Nav šaubu, ka jāt ar kentauru ir liels gods (un laikam gan mūslaiku pasaulē Džila un Jūstess ir vienīgie dzīvie cilvēki, kas to darījuši), tomēr šī nodarbe ir visai neērta. Jo ikviens, kam dzīvība mīļa, neieteiktu, lai mēģina apseglot kentauru, bet jāt bez segliem nav nekāda izprieca, īpaši, ja tu, cilvēks, tāpat kā Jūstess, nekad vispār neesi mācījies jāt. Kentauri bija ļoti nopietni un laipni — līdzīgi pieaugušiem cilvēkiem — un, rikšodami pa Nārnijas mežiem, galvas atpakaļ nepagriezuši, stāstīja bērniem par dažādu dziedniecības zāļu un augu sakņu īpašībām, planētu ietekmi, Aslana deviņiem vārdiem un to nozīmi, kā ari pakavējās pie citiem līdzīgiem tematiem. Taču, lai cik grūti un sāpīgi abiem cilvēkveidīgajiem bija kratīties viņu mugurā, šobrīd viņi dotu nezinko, lai dotos tādā izjādē vēlreiz — lai redzētu šos līdzenumus un pakalnus mirdzam iepriekšējā naktī uzkritušajā sniegā, lai sastaptos ar trušiem, vāverēm un putniem, kas vēlēja labu rītu, lai ieelpotu Nārnijas gaisu un dzirdētu Nārnijas koku balsis.
Lejā, pie upes, kas spoža un zila dzirkstīja ziemas saules staros, viņi nokļuva krietni patālu no pēdējā tilta (kas atrodas pie mazās, omulīgās Berunas pilsētiņas sarkani apjumtajām mājām); viņus seklā laivā pāri pārcēla prāmja vīrs vai, pareizāk sakot, prāmja zvalstonis, jo Nārnijā tieši tīreļa zvalstoņi ir tie, kas veic gan zvejnieciskos, gan ūdenīgos darbus. Tikuši upei pāri, viņi, jādami gar upes dienvidu krastu, drīz nokļuva pašā Kērā Paravelā. Un tieši tajā brīdī, kad ieradās viņi, līdzīgi milzīgam ūdensputnam augšup pa upi ieslīdēja tas pats spilgtkrāsainais kuģis, ko viņi bija redzējuši, tikko spēra kāju uz Nārnijas zemes. Viss galms atkal bija sapulcējies zaļajā klajumā starp pili un izbūvēto krastmalu. Riliāns, kas bija apmainījis savas melnās drēbes un tagad ap sudraba bruņām aplicis sarkanu apmetni, kailu galvu stāvēja pašā ūdens malā, lai sagaidītu tēvu; rūķis Trampkins sēdēja savā īpašajā krēsliņā viņam līdzās. Bērni saprata, ka nebūs iespējams izspraukties cauri šim pūlim pie Prinča, turklāt viņus bija pārņēmusi kautrība. Tāpēc viņi palūdza kentaurus, vai nedrīkstētu vēl mazliet ilgāk palikt sēžam viņu mugurās, lai pār galminieku galvām varētu visu saredzēt. Un kentauri bija ar mieru.
No kuģa klāja pār ūdeni atlidoja sudraba trompešu skaņas, jūrnieki pameta tauvu, žurkas (protams, Runājošās žurkas) un tīreļa zvalstoņi to ātri ievilka ostā, kur kuģi pietauvoja. Mūziķi, kuri lielā pūļa dēļ nebija saredzami, sāka spēlēt svinīgu uzvaras maršu. Drīz vien Karaļa burulaivu nolaida līdzās krastam, un žurkas pa steķiem uzskrēja uz tās klāja.
Džila gaidīja, ka redzēs pa steķiem nokāpjam veco Karali. Tomēr likās, ka notikusi kāda aizķeršanās. Kāds augstmanis ar bālu vaigu izkāpa krastā un noslīga uz ceļgala Prinča un Trampkina priekšā. Visi trīs, galvas kopā sabāzuši, kādu brīdi sarunājās, taču neviens nedzirdēja, ko viņi saka. Mūzika joprojām spēlēja, taču varēja just, ka visus pārņem nemiers. Tad uz klāja parādījās četri bruņinieki, kas lēni soļoja, kaut ko nesdami. Kad viņi sāka kāpt lejā pa steķiem, varēja saredzēt, ko tie nes — ļoti bāls un nekustīgs nestuvēs gulēja vecais Karalis. Nestuves nolika zemē. Princis nometās ceļos blakus tēvam un viņu apskāva. Tad Karaļa galva pēkšņi atslīga spilvenos, mūziķi pārtrauca spēli un iestājās kapa klusums. Princis, ceļos nometies, piekļāvis galvu tēvam, stāvēja pie Karaļa nestuvēm un raudāja.
Ļaudis sāka sačukstēties un staigāt šurp un turp. Tad Džila ievēroja, ka visi, kam galvā cepures, ķiveres vai kapuces, tās noņem — to pašu darīja arī Jūstess. Virs pils jumta kaut kas iešalcās un noplandīja. Džila palūkojās turp un ieraudzīja, ka lielais karogs ar zelta lauvu noslīd pusmastā. Un pēc tam lēni, nežēlīgi, stīgām raudot un ragiem žēli dūcot, atkal atskanēja mūzika — šoreiz tā bija melodija, kas salauž sirdi.
Abi bērni noslīdēja no kentauru mugurām (tie viņiem vairs nepievērsa ne mazāko uzmanību).
— Es vēlētos, kaut būtu mājās, — ierunājās Džila.
Jūstess pamāja ar galvu, iekoda lūpā un neteica neko.
— Esmu atnācis, —viņiem aizmugurē ierunājās dobja balss. Viņi pagriezās un ieraudzīja pašu Lauvu, tik gaišu, spilgtu un spēcīgu, ka viss cits salīdzinājumā ar viņu tūlīt nobālēja un šķita pelēcīgs. Un Džila nepaspēja pat ievilkt elpu, kad jau piemirsās Nārnijas mirušais Karalis un meitene vienīgi atcerējās, ka viņas vainas dēļ Jūstess nokritis no klints un sajauktas gandrīz visas zīmes un ka viņi ķildojušies un apmētājušies nikniem vārdiem.
Un viņa gribēja pateikt: "Man tik ļoti žēl," — bet nespēja parunāt. Tad Lauva ar savu acu skatienu pieaicināja abus klāt, noliecās, pārlaida mēli viņu bālajām sejām un sacīja:
— Par to vairs nedomājiet. Vienmēr es jūs nerāšu. Jūs esat paveikuši darbu, kura dēļ es jūs atsūtīju uz Nārniju.
— Lūdzu, Aslan, — Džila pavaicāja, — vai mēs tagad drīkstam doties mājup?
— Jā. Esmu atnācis, lai aizvestu jūs mājās, — teica Aslans. Tad viņš plati atvēra muti un sāka pūst. Taču šoreiz bērniem nebija sajūtas, ka viņi lidotu pa gaisu: likās, ka viņi paliek stāvam un Aslana spēcīgā elpa aizpūš projām kuģi, mirušo Karali, pili, sniegu un ziemas debesis. Jo tas viss, līdzīgi dūmu grīslēm, aizslīdēja pa gaisu —un viņi pēkšņi stāvēja spožas vasaras vidus saulesstaros līdzenā zālienā starp milzīgiem kokiem, un turpat blakus plūda spirgts, dzidrs strauts. Tad viņi redzēja, ka atkal atrodas Aslana kalnā, augstu pāri tai pasaulei, kurā meklējama Nārnija, un pat vēl aiz tās. Taču bija dīvaini, ka joprojām skanēja karalim Kaspianam veltītā sēru mūzika, kaut arī neviens nevarēja pateikt, no kurienes tā nāk. Viņi soļoja gar strautu, un Lauva gāja viņiem pa priekšu, un viņš kļuva tik skaists un mūzika tik skumja, ka Džila nezināja, kurš vai kura no tiem lika pildīties viņas acīm ar asarām.
Tad Aslans apstājās, un bērni ielūkojās strautā. Tur uz zeltainās grants, kas klāja strauta dibenu, gulēja karalis Kaspians, miris, un ūdens, līdzīgi šķidram stiklam, plūda viņam pāri. Viņa garā, baltā bārda šūpojās kā ūdenszāles. Un viņi visi trīs stāvēja un raudāja. Raudāja pat Lauva — lielas Lauvas asaras, un ik asara bija dārgāka par to vērtību, kas piemistu pasaulei, ja tā būtu viens vienīgs ciets dimants. Un Džila ievēroja, ka Jūstess neizskatās vis kā bērns, kas raud, un arī ne kā zēns, kas raud un grib to noslēpt, bet gan kā raudošs pieaugušais. Vismaz tas šķita vistrāpīgākais apzīmējums, taču, kā viņa sev teica, šajā kalnā cilvēkiem, šķiet, nepiemīt kāds noteikts vecums.
— Ādama dēls, — teica Aslans, — ieej šajā biezoknī un sameklē tur ērkšķi, ko tur atradīsi, un atnes to man.
Jūstess paklausīja. Ērkšķis bija pēdu garš un ass kā rapieris.
— Iedur man to ķepā, Ādama dēls, — sacīja Aslans, pacēlis augšup labo priekšķepu un lielo ķepu pastiepdams pret Jūstesu.
— Vai tiešām man tas jādara? —vaicāja Jūstess.
— Jā, — Aslans apstiprināja.
Tad Jūstess sakoda zobus un iedūra ērkšķi Lauvas ķepā. No tās iztecēja liela asins lāse, sarkanāka par visu sarkano, ko jūs jebkad esat redzējuši vai iztēlojušies. Un tā iešļācās strautā virs mirušā Karaļa līķa. Tajā pašā brīdī sērā mūzika aprāvās. Un mirušā Karaļa izskats sāka mainīties. Viņa baltā bārda kļuva pelēcīga, tad no pelēcīgas
pārvērtās par dzeltenu un kļuva īsāka, un pazuda pavisam; un iekritušie vaigi vērtās apaļi un tvirti, un acis un lūpas smējās, un pēkšņi viņš pielēca kājās un nostājās viņu priekšā, izskatīdamies pēc ļoti jauna cilvēka vai zēna. (Taču Džila nespēja izšķirties, kam īsti viņš līdzinās, jo cilvēkiem te, Aslana zemē, navnoteikta vecuma. Protams, pat šajā pasaulē muļķīgākie bērni ir visbērnišķīgākie un muļķīgākie pieaugušie — vispieaugušākie.) Un viņš pieskrēja pie Aslana un apskāva rokas, cik tālu nu tās sniedzās, ap Lauvas milzīgo kaklu, un iedeva Aslanam visspēcīgākās karaliskās bučas, savukārt Aslans viņam iedeva vismežonīgākās Lauvas bučas.