jo viņa atmiņā no jauna atgriezās visas dēkas tolaik, kad viņš bija kuģojis ar karali Kaspianu.
— Jūsu godība, — viņš sacīja. Ja te būtu mans senais draugs pele Rīpičīps, viņš teiktu, ka mēs tagad nedrīkstam ņemt un atteikties izbaudīt piedzīvojumus Bizmā, jo tas liktu krietni apšaubīt mūsu veselo saprātu.
— Tur lejā, — Golgs sacīja, — es varētu jums parādīt īstu zeltu, īstu sudrabu, īstus dimantus.
— Blēņas! —Džila rupji uzbrēca. —It kā mēs nezinātu, ka mēs pat te esam zem pašām dziļākajām raktuvēm.
— Jā, — atteica Golgs. — Esmu dzirdējis par tiem nelielajiem skrāpējumiem zemes garozā, ko jūs, virszemnieki, dēvējat par raktuvēm. Bet tur jūs iegūstat mirušu zeltu, mirušu sudrabu un mirušus dārgakmeņus. Lejā, Bizmā, mums tie ir dzīvi un augoši. Tur es jums saplūkšu rubīnu pušķus, kurus jūs varēsit ēst un izspiest pilnu glāzi ar dimantu sulu. Ja būsit nogaršojuši Bizmas dzīvos, jums kļūs vienaldzīgi jūsu seklo raktuvju aukstie, mirušie dārgumi.
— Mans tēvs aizbrauca uz pasaules galu, — domīgi teica Riliāns. — Būtu lieliski, ja viņa dēls ietiktu pasaules pašās dziļākajās dzīlēs.
—Ja jūsu augstība vēlas redzēt savu tēvu, kamēr tas vēl ir dzīvs (manuprāt, viņam tas darītu lielāku patikšanu par Golga piesolīto), — sacīja Purvaspīdonis, tad būtu laiks doties ceļā uz raktuvēm, kas ved uz Virszemi.
— Un es pa šo caurumu lejā nešļūkšu, lai man saka, ko grib, — Džila piebilda.
— Nu, ja jūsu augstības patiešām nolēmušas atgriezties Virszemē, — teica Golgs, — tad ir kāds ceļaposms, kas ir zemāks par šo. Un var būt, ja plūdi vēl pastiprināsies…
— Ai, iesim, iesim, iesim jel tālāk! — lūdzās Džila.
— Baidos, ka tā būs jādara, — sacīja Princis, smagi nopūzdamies. — Taču es pusi savas sirds esmu atstājis Bizmas zemē.
— Lūdzu! — činkstēja Džila.
— Kur tas ceļš ir? — Purvaspīdonis noprasīja.
— Gar to deg lukturi, — teica Golgs. —Jūsu augstība var saskatīt ceļa sākumu aizas viņā pusē.
— Cik ilgi lampas tur degs? — Purvaspīdonis vaicāja.
Tajā pašā brīdī no Bizmas viszemākajām dzīlēm augšup
uzlidoja čukstoša, svilinoša, itin kā uguns balss (vēlāk viņi brīnīdamies spriedelēja, vai tā varētu būt bijusi salamandras balss).
—Ātri! Ātri! Ātri! Uz klintīm, uz klintīm, uz klintīm! — tā sauca. — Plaisa aizveras. Tā aizveras. Tā aizveras. Ātri!
Ātri! — Un tajā pašā laikā ar apdullinošiem krakšķiem un brīkšķiem klintis sāka kustēties. Kamēr viņi nolūkojās, plaisa jau kļuva šaurāka. No visām pusēm novēlojušies punduri laidās pa to lejup. Viņi negrasījās kavēties, kāpjot lejā pa klintīm. Viņi visā garumā nometās zemē, un vai nu tāpēc, ka no dziļuma sitās augšup karsta gaisa strāva, vai kāda cita iemesla dēļ varēja redzēt, ka viņi lidinās lejup — līdzīgi lapām. Šis lapas atgādinošais lietus kļuva biezāks un biezāks, līdz tumsa gandrīz aprija gan uguns upi, gan dzīvo dārgakmeņu raktuves.
—Ardievu, jūsu godība! Eslaižos! —izsaucās Golgs un ienira plaisā. Bija vēl palikuši tikai nedaudzi, kam vajadzēja
viņam sekot. Plaisa tagad bija tik šaura kā pastkastītes spraudziņa. Pēc brītiņa palika vienīgi spožs, spilgts gaismas pavediens. Tad nogranda tik skaļš troksnis, it kā tūkstoš preču vilcienos sagrūstos tūkstoš buferu pāru, un klinšu puses saslēdzās kopā. Karstais, satraucošais smārds izzuda. Ceļinieki palika Zemzemē, kas tagad izskatījās daudz melnāka nekā iepriekš. Bāli, nespodri, skumīgi lukturi iezīmēja ceļa virzienu.