Pūce ar knābi kaut ko kampa, bet Džila nevarēja saskatīt, kas tas ir.
— Vai, lūdzu, nevajag! — Džila iesaucās. — Tā neraustieties. Jūs mani gandrīz nomētāt zemē.
— Lūdzu, atvaino, — sacīja Pūce. — Es tikko kā noķēru sikspārni. Kaut arī šitais radījums nav liels, nekas nav tik spēcinošs kā jauks, mazs, mīksts sikspārnītis. Vai man noķert arī tev kādu?
— Nē, pateicos, — Džila sacīja un nodrebinājās.
Tagad Pūce lidoja nedaudz zemāk, un gaisa kuģotājiem
pretī slējās kaut kas liels un, šķiet, melns. Džila tikko spēja saskatīt, ka tas ir tornis — pussabrucis tornis, biezi apvīts ar efejām (tā viņai šķita) —, un tad viņa juta, ka pieliecas, lai neatsistos pret loga izliekto velvi, kurā Pūce palīdzēja viņai iespraukties pa efejām apaugušo, zirnekļu tīkliem aplipušo caurumu, nokļūstot no spirgtā, blāvā nakts gaisa torņa tumšajā augšdaļā. Iekšā bija diezgan smacīgs, un, tikko noslīdējusi no Pūces muguras, Džila manīja (nez kāpēc tā parasti notiek), ka telpa ir pilna ar dzīvām būtnēm. Un, kad visās pusēs no tumsas atskanēja balsis, saukdamas: — Tū-ū! Tū-ū! — viņa saprata, ka te čum un mudž no pūcēm. Viņa jutās ļoti atvieglota, kad kāda pavisam citāda balss iesaucās:
— Vai tā esi tu, Poula?
— Vai tas esi tu, Skrab? — attrauca Džila.
— Nu, — teica Gaišspalvis. — Manuprāt, mēs visi esam šeit. Sāksim pūču parlamenta sēdi.
— Tū-ū, tū-ū! Tā ir gu-udra ru-una. Tā būs visgudrāk, — iebrēcās vairākas balsis.
— Brītiņu uzgaidiet, — ieskanējās Skraba balss. — Es vispirms gribētu pateikt pāris vārdu.
— Runā, runā, — pūces atļāva, un Džila piebalsoja: — Sper vaļā!
— Manuprāt, jūs visi, puiši, tas ir, pīices, — iesāka Skrabs, — tātad, manuprāt, jūs visi zināt, ka karalis Kaspians Desmitais jaunībā devās jūras braucienā uz pasaules austrumgalu. Nu, es braucu viņam līdzi, kopā ar viņu, peli Rīpičīpu, lordu Drinianu un visiem pārējiem. Es zinu, ka
tas izklausās neticami, taču mūsu pasaulē cilvēki nenoveco tikpat ātri kā jūsējā. Un tāpēc es gribu teikt šādi: es esmu Karaļa piekritējs, un, ja šis pūču parlaments kaļ kādu sazvērestību pret Karali, man ar to nebūs pa ceļam.
— Tū-ū, tū-ū, arī mēs visi esam Karaļa pūces, — skanēja putnu atbilde.
—Kas tad te vēl būtu pārrunājams? — Skrabs noprasīja.
— Tikai šāds iespējams sarežģījums, — iesāka Gaišspalvis, — proti, ja rūķis Trampkins izdzirdēs, ka jūs dosities meklēt pazudušo Princi, viņš jums to neļaus darīt. Drīzāk viņš liks jūs turēt aiz atslēgas.
— Nu nē, — kāda balss pretojās. — Trampkins nav nekāds nodevējs. Taču ir bijusi kāda nelaime: reiz, kad vairāk nekā trīsdesmit kaujinieku (bruņinieki, kentauri, labie milži un citi viņiem līdzīgie) devušies meklēt pazudušo Princi, neviens no viņiem nav atgriezies. Un, galu galā, Karalis pateicis, ka negrasās ļaut visiem drošsirdīgajiem nārniešiem iet bojā sava dēla meklējumos. Un tagad vairs neļauj braukt nevienam.
— Bet mums droši vien viņš ļautu, — teica Skrabs. -—Ja viņš zinātu, kas es esmu un kas mani sūtījis.
— Kas mūs abus sūtījis, — iestarpināja Džila.
— Jā, — piekrita Gaišspalvis. — Cik noprotu, ļoti iespējams, ka viņš tā darītu. Taču Karalis ir aizbraucis. Un Trampkins turēsies pie tā, kas pavēlēts. Viņš ir uzticams kā tērauds, bet kurls kā miets un traki kašķīgs. Viņam nemūžam nevarēs iestāstīt, ka šis varētu būt gadījums, kad likumā jāpieļauj izņēmumi.
— Varētu gan domāt, ka mūsu vārdos viņš kaut cik ieklausīsies, jo mēs esam pūces un visi zina, cik pūces ir gudras, —sacīja kāds cits. —Taču viņš ir tikvecs, ka tagad tikai noburkšķētu: "Tu esi tikai cālēns. Es atceros laiku, kad tu biji ola. Nedomā mani mācīt,Šī pūce diezgan labi atdarināja Trampkina balsi, un visapkārt atskanēja pūciski smiekli. Bērni pamazām noprata, ka nārniešu attieksme pret Trampkinu ir tāda pati kā viņu skolas audzēkņu attieksme pret kašķīgu skolotāju, no kura visi maķenīt baidās, visi par viņu smejas, bet neviens pa īstam neienīst.
— Cik ilgi Karalis būs projām? — pavaicāja Skrabs.
—Ja mēs to zinātu! —izsaucās Gaišspalvis. —Redziet,
te pēdējā laikā klīst baumas, ka salās — manuprāt, Terebintijā — redzēts pats Aslans. Un Karalis sacīja, ka viņš pirms nāves vēlreiz mēģināšot tikties ar Aslanu aci pret aci un pavaicāšot tam padomu — kam jāvalda pēc viņa. Bet mēs visi baidāmies, ka tad, ja viņš Terebintijā Aslanu nesastaps, tad dosies uz austrumiem, uz Septiņām salām un Vientuļajām salām — un no turienes vēl tālākun tālāk. Viņš nekad par to nerunā, bet mēs visi zinām, ka viņš nekad nav aizmirsis ceļojumu uzpasaules galu. Es nešaubos, ka sirds dziļumos viņš grib vēlreiz doties turp.
— Tad jau nav nekādas jēgas gaidīt viņu no turienes atpakaļ, vai ne? — vaicāja Džila.
— Nē, nekādas jēgas, — Pūce apstiprināja. — Vai dieniņ, kāds ju-u-celdis! Ja vien jūs abi būtu zinājuši un parunājušies ar viņu bez kavēšanās! Viņš visu nokārtotu — iespējams, iedotu armiju, kas dotos Princi meldēt kopā ar jums.
Džila, to dzirdot, stāvēja klusu un cerēja, ka Skrabs būs pietiekami taktisks un visām pūcēm nestāstīs, kāpēc tā nav noticis. Viņš tāds ari bija vai vismaz — gandrīz bija. Tas ir, viņš tikai klusu pie sevis noburkšķēja: — Tā nu nebija mana vaina. — Tad viņš sāka runāt skaļi:
— Labi, labi. Mums vajadzēs kaut kā tikt galā bez tā. Taču ir vēl viens jautājums, par kuru es gribu uzzināt sīkāk. Ja šis pūču parlaments, kā jūs to dēvējat, ir pavisam, pavisam atklāts un godīgs un neperina neko ļaunu, kāpēc tam j ābūt tik traki slepenam — j āsanāk kopā nakts melnumā drupās un tā joprojām?
— Tū-ū! Tū-ū! — nokliedzās vairākas pūces. — Kur ta' lai mēs tiekamies? Un kad ta' lai tiekas, ja ne naktī?
— Redziet, — skaidroja Gaišspalvis, — lielākajai daļai Nārnijas radījumu piemīt nedabiskas paražas. Tie visu dara dienā, spilgti spožā saules gaismā (pē!), kad visiem vajadzētu gulēt. Un tāpēc naktīs viņi ir stulbi un akli un no viņiem nevar izdabūt ne vārda. Tā nu mēs, pūces, esam piesavinājušās paražu sastapties vienas pašas jēdzīgā laikā un tad arī visu pārrunāt.
— Saprotu, — Skrabs sacīja. — Nu labi, turpināsim. Pastāstiet mums visu par pazudušo Princi. — Pēc tam visu izstāstīja nevis Gaišspalvis, bet kāda cita pūce.
Izrādījās, ka apmēram pirms desmit gadiem Riliāns, Kaspiana dēls, pavisam jauns bruņinieks, kopā ar Karalieni, viņa māti, kādā maijā rītā aizjājuši uz Nārnijas ziemeļu apgabaliem. Viņiem līdzi bijuši daudzi skvairi [1] un lēdijas, visiem galvas rotājuši jauno lapiņu vainagi, bet pie sāniem karājušies ragi; taču suņi viņiem līdzi neesot bijuši, jo tie nevis devušies medībās, bet svinējuši maija svētkus. Siltajā dienvidū visi nonākuši jaukā pļaviņā, kur no zemes plūdis spirgts avotūdens; tur tad nu viņi nokāpuši no zirgiem, ēduši, dzēruši un līksmojušies. Pēc kāda brīža Karaliene kļuvusi miegaina, un viņi ar zāli apaugušā krastā paklājuši segas, un princis Riliāns ar pārējiem pagājis kādu gabaliņu tālāk, lai ar saviem stāstiem un smiekliem netraucētu Karalienes miegu.
Bet tad, pēc īsa brīža, no meža biežņas izlīdusi liela čūska un iedzēlusi Karalienei rokā. Visi dzirdējuši kliedzienu un steigšus metušies pie Karalienes; Riliāns pieskrējis pats pirmais. Viņš redzējis rāpuli slīdam projām no mātes un, paķēris zobenu, dzinies tam pakaļ. Rāpulis bijis liels, spožs un zaļš kā inde, tādējādi Princis to varējis labi saredzēt, taču tas ielīdis biezajos krūmos tā, ka Riliāns neesot varējis tikt tam klāt. Tā nu viņš atgriezies pie mātes un atradis visus mēģinām Karalienei palīdzēt. Tomēr jebkuras pūles izrādījušās veltīgas, jo Riliāns, jau uzmetis pirmo skatienu viņas sejai, sapratis, ka pat vislabākās zāles pasaulē vairs nevarēs līdzēt. Kamēr Karalienē vēl kvēlojusi dzīvības liesma, viņa, šķiet, ar pūlēm mēģinājusi dēlam kaut ko pastāstīt. Taču neesot varējusi vairs skaidri parunātun, lai kādu vēsti arī gribējusi nodot, tomēr mirusi, paņemdama to līdzi kapā. Bijušas aizritējušas tik tikko desmit minūtes, kopš viņi izdzirdējuši kliedzienu.