Jo dažās pēdējās minūtēs Jūstess, protams, jutās pavisam citādi nekā Džila. Viņš bija dzirdējis Džilu iekliedzamies un redzējis viņu pazūdam nezināmā virzienā. Tāpat kā Princis un Purvaspīdonis, viņš bija domājis, ka meiteni sagūstījuši kaut kādi ienaidnieki. Un no lejas viņš nesaredzēja, ka bālganzilais spīdums ir mēnessgaisma. Viņš domāja, ka caurums ved tikai iekšā kādā citā alā, kas spokaini zalgo un ir pilna nez-ar-kādiem-ļauniemZemzemes-radījumiem. Tāpēc, kad viņš bija pierunājis
Purvaspīdoni, lai tas ļauj viņam uzrāpties mugurā, izvilcis zobenu un izbāzis ārā galvu, tad, to darīdams, rīkojies patiešām drosmīgi. Abi pārējie būtu to darījuši pirms viņa, ja varējuši, taču caurums bija par mazu, lai pieauguši vīri varētu pa to izlīst. Jūstess bija tikai nedaudz lielāks par Džilu, bet stipri neveiklāks, līdz ar to, palūkodamies ārā, viņš atsitās ar galvu pret cauruma augšmalu un no tās viņam sejā iebira krietna sauja sniega. Un tā nu, kad viņš atkal spēja pavērt acis un ieraudzīja desmitiem stāvu skrienam cik jaudas uz viņa pusi, nav ko brīnīties, ka viņš centās no tiem atkauties.
— Met mieru, Jūstes, met miera! — Džila brēca. — Tie visi ir draugi. Vai tad tu neredzi? Mēs esam iekļuvuši Nārnijā. Viss ir kārtībā!
Tad Jūstess atjēdzās, atvainojās rūķiem (un rūķi sacīja, ka neesot par ko atvainoties), un desmitiem resnu, matiem apaugušu, rūķisku roku palīdzēja viņam izlīst ārā — tāpat kā pirms neilga brīža bija palīdzējušas izrāpties Džilai. Tad Džila uzkāpa uz nogāzes, iebāza galvu tumšajā caurumā un skaļi pavēstīja labās ziņas arī pārējiem alas gūstekņiem. Pagriezusies, lai klumburotu atpakaļ, viņa dzirdēja Purvaspīdoni norūcam: — Ak tu nabaga Poula! Šis pēdējais pārdzīvojums laupījis viņai prātiņu. Nav ko brīnīties, ka tāda padarīšana sagrozījusi galvu. Viņa sāk murgot.
Džila piegāja pie Jūstesa, viņi viens otram paspieda rokas, un abi dziļi ievilka krūtīs spirgto pusnakts gaisu. Jūstesam atnesa siltu apmetni un abiem diviem — karstu dzeramo. Kamēr viņi to malkoja, rūķi jau bija notīrījuši sniegu un norakuši nogāzē velēnas kārtu no platas zemes strēmeles ap sākotnējo caurumu, un cērtes un lāpstas tagad zibēja tikpat jautri, kā faunu un driādu kājas pirms īsa brīža cilājušās dejas soļos. Aizritējušas bija tikai desmit minūtes! Taču Džilai un Jūstesam jau likās, ka visas zemes dzīļu tumsā, karstumā un smacīgumā piedzīvotās briesmas bijušas viens vienīgs sapnis. Te ārā, aukstumā, ar mēnesi un zvaigznēm debesīs (Nārnijā zvaigznes atrodas zemei tuvāk nekā mūsu pasaulē) un ar laipnajām, priecīgajām sejām visapkārt viņi Zemzemei nevarēja lāgā pat noticēt.
Pirms viņi bija tikuši galā ar karsto dzērienu, ieradās ap desmit kurmju — tikko kā pamodināti un joprojām ļoti miegaini, tāpēc arī diezgan saīguši. Tomēr, kolīdz viņi saprata, par ko ir runa, tūdaļ labprāt pievienojās pārējiem. Pat fauni izrādījās noderīgi —viņi mazās ķerriņās veda projām zemi, un vāveres lielā satraukumā dejoja un lēkāja šurp un turp, lai gan Džila tā arī neuzzināja, kādu darbu viņas īsti domājās darām. Lāči un pūces apmierinājās ar padomu došanu un nez cik reižu apjautājās bērniem, vai viņi negribot ienākt alā (tur Džila bija redzējusi pavarda uguni) sasildīties un paēst vakariņas. Tomēr bērni neparko negribēja iet projām, pirms nebūs redzējuši, kā biedri izkļūst brīvībā.
Neviens visā mūsu pasaulē nevar strādāt tādu darbu, kādu rūķi un Runājošie kurmji strādā Nārnijā, taču jāievēro, protams, ka kurmji un rūķi to neuzskata par darbu. Viņiem patīk rakt. Tāpēc patiesībā nepagāja ilgs laiks, kad viņi nogāzē bija atrakuši lielu, melnu aizu. Un no aizas tumsas mēnessgaismā (būtu diezgan briesmīgi, ja kāds nezinātu, kas tie ir) iznāca vispirms garais, tievkājainais tīreļa zvalstonis ar smailo cepuri galvā un tad, vezdams divus lielus zirgus, pats princis Riliāns.
Kad parādījās Purvaspīdonis, visās pusēs atskanēja saucieni: — Klau, tas ir zvalstonis, tas tak ir vecais draugs Purvaspīdonis — vecais draugs Purvaspīdonis no tīreļa austrumgala. — Kur tu īsti biji pazudis, Purvaspīdoni?
—Tev dzina pēdas meklētāju grupas — pavaldonis Trampkins izsludināja atradējam atlīdzību! — Taču tad visu balsis apklusa, vienā rāvienā iestājās nāves klusums — tikpat ātri kā norimst troksnis zēnu guļamistabā, ja durvis atver skolas direktors. Jo tagad viņi ieraudzīja Princi.
Neviens ne mirkli nešaubījās, kas viņš ir. Bija ļoti daudz zvēru, driādu, rūķu un faunu, kas atcerējās viņu pirms noburšanas. Bija daži vecie pavalstnieki, kas vēl atcerējās, kā izskatījies viņa tēvs, karalis Kaspians, savos jaunības gados, un tagad saskatīja viņos līdzību. Taču man liekas, ka viņi tik un tā būtu Riliānu pazinuši. Kaut arī viņš pēc ilgā ieslodzījuma Dzīļu valstībā bija bāls, ģērbies melnā, noputējis, sapinkātiem matiem un noguris, tomēr viņa sejas izteiksmei un uzvedībai piemita kaut kas tāds, ko nevarēja nepamanīt. Šī sejas izteiksme piemīt visiem īstiem Nārnijas karaļiem, kas valda pēc Aslana gribas un sēž Kērā Paravelā Visaugstākā karaļa Pītera tronī. Vienā mirklī visu galvas tapa atsegtas un viņi locīja ceļus; pēc brītiņa sākās tāda urravošana un klaigāšana, tādi lēcieni un līksmas dejas, tāda liela sarokošanās, skūpstīšanās un apskaušanās, ka Džilai acīs sariesās asaras. Viņu meklējumi bijuši pūliņu vērti.
— Vai jūsu augstībai labpatiktu, — sacīja vecākais rūķis, — esam mēģinājuši sarūpētvakariņas tur tanī alā par godu Sniega Dejas noslēgumam…
— Ar vislielāko prieku, tēvs, — atteica Princis. — Jo nekad neviens princis, bruņinieks, augstmanis vai lācis nav tiklabprāt kārojis iepriecināt savu vēderu ar maltīti kā mēs, četri ceļinieki, šovakar.
Viss pūlis sāka virzīties pa koku spraugām uz alas pusi. Džila dzirdēja Purvaspīdoni sakām tiem, kas drūzmējās ap viņu: — Nē, nē. Mans stāsts var pagaidīt. Nav vērts runāt par to, kas noticis ar mani. Es gribu dzirdēt, kas jums te jauns. Nemēģiniet neko mīkstināt, jo es labprāt uzklausīšu visu uzreiz. Vai Karaļa kuģis nogrimis? Vai mežā bijuši ugunsgrēki? Vai nav izcēlies karš uz Kalormenas robežas? Es nebrīnītos, ja būtu parādījušies kādi pūķi, ko? — Un visi nārnieši skaļi smējās un teica: — Vai tas neizklausās pēc tīreļa zvalstoņa?
Abi bērni no izsalkuma un noguruma gandrīz krita no kājām, tomēr alas siltums un iekārtojums, liesmiņu atspldumi uz sienām, kumodēm, tasēm, apakštasītēm, šķīvjiem un gludajām akmens grīdām — gluži kā lauku saimniecības virtuvē — visus mazliet atdzīvināja. Tik un tā, kamēr tika gatavotas vakariņas, viņi cieši iemiga. Un, kamēr viņi gulēja, princis Riliāns pārrunāja visu piedzīvojumu ar vecākajiem un gudrākajiem zvēriem un rūķiem. Un tagad viņi saprata, ko tas nozīmējis: kā ļaunā Ragana (neapšaubāmi, no tās pašas sugas kā Baltā Ragana, kas senos laikos bija atnesusi Nārnijai Lielo Ziemu) visu izplānojusi, vispirms nogalinot Riliāna māti un tad noburot pašu Riliānu. Un nu viņi bija redzējuši, ka tā parakusies tieši zem Nārnijas un gatavojusies izlauzties Virszemē un ar Riliānu kā savu ieroci valdīt un ka Riliānam ne sapņos nav nācis prātā, ka zeme, kurā viņa grasījusies Riliānu uzsēdināt tronī kā valdnieku (valdnieka vārda pēc, jo patiesībā viņš būtu tās vergs), ka šī zeme ir viņa, Riliāna, valsts. Savukārt no bērnu piedzīvojumiem Hārfengā nārnieši saprata, ka Ragana biedrojusies un draudzējusies ar Hārfengas bīstamajiem milžiem.