Atkal Briedis satver Marijas roku. Šoreiz paspie- diens ir spēcīgāks, un meičai pārskrej trīsas pār muguru. Saviļņoti viņa pieceļas, lai atsvabinātos no mokošās sajūtas, kas viņu māc, klausoties puiša mīlas vārdos. Viņa tak bija solījusies Volfu Gotlībam, to viņa mīlēja …
— Man jāiet apraudzīt tēvu. — Marija pārvelk ar delnu pār pieri.
Durvju priekšā viņa atbalstās pret stenderi kā apreibusi un pārdomā, ko darīt, kā izturēties, lai atvēsinātu Brieža mīlas dedzību. Viņš tak ir tik labs pret viņu, tik krietns, tik cēls, ka nedrīkst to sāpināt. Un, tikai Briedim pateicoties, viņa vēl dzīva. Tas savu dzīvību lika ķīlā viņas dēļ.
Pēkšņi viņai ienāk prātā viens ceļš, kā iziet no mokošā stāvokļa. Viņa dodas uz tēva kambari.
Kaspars sēž pie sava parastā dienas darba: grebj kausus, karotes. Meita piesēstas līdzās.
— Tēt, — pēc brītiņa viņa saka smagi. — Vai tev nebūtu labāk atgriezties Piltenē?
— Ko tur darīšu, bērns?
— Tur ap tevi būs vairāk cilvēku. Te sēdi viens pats kā āra koks.
— No kā tur pārtiksim?
— Taisīsi traukus, mājas lietas.
— Tā ubagu maize, Māriet… Bez tam es nevaru no šejienes aiziet.
— Tevi aizvedīs. Cels zirgā.
— Ne kāju dēļ es domāju.
— Kādēļ tad?
— Ermaņa dēļ nevaru atstat viņa mājas. Lai gan pats neapzinos tam sevišķa labuma daudz darījis, bet viņš pastāv uz to, ka esot mans parādnieks un jutīšoties sirds dziļumos apbēdināts, ja nepieņemšot viņa pajumti vecumdienās. Šo mājiņu viņš pats pagājušo rudeni, kad pārnācām, man — un ari tev — uzcēla. Te mums jādzīvojot; man līdz savam mūža galam un tev, kamēr iziesi pie vīra.
Marija sēž vēl smagāku sirdi, nekā bija atnākusi. Viņa nojauš, ka viņas liktenis te izšķirts: Ermanis nodomājis viņu izprecināt, protams, tikai kādam no saviem dēludēliem, jo, kā Briedis nule pastāstīja, ciema likums ir tāds, ka te mājasvieta var būt vienīgi cilts piederīgiem un viņu ieprecētām sievām vai vīriem. Marija, te dzīvodama, nevar apprecēties ar svešinieku … Un viņas tēvs, apstākļu spiests, piekrīt Ermaņa — vai nu jau izteiktam, vai tikai iedomātam — nodomam.
— Saki man, bērns, — pēc ilgāka klusuma brīža tēvs bažīgi paraugās Marijā, — vai varbūt tev nav uznākusi vēlēšanās atgriezties Piltenē?
— Nē, nē, — meita ātri noraida tēva aizdomas. — Te ir ļoti jauki.
— Tad manis dēļ neraizējies. Es pateicos debestē- vam, ka pēc savas nelaimes varu vēl justies laimīgs. Un tas tikai te iespējams.
Marijas vienīgā cerība ir izgaisusi. Tak vēl viņa pārdomā:
«Es varēju tēvam atzīties, ka mīlu Volfu Gotlību. Varbūt tad viņš ļautu man vienai iet uz Pilteni… Bet mana sirds nepieļauj atstāt tēvu te — vienu, vārgu … Es nespēju tā darīt kā Trūde. Es mīlu tētiņu. Protams, arī Trūde mīl savu tēvu, bet viņu starpā nav tās saskaņas, nav tā tuvuma kā man ar manu tēti. Mācītājs dziļā naidā apkaro to, pēc kā tiecas un ilgojas viņa meitas sirds. Viņš ir ciets, auksts, noslēdzies pret savu bērnu. Protams, bez visa tā atkal atgrieztos mājās, ja nebūtu iemīlējusi Tauri. Viņa vēl nesen ieminējās par māju, bet nu ir laimīga te… Ak, es neatrodu izejas no sava smaguma, no savām bēdām!… Ja aizeju uz Pilteni, tad izrādu nepateicību savam dzīvības glābējam un apbēdinu tēvu. Ja izeju pie Brieža, es salaužu savu sirdi un laužu Gotlībam doto solījumu. Jā… Ak dieviņi Kāds tad būtu trešais ceļš? … Un tomēr ir trešais ceļš: palikt te un atteikt Briedim ar labu. Teikt, ka gribu mūžu nodzīvot vecās meitās. Tad Briedis, kaut gan apbēdināts, nejutīsies apvainots; tēvs būs apmierināts, ka palieku pie viņa; un Gotlībs — nu, Gotlībam arī jāuzņemas daļa no mana likteņa smaguma un jāsamierinās … Visbeidzot, vectēvs Ermanis — tas nevar man pārmest, ka nesu savu dzīves ciešanu nastu tā, kā spēju …
Tā tikusi ar sevi galā, Marija atstāj tēvu. Pagalmā viņa gluži nomierinās un, padzirdējusi vērī skanam dziesmu, iet uz laipām sagaidīt mājiniekus, kuri atgriežas no darbiem, jo saule jau slīd uz vakara pusi.
Drīz meža stigā parādās ganāmpulks. Tam seko darbinieki ar zirgiem. Līdz tek mazie bērni, ziedu nasti- ņas saplūkušies vēra pļavā. Kā beidzamie nāk Trūde ar Tauri roku rokā.
Marijas sirds sažņaudzas.
«Tie ir laimīgi!» Viņa nopūšas. «Bet es?… Laima cilvēkam jau šūpulī nolemjot viņa dzīvi, saka Briedis. Pie mana šūpuļa būs stāvējusi ļaunā Nelaime…»
Mācītājs Huneks staigā pa savu istabu nemierīgās pārdomās. Divu mēnešu laikā, kopš Trūde aizbēgusi, viņš ir manāmi salīcis un novecojies. Torīt, kad krustmāte Gerda tam drebošām rokām bija pasniegusi uz Trūdēs istabas galda atrasto zīmīti, viņš no sākuma bija apstulbis, bet tad, izlikdamies vienaldzīgs, teicis caur sakostiem zobiem:
— Tad jau labi. Viņa droši vien tur sastaps savu vecmāmiņu.