viņa roku, un silta strāva izplūst pa Taura dzīslām. Ak jā, viņš ir vienos gados ar Trūdi…
Bet viņš uz reizi nezina, kā sākt, ko īsti teikt. Viņš atceras savu uzdevumu. Bet šinī acumirklī par to nav domājams. Viņš paraugās apkārt un saka:
— Te mūs var traucēt. Nāks un sauks pie galda. Iesim aiz birzes.
— Iesim! — Trūde pieceļas līdz Taurim.
Roku rokā abi apiet apkārt svētbirzei un nosēstas uz stāvā krasta pie purva malas. Puiša roka cieši tur meičas pirkstiņus, it kā nekad negribēdama laist tos vaļā. Viņiem pretim paceļas milzīgo egļu zaļā siena. Aiz muguras birzē skan putnu dziesmas.
Ir pienākusi vasara. Siltā, saulainā dienā kā izmiris liekas ciems. Aiz kūtīm mēslienā kašņājas vistas; ezeriņa malā snauž zosis; pie laipām egļu ēnā nogūlušies modrie meža suņi. Nevienu cilvēku neredz ejam pāri pagalmam. Visi ir ārā, vērī — lauku darbos. Mājās palikuši tikai vārgie — Kaspars ar Briedi — un Marija, kura kopš lāča uzbrukuma neiet saimes darbos, bet kopj savu glābēju — daudz vārīgāk saplosītu, nekā vecais Ermanis bija vainas novērtējis. Briedis trīs nedēļas nogulēja karsoņa murgos, tikai nule sāk atspirgt.
Vēl puisim nav spēka celties, un Marija, laiku pa laikam apmeklēdama tēvu viņa namiņā, atgriežas atkal pie Brieža gultas.
Dienas divas atpakaļ nācis pie samaņas, Briedis bija atcerējies visu notikušo, un laimīgs smaids pārlaidās tā sejai. Viņa nespēcīgie pirksti bija sataustījuši Marijas roku un lūpas izdvesušas vārgu iegavilēšanos:
— Tu esi man Laimas nolemta! Mana! Mana!
Pirmajā brīdī no Marijas krūtīm bija izlauzusies atvieglota nopūta: nāves ēna aizbēgusi. Briedis ir glābts! Bet tūlīt meičas dvēselē nogūlās smaga, nospiedoša, mocoša doma: dieviņ, kas būs? Viņš mani mīl, viņš neatlaidlsies no manis; bet es tak mīlu Gotlību…;
Arī šodien, šīs domas nomākta, Marija sēž pie vājinieka cisām. Briedis nenolaiž laimes pilno skatu no iemīļotās un labi jūtas tikai tad, kad var turēt viņas roku savējā. Atkal viņa acis iemirdzas neizsakāmā līksmē, un viņš saka jau spēcīgāk:
— Mana Laima tevi atvedusi še, Māriet. Jau šūpulī tu biji man nolemta.
— Tev jāiedzer malks zāļu viras. — Marija apmulsusi pieceļas, lai padotu krūzīti.
Briedim gribas tērzēt. Viņš uzsāk valodas par dabu, darbu, ciema dzīvi, un Marija jūtas apmierināta, ka vairs netiek pieminēts puiša Laimas lēmums un viņa mīla.
Viņi līksmi čalo. Briedis prot jauki stāstīt, un Marija iepazīstas ar daudz ko jaunu šai vientuļajā, klusajā, laimīgajā meža dzīvē. Un arvien brīnišķīgāka viņai rādās jaunā pasaule.
Bet Brieža valodas atkal piegriežas viņa sirdslietai. Viņš iesācis stāstīt par rudenīgo vēri, kad vīri iet medībās, un pēkšņi nopūšas:
— Vēl tālu rudens. Kāzas nevar dzert agrāk kā rudenī … — Bet tad atkal pasmaida. — Tomēr labāk gaidīt nākošo rudeni, nekā kad tas būtu noticis pagājušo.
— Kā tā? — Marija nesapratusi iejautājas.
— Tu zini, ka mūsu ciemā esam atgriezušies pie senās tautas parašas — sievu laupīšanas?
— Nē, nezināju.
— Mūsu apspiedēji šo paradumu pamazām izdeldējuši. Bargi soda tēvutēvu tēvu tikumu piekopējus. Mēs — meža biezokņos — esam brīvi un varam dzīvot pēc sava prāta. Vectēvs Ermanis te apmetās ar nelaiķi vecmāmiņu. Viņu bērni — arī mans tēvs — pieauguši gāja pasaulē sievas raudzīt. Ne ikviena meita, kuru ļaužu sētās ieskatīja, bija labprātīga gājēja uz baigo vēra vidu. Dažreiz vajadzēja līgavu ar varu aizvest.
— Tā? … Un arī tavs tēvs .. *
— Mans tēvs pārveda māti no Sūru muižas. Viņa pretojās visiem spēkiem, mežā izbēga un, atkal noķerta, bija jāatved virvēm sasieta. Tikai notikusi ciemā un redzējusi mūsu dzīvi, māte nomierinājusies. Viņa tā iemīļojusi tēvu un vēri, ka nekāda vara vairs viņu nepiespiestu atgriezties kungu jūgā.
— Bet vai nolaupīto meitu vecāki, dzimtkungs, stārasts — vai tie nedzen pēdas?
— Kur mežā sadzīs? Neviens svešs cilvēks vēl nav uzgājis dziļā vēra ļaužu mītni. Rets kāds Ugāles zemnieks — vectēva draugs — zina, kurā pusē būtu meklējams Sumpurņu ciems — kā Piltenē iedēvētas mūsu mājas…
— Un vai vecā Vālodze arī ir nolaupīta ārā?
— Nē, tā atnāca pati. Ilgi esot maldījusies, kamēr, galīgi novārgusi, uzgājusi ciemu. Viņa bijusi būdniece, dzīvojusi pie Usmas ezera ar savu meitu un tikusi no ļaudīm turēta par burvi. Mana tēva brālis Usmas gadatirgū ieskatījis Vālodzes meitu un gājis precībās. Sarunājušies. Bet māte gribējusi zināt, kurp viņas meitu aizved tautu dēls. Tēvabrālis gan visādi izvairījies minēt ciema iesaukto vārdu, tak beidzot citādi nevarējis un pateicis. Nu Vālodze bijusi kā spārnos: viņa ari iešot līdz. Bet vectēvs piekodinājis, lai precībās ejošie dēli neviena lieka cilvēka līdz neņemot, jo ciemā drīkstot mājot tikai dzimtas locekļi. Tad tēvabrālis ar līgavu nakti slepen aizbēguši. Bet nedēļu vēlāk te ieradusies arī Vālodze.
— Un tagad viņa te ir saimniece un visas dzīves kārtotāja!
— Jā. Viņa mūs mācīja tēvutēvu gudrībā, viņa kļuva mūsu zintniece, dziedniece. Vālodze īstenībā ir mūsu labais gars … — Briedis apklust.
Marija, aizrāvusies no stāstījuma, bija aizmirsusi smago domu par Brieža kāzu valodu. Nu atkal tā ataust. Pēc neilga klusuma brītiņa viņa nedroši ieminas:
— Tu teici: labāk gaidīt nākošo rudeni, nekā kaut kas būtu noticis pagājušajā rudenī…
Briedis pamostas no aizsapņ ošanās.
— Jā, par to es gribēju stāstīt. Pagājušo rudeni — pēc tam kad vectēvs, jau par mirušu turēts, negaidīti pārradās no ilgu gadu jūras ceļojumiem un atveda līdz tavu tēvu — viņš noteica, ka man ar otru brāli — Alni — jādodas sievu raudzīt. Viņš ceļā kādās nabadzīgās mājās, kur ar slimo Kasparu pārnakšņojuši, esot noskatījis man un Alnim piemērotas līgavas. Esot jau runājis ar meitas māti un tēvu; tie iebildumus neceļot, un, ja mums abiem meičas patikšot, lai vedot uz ciemu pēc senču parašām — tās nolaupot. (Protams, sazinoties ar līgavu vecākiem.) Es gāju nelabprāt, jo Vālodze man bija pazīlējusi, ka mana Laimas nolemtā pati nāks, ne vedama būs. Vectēva man izredzētā līgava izrādījās daiļa, krietna zeltene. Man viņa jau iepatikās, bet tad iedomājos Vālodzes zīlējumu un nakti aizbēgu viens. Alnis sev pārveda otru māsu… Tā, Mārietiņ, es paļāvos uz Laimiņas novēlējumu — un, lūk, cik labi darīju! Mana jau šūpuli nolemtā esi tu. To jūtu.