—Nu, —norūca Purvaspīdonis, —varu derētuz desmit pret vienu, ka esam šeit kavējušies pārāk ilgi, tomēr mēģināt vēl mēs varam. Nebūtu nekāds brīnums, ja šie lukturi nodzistu pēc piecām minūtēm.
Viņi paskubināja zirgus, lai tie sāktu rikšot, un skaistā solī aizklaudzināja pa krēslaino ceļu. Tomēr tas gandrīz tūlīt sāka slīgt lejup pa nogāzi. Viņi būtu varējuši nodomāt, ka Golgs viņus aizsūtījis pa nepareizo ceļu, ja ielejas otrā pusē neredzētu iedegamies un virknējamies augšup lukturus — cik tālu vien skats sniedza. Taču ielejas dziļumā lukturi apspīdēja tekošu ūdeni.
— Steigsimies! — iesaucās Princis. Viņš auļoja lejup pa nogāzi. Ja viņi nokļūtu lejā tikai minūtes piecas vēlāk, stāvoklis varētu izvērsties visai draņķīgs, jo paisuma viļņi plūda iekšā ielejā, it kā tos dzītu dzirnavu rats, un, ja vajadzētu peldēt pāri, zirgi diezin vai to spētu. Tomēr patlaban vēl ūdens bija pēdu vai divas dziļš, un, kaut gan nikni šļakstījās ap zirgu kājām, visi veiksmīgi sasniedza otru krastu.
Tad sākās lēns, gurds kāpiens augšup otrā krastā, kur priekšā neredzēja neko citu kā vienīgi bālos lukturus, kas iesniedzās arvien tālāk, cik vien varēja saskatīt. Palūkojušies atpakaļ, viņi redzēja, ka ūdens plešas plašumā. Visi Zemzemes kalni tagad bija kļuvuši par salām, un lukturi bija palikuši tikai šajās salās. Ik bridi apdzisa kāda tāla gaisma. Drīz visur iestāsies pilnīga tumsa; vienīgi tajā ceļā, pa kuru viņi jāja, vēl blāvoja gaismas — pat zemākajā daļā, viņiem aizmugurē, tikai tur tās atspīdēja ūdenī.
— Interesanti zināt, vai tas… kā viņu sauc… Laika Tēvs ari ir izpeldējis ārā, —prātoja Džila. —Un visi tie dīvainie gulošie dzīvnieki?
— Man neliekas, ka mēs esam tik augstu, — teica Jūstess. —Vai neatceraties, kā mums vajadzēja jāt lejup pa kalnu, lai sasniegtu Bezsaules jūru? Manuprāt, ūdens vēl nav sasniedzis Laika Tēva alu.
— Kā nu ir, tā ir, — teica Purvaspīdonis, —mani vairāk interesē lampas uz šī ceļa. To gaisma izskatās mazlietiņ pavārga, vai ne?
— Tādas tās bijušas visu laiku, — Džila iebilda.
— Hm, — norūca Purvaspīdonis. — Bet tagad tās ir zaļākas.
— Tu taču negribi sacīt, ka tās, iespējams, pamazām dziest? —Jūstess iekliedzās.
— Nu zini, lai nu kā tās degtu, nevar gaidīt, ka tām pietiks degvielas uz laiku laikiem, — atgādināja Purvaspīdonis. —Taču nezaudē dūšu, Skrab. Es arī skatos uz ūdeni, un man neliekas, ka tas celtos tik ātri kā līdz šim.
—Tas nu, draugs, ir vājš mierinājums, —sacīja Princis. — Ja mēs nespēsim atrast ceļu, kā izkļūt Virszemē, es izlūdzos jūsu visu žēlastību. Jāvaino mana lepnība un iztēle, kas aizkavēja mūs pie ieejas Bizmas zemē. Bet nu jāsim uz priekšu!
Nākamās stundas laikā Džilai reizēm ienāca prātā, ka Purvaspīdonim varētu būt taisnība spriedumā par lukturiem, taču reizēm savukārt likās, ka tās ir tikai iedomas. Pa to laiku apkārtējā ainava pārmainījās. Zemzemes jumts bija tik tuvu, ka pat šajā nespodrajā gaismā viņi tagad varēja redzētpilnīgi skaidri. Un pat lielie, grubuļainie Zemzemes mūri abās ceļa pusēs neapšaubāmi saslēdzās tuvāk. Patiesībā ceļš tagad veda viņus iekšā stāvā tunelī .Ceļā sāka parādīties cērtes, lāpstas, ķerras un citas zīmes, ka te nesen strādājuši racēji. Ja vien viņi varētu droši cerēt, ka tiks ārā, tad viss izskatītos ļoti cerīgi. Tomēr doma, ka jādodas iekšā alā, kas kļūst arvien šaurāka un šaurāka, un arvien grūtāk būs pagriezties atpakaļ, likās visai netīkama.
Beidzot jumts kļuva tik nolaidens, ka Purvaspīdonis un Princis atsitās pret to ar galvu. Pulciņš nokāpa no zirgiem un veda tos pavadā. Ceļš te bija nelīdzens, un nācās uzmanīgi skatīties, kur liekkāju. Tieši tāpēc Džila ievēroja, ka pamazām kļūst tumšāks. Tagad par to nebija ne mazāko šaubu. Pārējo sejas zaļajā vizmā izskatījās dīvainas un spokainas. Un Džila pilnīgi negaidot (viņa citādi nespēja) klusi iekliedzās. Viena no gaismām tieši priekšā nodzisa pavisam. Tas pats notika ar aizmugurējo. Pēc tam viņus apņēma pilnīga tumsa.
— Drosmi, draugi, — atskanēja prinča Riliāna balss. — Vienalga, vai mēs dzīvosim vai mirsim, Aslans paliks mūsu cildenais valdnieks.
— Jums taisnība, kungs, — citi dzirdēja sakām
Purvaspīdoni. — Un jums allaž jāatceras, ka, atrodoties šajā slazdā, mums ir viens labums — mēs ietaupīsim savus bēru izdevumus.
Džila turēja mēli aiz zobiem. (Ja negribi, lai citi cilvēki zina, ka esi nobijies, tā rīkoties allaž ir saprātīgi; tieši tava balss tevi vienmēr nodos.)
— Kāpēc mums te stāvēt? Tikpat labi mēs varam doties uz priekšu, — ierosināja Jūstess, un, kad Džila dzirdēja, kā nodreb zēna balss, viņa saprata, cik gudri rīkojusies, neuzticēdamās pati savējai.
Purvaspīdonis un Jūstess ar saviem ieročiem gāja pirmie, izstiepuši rokas uz priekšu, jo baidījās uzskriet kaut kam virsū, Džila ar Princi sekoja, vezdami zirgus.
— Paklau, —pēc krietna brīža Jūstess ierunājās, — vai nu manas acis rāda nepareizi, vai arī tur augšā redzams kāds gaismas stars.
Pirms kāds paspēja atbildēt, Purvaspīdonis iesaucās:
— Stāt! Esam ienākuši strupceļā. Un man priekšā ir nevis klints, bet zeme. Ko tu teici, Skrab?
— Zvēru pie Lauvas, — sacīja Princis. — Jūstesam taisnība. Tur ir kaut kas līdzīgs…
— Bet tā nav dienas gaisma, — Džila brīdināja. — Tā ir vienīgi kaut kāda auksta, zilgana gaisma.
— Tomēr labāk par neko, — iebilda Jūstess. — Vai varam to aizsniegt?
— Tā nav tieši virs galvas, — sacīja Purvaspīdonis. — Tā ir virs mums, bet mēs esam atdūrušies pret šo sienu. Kā būtu, Poula, ja tu uzkāptu man uz pleciem tin palūkotos, vai var piekļūt tai klāt?
.
Piecpadsmita nodaļa džila pazūd
Gaismas plankums tik un tā neļāva saskatīt neko, kas atradās lejā, tumsā, kur viņi stāvēja. Pārējie varēja vienīgi dzirdēt, nevis saredzēt Džilas pūliņus uzrāpties Purvaspīdonim mugurā. Tas ir, viņi dzirdēja Purvaspīdoni sakām: — Nevajag bāzt man acīs pirkstu, — un: — Savu kāju man mutē arī nav jāstūķē, — un: — Tā ir labāk, — un: — Nu es turēšu tavas kājas. Tad tev būs brīvas rokas un tu varēsi drošāk balstīties pret zemi, kas tev priekšā.
Tad viņi palūkojās augšup un drīz vien uz gaismas plankuma fona saskatīja Džilas galvas tumšos apveidus.
— Nu? — visi satraukti noprasīja.
— Tas ir caurums, — atsaucās Džila. —Ja es atrastos mazliet augstāk, tad varētu caur to izkļūt.
— Ko tu pa to redzi? — vaicāja Jūstess.
— Pagaidām neko daudz, — sacīja Džila. — Paklau, Purvaspīdoni, palaidiet vaļā manas kājas, lai es varētu uz jūsu pleciem pakāpties, nevis uz tiem sēdēt. Es varu labi atbalstīties.
Citi dzirdēja meiteni kustamies, un tad pret pelēcīgo plankumu parādījās viņas stāvs līdz pat viduklim.
— Paklausieties, — Džila iesāka, bet pēkšņi iekliedzās un apklusa; kliedziens gan nebija spalgs. Drīzāk izklausījās, it kā viņas mutei būtu kaut kas uzspiests vai tajā kaut kas iebāzts. Pēc tam viņa balsi gan atguva, un likās, ka tā kaut ko sauc, cik skaļi spēdama, tomēr vārdi nebija saprotami. Vienā brīdī sakrita divi atgadījumi: uz mirkli pilnīgi pazuda gaismas plankums, jo kaut kas to aizklāja, un viņi saklausīja reizē tādu kā šļūcoņu, tādu kā cīkstēšanos un tīreļa zvalstoņa izdvestos vārdus: — Aši! Palīdziet! Turiet viņas kājas. Kāds viņu velk. Tur! Nē, šeit. Par vēlu!