Te stāv arī Ermanis un, labsirdīgi pasmiedamies, saka Trūdei:
— Ko tu darīsi, ja tev patiesi gadītos satikt vellu, pēc kā tā tiecies, ja, nieka lāci redzot, jau pamirsti?
Trūde nolaiž acis.
— Trūdei Man ar tevi jāparunā par kādu nopietnu lietu, —1 • Vālodze Jurģu dienas priekšvakarā aptur pagalmā no pirtiņas nākošo meitu. Vecās balss skan bargi un sveši.
— Es klausos, — Trūde pabailīgi atbild, kaut ko ļaunu paredzēdama.
— Tev vajadzēs atstāt ciemu.
— Vai dieniņl — Meitenei izkrīt no rokām veļas nastiņa. — Ko es esmu nodarījusi?
— Nekā. Bet tu nepiederi pie saimes. Rīt mums ir mājas garu diena. Tad sveši nedrīkst te uzturēties.
Tas nabaga skuķei ir par daudz. Taisni tagad, kad sākas darīšanas ar gariem, viņu dzen projām! Tak tikai tādēļ viņa atstājusi tēva mājas un nākusi grūto, garo ceļu!
— Mīļo Vālodzīt! — Viņa izmisumā krīt pie vecās rokas. — Nedzen mani projām! Es esmu ar mieru norakstīt savu dvēseli pašam …
Trūde aprauj teikumu, atminēdamās, ka nav labi te minēt nelabo.
— Norakstīt dvēseli? — brīnās vecā. — Kam tu gribi to norakstīt?
— Nu… tev… Es darīšu visu, lai varētu te palikti
Vālodze pētoši raugās meičā.
— Tā tu domā? — viņa pēc brītiņa kā atvieglota saka. — Es gribēju teikt, ka ne jau pavisam tev būtu mūs jāatstāj, bet tikai uz dažām dienām. Tās tu varētu pavadīt meža pļavas pūnītī, un, kad mājas gariem būs ziedots, svētki nosvinēti, Tauris atkal tevi atvestu at
pakaļ… Bet, ja tu domā atmest nelabos vācu dievus, tad vari palikt mūsu vidū.
— Jā, jā, es gribu! — Trūde iegavilējas, iedomādamās pienākušu sengaidīto bridi, kad viņai atklās noslēpumaino dēmonu pasauli. — Es vēlētos palikt pie jums uz visiem laikiem! Te ir tik jauki!
— Tad ir labi. — Vālodze noglāsta meičas galvu. — Tad pirms saules rieta atnāciet abas ar Mārietu uz birzi, ziedojiet ciema gariem un lūdziet, lai tie jūs tur kā mūsu saimes cilvēkus!
— Jā, jā! — izdveš meiča.
— Tad tu teiksi tā: «Dieviņa bērni, uzklausiet, gariņi, esiet laipnīgi, esiet vēlīgi, nedariet ļaunu, bet veiciniet labo! Tad es jūs cienīšu, bīšos un mīlēšu.» Trejdeviņas reizes šie vārdi tev jāskaita.
Trūde saviļņota nevar sagaidīt vien, kamēr saule skars mežu galotnes. Baigas trīsas viņai pārskrej pār muguru: šovakar tā ziedos ciema gariem, kuri nav nekas cits kā dzīvi velli! Tā sludina viņas tēvs, tā rakstīts grāmatās, to zina visa kristīgā pasaule — kā pāvesta piekritēji, tā ari ticības atjaunotāja — lielā Mārtiņa Lutera sekotāji. Un Trūde gaida lielas lietas — varbūt pat zibeņus un pērkoņus, un degoša sēra lietu no debesīm. Jo mācītāja meitai atdoties sātana kalpībā nav nieka notikums.
Beidzot pienāk svarīgais brīdis. Abas jaunuzņema- mās iet uz birzi. Pie ozola jau stāv Vālodze un rīkojas. No ziedokļa paceļas tieva, gara dūmu strūkliņa. Vecā zintniece iedod abām pa kaltētam zāļu saišķltim.
— Ziedojiet, bērni, to uz uguns un lūdziet garus, kamēr tie dod jums atbildi, ka esat uzklausītas!
Vālodze aizgriežas un lēni iet projām. Marija mierīgi liek savu ziedu uguntiņā, bet Trūdēs roka dreb. Sausā zāle uztver liesmu, un birzē izplatās salda smarža. Meičas stāv nekustēdamās un nogrimst lūgšanā. Ziedojums lēni sadeg, pārvēršas pelnu plēnēs un beidzot izdziest.
Marija atvelk elpu. Viņa visu izdarījusi, kā pienākas, un jūtas garu apdvesta. Bet Trūdēs satraukums aug.
— Nekas nenotiek! — viņa gandrīz izsamist.
Marija, sevī nogrimusi, nemana biedrenes nemiera.
— Iesim! — viņa klusi saka,
— Vai tas jau viss? — Trūde nelaimīga čukst.
— Jā, ziedojums pieņemts.
— Vai tu ko redzēji?
— Jā.
— Ko? Saki — ko?
— Ciema garus.
— Patiesi? Es… es nekā neredzēju. Kādi viņi izskatās?
— Gariem nav izskata. Viņu esību var tikai sajust.
— Bet Vālodze teica: viņi došot mums atbildi. Es
neko nedzirdēju!
— Arī atbilde pašam jājūt sevī. Kad top viegli ap sirdi, tad zinām, ka mūsu lūgšana uzklausīta. Nāc!
Marija saņem Trūdi pie rokas, un abas atstāj birzi.
Pretim nāk Vālodze ar meitām, nesdama podus un kannas.
— Vai ciema gari jūs uzklausīja? — vecā vaicā.
— Uzklausīja, — atbild Marija.
— Jā, — izdveš Trūde.
Sievietes noliek zem ozola ēdienus un dzērienus, ko mieloties ciema gariem. Tad visi atgriežas uz mājām un liekas gulēt.
* # *
Pēc savāda, neizprotama nemiera pilnas bezmiegā pavadītās nakts Trūde ar gaismiņu ceļas un iziet ārā. Svaigais rīta gaiss mazliet atvēsina viņas karsto pieri. Jau pamodušies putni skandina dziesmas vērī, eglājā, birzē. Ezeriņa malā gāgina zosis, parkšķ pīles. No kūts dzirdama govju maušana. Iezviedzas zirgs. Abi suņi, ieraudzījuši meiteni, nāk un glaužas klāt.
«Ai, jaukā, skaistā dieva pasaule!» saka Trūdēs prāts, bet jūtas, kurām īsti pienāktos to teikt, nespēj šo jaukumu uzņemt. Meičai ir pavisam neizsakāmi ap sirdi: kā kaut kā žēl, no kaut kā bailes, it kā viņa vairs nebūtu pati.
Pamazām mostas ciems.
Trūde iet pār pagalmu uz svētbirzi. Te, ielīdusi krūmos, viņa uzmetas ar elkoņiem uz žoga blakus mietā uzbāztam zirga galvaskausam. Viņa raugās uz ozolu un ziedokli, ap kuru salikti trauki ar ēdieniem un dzērieniem.
«Arī te nav nekādu noslēpumu, nekādu baigu!» Viņa nopūšas un paraugās ozola galotnē, kur ieķērcās krauklis. «Un kā es gaidīju kaut ko…»
Trūdēs ausīs šī kraukļa ķērciens skan gandrīz laipni. Ne tā kā tas baigais putns Piltenes kaprača vecāsmātes — zāļu sievas tumšajā būdā, kurā tā arvien ar sirdsdrebēšanu iegājusi, kad vajadzēja kādas ziedes vai zāles tēvam vai krustmātei Ģerdai. Un vispār itin viss te, beidzot, izrādās pārāk vienkāršs, pārāk ikdienišķs. Nekādu brīnumu, nekādu baigu, nekā noslēpumaina, nekā no tā, par ko tēvs runā savos sprediķos, par ko rakstīts viņa grāmatās, kas lasāms bībelē, kas notiek visur citur pasaulē. Te nav ticības. Te netic Kristum un netic arī velliem. Te nav vellu, kādi parādās baznīctēviem, kādi attēloti grāmatās, kādus sludina kristīgās baznīcās. Arī raganu te nav kā citur, kā Piltenē, kā Palestīnā. Un vecā Vālodze ir tikai vienkārša sieviete.