Tad vecā Vālodze saka:
— Drīz būs mājas garu diena. Vajadzēs svētkiem saplūkt mētras un pirmos ziedus.
— Iesim, māsiņ! — Trūde, apslēpdama savu straujumu, ņem pie rokas Mariju. — Iesim paraudzīt! Es zinu vietu tērcē, kur jau zied purenes. — Marija ceļas, un abas draudzenes atstāj istabu.
— Tikai dziļi vien neejiet vērīl — tām pakaļ noskan Vālodzes brīdinājums.
Paiet labs brītiņš. Ienāk Briedis, kaut ko meklē pa plauktu. Bet skats tam klīst pa istabu.
— Kur tad Mārieta? — viņš jautā, neredzēdams to, kas dienu un nakti viņa sirdī un domās.
— Aizgāja ar Trūdi uz vēri, — atsaka Vālodze.
— Divas vien?
— Gāja abas.
— To gan nevajadzēja ļaut. — Brieža piere apmācas. — Ciema tuvumā vēl šorīt manīta lāču māte.
— Es jau pieteicu, lai neiet tālu. Līdz tērcītes malai tikai nostaigāšot.
— Taisni tur lācis rtianīts. Uģis redzējis. — Briedis top vēl nemierīgāks un iziet. Pagalmā viņš neredz suņu un nomierinās. Labi, ka tos viņas paņēmušas līdz. Tie labā gabalā saodīs, ja patiesi gadītos lācis.
Briedis pāriet laipas un tuvojas tērcei. Te jau abas meičas iet, un Trūde Marijai kaut ko dedzīgi stāsta. Viņas pieiet pie krūmāja. Briedis paliek attālāk un labpatikā raugās Marijas gaitā, kustībās.
Pēkšņi atskan kliedziens. Trūde atstreipujo pret egli un sastingst. Marija skrien prom uz strautu. No krūma parādās lācis.un ierēkdamies drāžas tai pakaļ. Izceļas arī divi lāčubērni.
Vienā acumirklī atjēdzies, Briedis kā zibens šaujas turp. Lāču mātes niknums, aizstāvot savus bērnus, nevar būt tik liels, kāds tas ir varenajam puisim, metoties glābt iemīļoto meiteni. Viņa acis zvēro, viņa muskuļi piepampst, viņa kājas neskrien, bet lido. Lāču mātes ķetna ķer Marijas muguru, saplosīdama jaciņu skrandās. Marija paklūp un nokrīt uz sejas sūnās kā nedzīva.
Briedis izgrūž briesmīgu kliedzienu un ar to piespiež lāci pagriezties pret viņu. Vēl pāris varenu lēcienu, un viņš uzsāk ciņu ar milzīgo zvēru, apbruņots tikai ar nazi, kuru tikko paspēja izvilkt no jostas. Lācis izrādās veiklāks par cilvēku un sakampj ķetnās velti izvairošos uzbrucēju. Mežs skan zvēra rēcienos. īsu brīdi abi cīnās. Sagrīļojas. Krīt. Briedis pazūd zem lielā lāča ķermeņa.
Visu šo laiku Trūde kā pārakmeņojusies ir stāvējusi, pret egli atspiedusies. Viņas sejā nav ne pilītes asiņu, viņas redzokļi nedabiski ieplesti, viņas kājas ļodzās. Viņa grib kliegt, bet rīkle kā aizžņaugta. Ne mazākā skaņa nenāk pār lūpām. Un, tikai cīņai beidzoties, tā pamostas no pamiruma.
Nu tikai Trūde īsti nojauš notikušo, nu tikai saskata briesmīgās cīņas iznākumu: Marija beigta guļ ar seju sūnās. Briedis saplosīts izlaiž garu zem uzvarētāja smaguma. Viņa redz: lācis sakustas.
«Nu mana kārta!» iesaucas meičas dzīvības instinkts, un viņa, atdabūjusi balsi, pati izbīstas no tās skaņas. Jābēg! Bet kājas neklausa. Kā piesietas. Un kā gan ne: viņas pirksti krampjaini ieķērusies egles mizā; tā nevar pakustēt no koka, pirms nagus neatlaidusi. Tad viņa ierauga mazos lācēnus bailīgi lienam tuvāk mātei un galvā pazib nojauta: «Tie ir bijuši abi dejotāji, kurus noturēju par sūnu vīriņiem. Tie, pakaļkājās piecēlušies, rotaļādamies dažas reizes apgriezušies.»
Tagad Trūde pilnīgi atžilbst un spēj pār sevi valdīt. Viņa skrien uz ciemu streipuļodama, klupdama, kā sapītām kājām. Upuri paliek cīņas vietā.
Pēc brītiņa lācis atkal sakustas. Vēlreiz. Un smagi noveļas uz sāniem. Tā pāršķeltajā vēderā rēgojas naža spals.
Asinīm noplūdis un notašķīts, raušas kājās Briedis. Viņa vamzis saplosīts skrandās un mugurā dziļas lāča ķepu brūces. Viņš lēni pieiet pie Marijas, kas vēl arvien guļ nekustīgi. Jaunā puiša sejā nejūt ne sāpju, ne noguruma; visu pārspēj izmisums. Viņš nometas ceļos pie meitenes, un pēkšņi cerību stariņš iemirdzas viņa acīs.
«Zvērs tikai aizķēris drānas, norāvis tās. Kailā, baltā mugura nav pat ieskrambāta!»
Briedis apgriež Mariju un pieliek ausi pie tās krūts.
«Sirds pukst! Viņa elpo!»
Viņš vārīgi paceļ paģībušo uz rokām un negribot ievaidas pats savu brūču sāpēs. Lēni viņš iet uz ciemu ar dārgo nastu. Viņš nenolaiž skata no Marijas bālās sejas ar aizvērtiem plakstiem.
«Tagad tu būsi mana!» čukst viņa lūpas. «Nu man ir tiesības uz tevi, daiļā, mīļā, maigā!»
Tad, pacēlis skatu pret debesīm, Briedis runā, vērdamies plašumā:
— Paldies tev, Laima, mana laipnā likteņa lēmēja, ka atsūtīji mūsu ciemā vectēva draugu Kasparu un viņa meitu! Paldies tev, mežamāt, ka paglābi mani no sava lāča ķetnām! Lai pateicība tev, veļumāt, ka atstāji man Mārietiņu! Tagad viņa būs mana!
No ciema steidzas uz vēri vecaistēvs Ermanis ar vīriem. Tiem līdz abi suņi, palaisti no sprosta. Viņi satiek Briedi pie laipām.
— Vai viņa saplosīta? — izmisis jautā Ermanis, raudzīdamies asinīm notraipītā drauga meitā.
— Mārieta ir sveika un vesela! — gavilē Briedis un sāpēs iestenas.
— Bet tu pats? — Vecais ierauga Smagās brūces dēladēla plecos; vērīgāk aplūkojis zvēra nagu cirtienus, atviegloti nopūšas: — Paldies dieviņam! Nav tik ļauni. Būsi dzīvotājs un strādātājs.
Briedis, ļaužu pavadīts, ienes Mariju kambarī un nogulda. Meitene atmostas no ģīboņa. Tad Vālodze —ciema zintniece un dziedniece — ved saplosīto pie sevis pārsiet un ieziest dziedinošām zālēm.
Trūde, pārliecinājusies, ka Marijai nekas nekait, atstāj tās guļasvietu un iet pie Brieža. Tak viņas vainas dēļ tas saplosīts.