Austrumi sāk sārtoties. Drīz lēks saule aiz vēra galotnēm. Pār pagalmu uz kūti aiziet Vālodze. Iznāk no kūts ar mellu gaili padusē un tuvojas svētbirzei. Trūdi nepamanījusi, tā iet pie ozola, brītiņu pastāv, sevī nogrimusi, tad nokauj uz ziedokļa gaili un apslaka akmeņus tā asinīm.
Trūde vairs negaida ne dīvu, ne brīnumu. Nav svēt- birzē ne mistikas, ne biedu.
Nāk sievietes un ņem ēdienus un dzērienus nest mājās uz galda.
— Gari ir ēduši! — tās saka priecīgi. — Lai paldies dieviņam!
Nevienam neienāk prātā pētīt vai padomāt, ka ēdamam varētu būt pieskāries krauklis vai ūpis, ka vāvere varētu būt nokāpusi no koka vai zīlīte zina, — par to viņiem nav jādomā, jo visa pasaule ir dievības pillā, un tātad viena alga, kādā kārtā viņa pieņem ziedojumu.
Atstājusi svētbirzi, Vālodze ierauga Trūdi un apstājas. Savādi nelaimīga viņai liekas meičas seja. Viņa pēkšņi iedomājas:
«Vai skuķe varbūt nenožēlo, ka atgriezusi muguru vācu dievam? Varbūt tā pa nakti pārdomājusi un grib atgriezties uz tēva mājām?»
Viņa piesauc Trūdi.
— Tu liecies noskumusi, bērns. Kas tevi nospiež?
Ilgi Trūde nevar atbildēt, tad nopūšas:
— Es nezinu …
— Stāsti, bērns, stāsti visu! Atklāj man savu sirdi, un es mēģināšu tev līdzēt. Nu, nu …
Trūde pēc brītiņa kā mokās izdveš:
— Es nekā nesaprotu …
— Ko tu nesaproti?
— Nesaprotu debestēvu, Māru …
— Dieviņu nevar saprast. Viņš jāizjūt.
— Bet, lai viņu izjustu, ir vajadzīga kāda parādība, kāds brīnums?
— Jā, bērns, jā. Ap mums ir brīnumi, parādības.
— Es nekā neredzu. Kur?
■— Visapkārt. Kur tikai skaties.
— Varbūt redzēšanai vajadzīga īpaša māka?
— Ak, nē! Tikai vaļējām acīm jāraugās. Debestēvs, zemesmāte ir redzami visā dabā. Dieviņš sēd vlbotnīšu ceriņā, viņš laižas uz mums ar saules staru; kā sirms vecītis viņš dažukārt nāk ļaudīs pasērst. Māriņa tāpat arvien ir mūsu vidū. Tā gul kā vabolīte zem velēnas, ko uzplēš arāja arkls; kā pīpenīti meitas viņu iepin vaiņagā; kā mella odze tā ietek govju laidarā palīdzēt atnesties telītei… Ai, mīļā meitiņ, visa pasaule ir pillā gan labu, gan nelabu garu, un mēs nevaram tos neredzēt, nejust.
Meiča atkal pacel galvu un paveras birzē, ēkās, vēra galotnēs. Bet viņas skats paliek nedzīvs, tanī neatspoguļojas dievības gars.
— Tu neesi paradusi skatīt dabu, bērns. — Vālodze saprot un maigi noglāsta viņas plecu. — Gan tas nāks. Apmierinies! Tas nāks pats no sevis. Tu esi tanīs gados, kad visam jānoskaidrojas pašam no sevis. Būs labi!
Vēl viņa mīļi pamāj ar galvu un aiziet. Trūde paliek viena.
Viņas ausīs skan nupat dzirdētais. Bet sirdī, dziļi iesakņojies, sēž vēl arvien tumšais, mistiskais kristīgās baznīcas infernālisms. Tās ir garīgās pretišķības meitenē. Tām blakus, jau agrāk radušās, ir dvēseliskās, jo Trūdei tikko septiņpadsmit gadu: viņa patlaban atrodas uz sliekšņa starp meiteni un sievieti. Un šis pārejas pamats ir pati cilvēka daba. Tā rada dīvainas
mokas, kādas varbūt izjūt arī rožu pumpurs, kad kādā siltā pavasara rītā raisās vaļā, lai uzplauktu brīnišķā
krāšņumā.
To vecā Vālodze uzmin un saprot. Bet Trūde nenojauš …
Ilgu laiku Trūde stāv nekustēdamās, raudzīdamās tukšumā. Tad viņas pleci iedrebas, tā noslīgst pie zemes un, iespiedusi seju jaunā, rasainā zālītē, sāk drudžaini raudāt.
Viss ciems jau labu laiciņu ir kājās un gaida brokastis. Šorīt saimniecēm ilgāk iet azaida pagatavošana; tam jābūt bagātīgākam nekā parasti, un saimei gana laika gaidīt, jo ir svētku diena.
Beidzot visi sēstas pie galda. Vecais Ermanis atved arī Kasparu. Tikai lāča saplēstais Briedis vēl nevar atstāt gultu. Par to rūpējas Marija.
— Trūdēs nav, — saka jaunais Tauris.
— Pasauc! Viņa būs pie birzes. — Vālodze savādi pavīpsnā.
Tauris iziet. Viņš pāriet pagalmu un raugās svēt- birzē. Nekur meiteni nemana. Tad cauri putnu vītero- šanai sadzird it kā apspiestas elsas. Aiz krūma zālē guļ Trūde. Viņas pleci drudžaini cilājas.
Jauneklis izbrīnējies klusi tuvojas. Viņš nesaprot, kas noticis. Ilgi stāv, neuzdrošinādamies traucēt. Tad bez trokšņa nolaižas guļošai blakus zālē, tikko soli no tās atstatu.
Trūde nav dzirdējusi puisi pienākam un apsēžamies. Bet dažreiz cilvēks, tāpat kā aklie, sajūt kāda priekšmeta tuvumu. Viņa pēkšņi paceļ galvu un skatās Taura lielajās, apmulsuma un dziļas līdzjūtības pilnajās acīs. Abi raugās viens otrā un nesaka ne vārda. Par savu uzdevumu sūtnis nedomā. Ak, ēdiens nav galvenais — to vislabāk saprot jaunība.
Tauris nenolaiž skatu no meitenes, un pamazām arī viņa acis tiek mitras. Viņš nevar zināt Trūdēs bēdas, viņš var just tikai tām līdz.
Arī Trūde pieceļas sēdus. Kā raudošs bērns, kad tam iedod rociņā rotaļlietiņu, ātri aizmirst savas bēdas, tā rimst abu jauniešu asaras, un Trūde, gandrīz jau pasmaidījusi, pēc brītiņa saka it mierīgi:
— Tauri, pastāsti man par debestēvu, par mīļo Māru!
— Jā, jā! — Tauris maigi saņem Trūdēs pirkstus. Trūde it kā pateicībā par zēna sirsnību cieši paspiež