— Un mācība no tā visa, jūsu augstība, ir tāda, — sacīja vecākais rūķis, — ka šīs Ziemeļu Raganas vienmēr dzenas pēc viena un tā paša, tikai katrā laikmetā viņas izkaļ citādu plānu, kā to īstenot.
Sešpadsmitā nodaļa vainas top dziedētas
Kad Džila nākamajā rītā pamodās un ieraudzīja, ka guļ alā, viņu uz mirkli pārņēma šausmas, ka viņa atkal atrodas Zemzemē. Bet, kad meitene ieraudzīja, ka guļ uz viršu matrača, apsegta ar kažokādu, un ka akmens pavardā, priecīgi sprakšķot, deg (itin kā nesen iekurta) uguns un tālāk pa alas ieeju iespīd rīta saule, meitene visu atcerējās. Viņi bija ieturējuši brīnišķīgas vakariņas, saspiedušies šajā alā, par spīti tam, ka visi apmiegojās, pirms tās pa īstam beidzās. Viņai bija palikuši neskaidri iespaidi par rūķiem, kas drūzmējās ap uguni ar cepešpannām, kuras bija lielākas par pašiem, par tauku čurkstoņu un desiņu, vēlreiz desiņu, vēlreiz desiņu garšīgo smaržu. Un tās nebija tās nožēlojamās desiņas, kas līdz ar šķipsniņu gaļas daļēļi piebāztas ar maizes un sojas pupiņu piejaukumu. Šīs bija no tīras gaļas, ar garšvielām, taukainas un karstas, ka čurkstēja vien, tā ka reizēm pārsprāga un mazlietiņ, mazlietiņ piesvila. Lielas krūzes bija pildītas ar putojošu šokolādi, un bija arī apbrūnināti kartupeļi un apcepti kastaņi, un cepti āboli ar rozīnēm izgrieztās serdes vietā, un tad vēl saldējumi, lai ēdēji spirdzinātos pēc daudzajiem karstajiem cienastiem.
Džila uzslējās sēdus un palūkojās apkārt. Purvaspīdonis un Jūstess, cieši aizmiguši, gulēja turpat netālu.
— Ei, jūs abi! — skaļā balsī uzsauca Džila. — Vai jūs nemaz nedomājat celties?
— Ku-uš, ku-uš! — atskanēja miegaina balss kaut kur no augšienes. — Laiks doties pie miera. Labāk dū-dūšīgi nošņācies! Necel jandālu-u! Ū-ū!
— Hm, man tak liekas, — teica Džila, skatīdamās uz baltu, pūkainu spalvu vīstokli, kas bija uzmeties vienā alas stūrī uz vecmodīga pulksteņa augšgala, — man nudien šķiet, ka tas ir Gaišspalvis!
— Nu-u, nu-u, — ducināja Pūce, izvilkdama knābi no spārnapakšas un atvērdama vienu aci. — Es adidoju ap pulksten diviem ar vēsti Princim. Labās ziņas man atnesa divas vāveres. Vēsti Princim. Viņš aizgāja. Jums arī jāseko. Ar labu dienu… — Un galva atkal pazuda.
Tā kā likās, ka iegūt jelkādas papildu ziņas no Pūces nav cerību, Džila piecēlās un sāka lūkoties apkārt, kur varētu nomazgāties un ieēst brokastis. Taču gandrīz tajā pašā brīdī alā ierikšoja mazs fauns, asi klikstinādams savus āža kāju nagus pa akmens grīdu.
— A! Tu beidzot esi atmodusies, Ievas meita! — viņš sacīja. — Varbūt tev vajadzētu pamodināt Ādama dēlu. Jums pēc īsa brīdņa jādodas ceļā, un divi kentauri ļoti laipni piedāvā jums sēsties viņiem mugurā un doties uz Ķēru Paravelu. — Mazliet klusākā balsī viņš piebilda: — Protams, jums jāsaprot, ka saņemt atļauju jāt kentaura mugurā ir īpašs un nedzirdēts gods. Es neatceros, ka jebkad būtu dzirdējis par kādu, kam tas piedāvāts. Nebūtu labi likt viņiem gaidīt.
— Kur ir Princis? — bija pirmais jautājums, ko pamodušies izgrūda Jūstess ar Purvaspīdoni.
— Viņš devies uz Ķēru Paravelu apsveikt Karali, savu tēvu, — atteica fauns, ko sauca par Oransu. — Tiek gaidīts, ka viņa majestātes kuģis kuru katru mirkli var ienākt ostā. Karalis, šķiet, sastapies ar Aslanu —es nezinu, vai tas noticis vīzijā vai aci pret aci, — un Aslans viņu atgriezis atpakaļ un teicis, ka viņš sastapšot savu sen pazudušo dēlu gaidām tēvu ierodamies Nārnijā.
Jūstess bija piecēlies, un viņi abi ar Džilu devās palīgā Oransam sarūpēt brokastis. Purvaspīdonim tika teikts, lai tas paliek gultā. Viņam vajadzēja gaidīt atnākam kentauru Mākoņradi, slavenu dziednieku, vai, kā teica Oranss, "pūšļotāju", kurš apskatīs apdedzināto kāju.
—Ā! —Purvaspīdonis noteica gandrīz vai apmierinātā balsī.—Viņš droši vien gribēs kāju līdz celim nogriezt — es par to nebrīnītos. Gan redzēsit. — Taču palikt gultā viņš vēlējās ļoti labprāt.
Brokastīs bija olu kultenis ar grauzdētu maizi, un Jūstess ķērās tām klāt, it kā nakts vidū nebūtu notiesājis bagātīgas vakariņas.
— Paklau, Ādama dēls, — ieteicās fauns, kas ar bijīgām šausmām skatījās, kā Jūstess gremo pilnām mutēm.
— Nav tak, nav nekādas vajadzības tik briesmīgi steigties. Manuprāt, kentauri savas brokastis vēl nav notiesājuši.
— Tad jau viņi ļoti vēlu piecēlušies, — teica Jūstess.
— Varu derēt, ka pulkstenis ir pāri desmitiem.
— Tā vis nav, — sacīja Oranss. — Viņi piecēlās, kad gaisma vēl nebija uzaususi.
— Tādā gadījumā viņiem droši vien bija jāgaida uz brokastīm trakoti ilgi, — piebilda Jūstess.
— Nē, nebija, — Oranss atteica. —Viņi sāka ēst tūlīt pēc pamošanās.
— Ūja! — iesaucās Jūstess. — Vai tad viņi ietur tik traki pamatīgas brokastis?
— Redzi, Adāma dēls, vai tad tu nesaproti? Kentauriem ir cilvēka kuņģis un zirga kuņģis. Un, protams, abi kuņģi ilgojas pēc brokastīm. Tāpēc kentaurs vispirms ēd putru, pāva gaļu, nieres, cūkgaļu, omletes, aukstu šķiņķi, grauzdētu maizi, marmelādi un dzer kafiju un alu. Un pēc tam kentaurs pievēršas savai zirdziskajai pusei, apmēram stundu ganās, ēzdams zāli, un pabeidz ar karstu dziru, auzām un maisiņu cukura. Tāpēc ir diezgan nopietni jāpadomā, vai ielūgt kentauru pavadīt mūsmājās nedēļas nogali. Tas nu patiesi ir nopietns jautājums.
Šajā brīdī pie alas ieejas atskanēja zirgu nagu klaudzoņa pret klintīm, un bērni palūkojās augšup. Ārā pie alas gaidīdami stāvēja abi kentauri, viens ar melnu, otrs ar zeltainu bārdu, kas krāšņi slīga pār krūtīm, un, galvas mazliet pieliekuši, skatījās iekšā. Bērni tūlīt saprata, ka jābūt ļoti pieklājīgiem, un steidzīgi pabeidza brokastot. Neviens, kas ierauga kentauru, neuzskata to par jocīgu. Kentauri ir nopietnas, majestātiskas būtnes, pilni ar senu gudrību, ko mācās no zvaigznēm; viņus nevar viegli nedz ielīksmot, nedz sadusmot, bet, ja tā notiek, tad dusmas viņos uzplūst kā milzīgs paisuma vilnis.
— Ardievu, dārgais Purvaspīdoni, — sacīja Džila, pieiedama pie zvalstoņa gultas, —piedod mūsu izteicienu, ka tu kādreiz aplej kā ar aukstu ūdeni.
— Piedod arī man, — piebalsoja Jūstess. — Tu biji vislabākais draugs pasaulē.
— Mēs ļoti ceram, ka atkal sastapsimies, — piebilda Džila.
— Es šādu iespēju gan apšaubītu, — atteica Purvaspīdonis. — Es lāgā neceru, ka atradīšu agrākajā vietā pat savu veco vigvamu. Un tas Princis —jauks puisis —, bet vai jums viņš šķiet gana spēcīgs? Es nebrīnītos, ja Zemzemes dzīve būtu sapostījusi viņa organismu. Izskatās, ka viņš kuru katru mirkli varētu nolikt karoti.
— Purvaspīdoni! — iesaucās Džila. — Jūs kārtējo reizi gvelžat blēņas. Ja paklausās, tad, liekas, jūs runājat tik sērīgi kā bērēs, taču es nešaubos, ka jūs jūtaties ļoti laimīgs. Un tad pēc jūsu runasveida varētu domāt, ka jūs no visa baidāties, kaut arī patiesībā esat tik drosmīgs kā, kā lauva.
— Nu, ja runā par bērēm… — iesāka Purvaspīdonis, taču Džila, kas dzirdēja kentauru kāju dipoņu, ļoti pārsteidza sērīgo vīru, pēkšņi apkrizdama viņam ap tievo kaklu un noskūpstīdama dubļu krāsas seju; Jūstess savukārt paspieda viņam roku. Tad abi aizsteidzās pie kentauriem, un Purvaspīdonis, atlaizdamies gultā, savā nodabā piezīmēja: — To nu gan es no viņas negaidīju. Kaut arī es nenoliedzami esmu glīts puisis.