Caurums un aukstā gaisma tagad atkal bija skaidri redzami. Džila bija pazudusi.
— Džila! Džila! —viņi satraukti klaigāja, taču atbilde nesekoja.
— Kāpēc jūs, pie velna, neturējāt viņas kājas? —Jūstess pārmeta.
— Nezinu, Skrab, —novaidējās Purvaspīdonis. —Esmu dzimis neveiksminieks, tāpēc nav ko brīnīties. Nolemtais. Nolemts būt par cēloni Poulas nāvei tieši tāpat, kā biju nolemts ēst Runājošo briežu gaļu Hārfengā. Protams, es pats arī neesmu bez vainas.
—Sis ir lielākais kauns un bēda, kas mūs piemeklējusi, — teica Princis. — Mēs esam iedzinuši drosmīgu dāmu ienaidnieka ķetnās un paši patvērušies drošībā.
— Kungs, nemālējiet to bildi pārāk melnu, — sacīja Purvaspīdonis. —Mēs neesam nekādāīpašā drošībā, šķiet, varam vienīgi būt droši par to, ka šajā caurumā nomirsim bada nāvē.
— Diez vai es esmu piedekami mazs augumā, lai izkļūtu cauri tur, kur izkļuva Džila? — Jūstess pavaicāja.
Patiesībā ar Džilu bija noticis tā. Tiklīdz viņa bija izbāzusi galvu ārā pa caurumu, tā aptvēra, ka skatās it kā lejup pa kāda augšstāva logu, nevis pa lūku kaut kur augšup. Viņa bija pavadījusi tik ilgu laiku tumsā, ka acis sākumā nespēja uztvert, ko redz; viņa tikai saprata, ka neskatās uz gaišu, saulainu pasauli, ko tik ļoti bija gribējusi ieraudzīt. Gaiss šķita nežēlīgi auksts, un gaisma bija bāli zila. Dzirdams bija arī diezgan liels troksnis, un gaisā lidoja daudz baltu priekšmetu. Tieši šajā mirklī viņa bija uzsaukusi lejup Purvaspīdonim, lai ļauj nostāties viņam uz pleciem.
Tur uzrāpusies, viņa saskatīja un sadzirdēj a daudz labāk. Trokšņi, ko viņa bija saklausījusi, izrādījās divējādi — vairāku kāju ritmiski piesitieni un četru vijoļu, trīs flautu un bungu atskaņota mūzika. Viņa noskaidroja arī pati savu stāvokli, proti, viņa skatījās ārā pa caurumu uz stāvu nogāzi, kas stiepās lejup un beidzās pēdas četrpadsmit dziļāk ielejā. Viss bija ārkārtīgi balts. Apkārt kustējās cilvēku gūzma. Tad viņa noelsās. Cilvēki bija nelieli, glīti fauni un driādas ar vīteņaugu greznotiem matiem, kas dejojot tām plīvoja aizmugurē. Kādu brītiņu izskatījās, ka viņi kustas bez jebkādas kārtības, tad Džila aptvēra, ka īstenībā viņi visi dejo — dejo ar tik daudziem sarežģītiem soļiem un tūrēm, ka nepieciešams krietns laiks, lai to visu saprastu. Tad līdzīgi pērkondārdam nāca atjauta, ka bālganzilā gaisma ir mēness vizma un ka baltās pārslas, kas klāja zemi, patiesībā ir sniegs. Nu protams! Virs galvas tumšajās, saltajās debesīs margoja zvaigznes. Un garie, melnie priekšmeti aiz dejotājiem bija koki. Viņu pulciņš beidzot ne vien nokļuvis pie Virszemes, bet pie pašas Nārnijas sirds. Džilai šķita, ka viņa aiz sajūsmas varētu zaudēt samaņu; un mūzika, trakā mūzika — tik ļoti salda un tajā pašā laikā mazliet baisma un pilna labas burvestības, tāpat kā Raganas trinkšķināšana —pilna ļaunas burvestības. Tas viss aizkustināja Džilu jo vairāk.
Apraksts prasa ilgu laiku, taču viss redzamais, protams, bija aptverams īsā brīdī. Džila tūdaļ pagriezās, lai uzsauktu pārējiem: "Paklausieties! Viss kārtībā.Mēs esam ārā —un mājās." Tomēr iemesls, kāpēc viņa netika tālāk par "paklausieties", bija šāds. Dejotājus lokā ielenca rūķi, ģērbušies vissmalkākajās drānās — lielākā daļa sarkanās, ar ādām apšūtās kapucēs, zeltītiem pušķiem un kājās uzvilkuši lielus, garus zvērādas zābakus. Soļodami lokā, viņi cītīgi mētājās ar sniega pikām. (Pikas bija tie baltie priekšmeti, ko Džila bija redzējusi lidojam gaisā.) Rūķi tās nemērķēja uz dejotājiem, kā Anglijā varbūt darītu muļķa puikas. Viņi svieda tās starp deju tūrēm tik saskanīgā ritmā ar mūziku un tik trāpīgi, ka gadījumā, ja dejotāji atrastos īsti pareizajās vietās īsti pareizajos mirkļos, pikas nevienu neķertu. To sauc par Lielo Sniega Deju, un tā Nārnijā atkārtojas ik gadu pirmajā mēness naktī pēc tam, kad zemi klājis sniegs. Protams, tā ir daļēji rotaļa, daļēji deja; ja šad un tad kāds dejotājs paspers kādu maķenīt nepareizu solīti un viņam trāpīs ģīmī sniega pika, tad visi smiesies. Taču laba dejotāju kopa — rūķi un mūziķi — var līksmoties stundām ilgi bez neviena trāpījuma. Skaistās naktīs, kad sals, bungu rīboņa, pūču kliedzieni un mēness stari ieaudušies viņu trakulīgajās mežinieku asinīs un sakarsējuši tās vēl vairāk, visi dejo līdz rītausmai. Man gribētos, lai arī jūs to būtu redzējuši.
Džila bija apklususi pēc iesāktā "paklausieties", protams, aiz gluži vienkārša iemesla, jo no kāda rūķu rotaļnieku loka viņā pusē cauri dejotāju grupai atlidoja nekas cits kā skaista, liela sniega pika, trāpīdama meitenei tieši mutē. Viņa par to it nemaz nedusmojās; tobrīd viņas prieku nebūtu apslāpējušas pat divdesmit sniega pikas. Bet, lai cik laimīgs tu, cilvēks, justos, tu ar sniegu piebāztu muti nevari parunāt. Un, kad pēc diezgan ilgas spļaudīšanās viņa atkal atguva runas spēju, tad satraukumā piemirsa, ka citi lejā, tumsā, viņas aizmugurē, par labajām vēstīm joprojām nenieka nezina. Viņa gluži vienkārši izliecās pēc iespējas tālāk no cauruma un uzkliedza dejotājiem:
— Palīgā! Palīgā! Mēs esam aprakti kalnā. Nāciet un izrociet mūs ārā.
Nārnieši, kas nelielo cauruma pakalna sānos nemaz nebija ievērojuši, protams, jutās visai pārsteigti un lūkojās apkārt vairākos nepareizos virzienos, pirms saprata, no kurienes skan balss. Taču, kad viņi ieraudzīja Džilu, visi skriešus metās pie meitenes, un izstiepās varbūt pat vairāk nekā ducis roku, lai viņai palīdzētu. Džila tās satvēra un tādējādi izkļuva no cauruma un noslidinājās lejā pa nogāzi ar galvu pa priekšu, un tad, piecēlusies kājās, sacīja:
— Vai, lūdzu, ejiet un izrociet citus. Tur ir trīs pārējie un turklāt vēl zirgi. Un viens no tā pulciņa ir princis Riliāns.
To pavēstīdama, viņa jau atradās pūļa vidū, jo pie dejotājiem tagad piesteidzās dažādi ļaudis, kas bija nolūkojušies dejā un kurus viņa sākumā nebija ievērojusi. Veseliem bariem no kokiem nolēca vāveres, ieradās arī pūces. Gāzelēdamies uz īsajām kājiņām, cik ātri vien tās nesa, atčāpoja eži. Lēnākā gaitā sekoja lāči un āpši. Astei raustoties satraukumā, kā pēdējā pulkam pievienojās liela pantera.
Taču, tiklīdz viņi saprata, ko Džila stāsta, visi sarosījās.
— Cērtes un lāpstas, puiši, cērtes un lāpstas! Nesam šurp darbarīkus! — noteica rūķi un steidzīgi ienira mežos.
— Pamodiniet dažus kurmjus, tie prot labi rakt. Strādā tikpat lieliski kā rūķi, — sacīja kāda balss.
— Ko viņa tur teica par princi Riliānu? — vaicāja otrs.
— Kuš! — apsauca pantera.
— Nabaga bērns sajucis, un kas tur par brīnumu, ja bijis nomaldījies kalnā. Viņa neapzinās, ko saka.
— Kā tad, — piebalsoja vecs lācis. —Viņa tak minēja, ka princis Riliāns esot zirgs.
— Nē, tā viņa neteica vis, — ļoti vīzdegunīgi noliedza kāda vāvere.
—Teica gan, —vēl vīzdegunīgāknočakstēja cita vāvere.
—Tā ir tīra p-p-padesība.N-n-nerunājiettik dumji, — sacīja Džila. Viņa stostījās, jo no aukstuma tai klabēja zobi.
Viena no driādām tūdaļ ietina viņu ādas apmetnī, ko bija nometis kāds no rūķiem, bet izpalīdzīgs fauns aizdipināja caur kokiem uz vietu, kur Džila redzēja pie alas ieejas kurami es uguni, un padabūja karstu dzērienu. Taču, pirms viņš atgriezās, jau parādījās rūķi ar lāpstām un kapļiem un pieskrēja pie nogāzes. Džila izdzirdēja saucienus: — Ei! Ko jūs darāt? Nolaidiet zobenu! — un: — Nu, jauno cilvēk, tā nu ne, — un: — Tas nu ir traki nikns, vai ne? — Džila pieskrēja un nesaprata, vai smieties vai raudāt, kad ieraudzīja Jūstesa seju — stipri bālu un netīru — parādāmies no cauruma tumsas un Jūstesa labo roku, kas vēzēja zobenu, pūloties iedurt ikvienam, kas tuvojās.