— Sauc nu, pelēķīte, lūdzama, visus, kas še dzīvojuši un tavā klēpī iemiguši, sauc nu visus pie veļu mielasta! Nāc arī pati, ēd un dzer!
Tad Vālodze noliek sveces abos galda galos un iet uz durvīm. Trūde atbēg no lūkas un pietupstas aiz milzu egles. Vālodze nozūd pagalma tumsā.
— Mīļā Laimiņ! — meiča izdveš, kā pie grūta darba ķerdamās. — Stāvi nu tu man šonakt klāt!
Tad tā pavirzās šaipusē eglei un, atspiedusies pret vareno stumbru, sēž nekustēdamās un raugās kā sapņodama pelēkajā miglā, kas vāliem gausi veļas gar pagalmu no austrumiem uz rietumiem.
Drīz visi dus dziļā miegā. Neguļ tikai viens lielajā saimes istabā. Tas Tauris. Viņš brītiņu nogaida, ieklausīdamies, vai vēl kāds negrozās pa cisām, tad klusi pieceļas, ka ne salms neiečabas, un uz pirkstu galiem zogas pie durvīm. Iziet pagalmā. Taura ceļš — ne pirmo reizi iets nakts klusumā — ved uz Kaspara namiņu. Viņš apstājas zem meiču kambara loga un ievaidas kā ūpis. Paiet laiks. Puisis ievaidas otrreiz. No pagalma viņa gala pienāk abi meža suņi. Puisis glāsta viņu galvas un gaida Trūdi. Dod trešo reizi norunāto zīmi.
Trūde nenāk. Tad Tauris ieiet namiņā. Priekšnamā satausta meiču kambara durvis. Ver. Tās iečīkstas. Uz lāviņas iečabas salmi.
— Trūde! — čukst puisis.
— Tu, Tauri? — no cisām atskan miegaina Marijas balss.
— Kur Trūde? — Tauris, aptaustījis otru — tukšo lāviņu, mazliet nemierīgi jautā. — Vai te viņas nav? Lāviņa tukša.
— Mēs nolikāmies reizē: Es tūlīt iemigu un nupat pamodos no durvju vēršanas.
— Bet kur tad Trūde palikusi?
— Nezinu. Viņa vakar runāja par veļiem. Vajadzētu iet palūkot, vai nevar manīt garus nākam. Es gan atrunāju, bet varbūt tomēr tā aizlavījusies uz riju.
— Vai dieviņ! — Tauris uztraucas. — Tas nav uz labu! Iztraucēti veļi var atnest lielu postu. Iešu raudzīšu, vai patiesi viņas nav pie rijas.
Puisis izsteidzas ārā — pāri pagalmam, gar kūti. Soļu desmit atstatumā viņš nakts miglā saskata pie rijas lūkas piekļāvušos stāvu. Pievirzās klusi vēl tuvāk un pazīst savu iecerēto. Viņš pieskrien un satver meiteni.
— Trūde!
Trūde iekliedzas un sagrīļojas Taura rokās, kā samaņu zaudēdama.
— Nāc! — Tauris viņu velk projām. — Vai dieviņ, ko tu dari!
Trūde streipuļodama ļaujas. Puisim tā jāved kā aizmigusi. Viņš aizvelk meiču līdz soliņam pie Kaspara namiņa un, turēdams to cieši apkamptu, nosēstas.
Plaši ieplestām, izbrīna pilnām acīm Trūde raugās gan pagalmā, gan Taurī. Tad it kā no sapņa pamostas.
— Tu mani iztraucēji.
— Paldies Laimiņail
— Es nedabūju visu redzēt.
— Ko redzēt?
— Kā veļi mielojas.
— Veļi nav skatāmi, viņiem nav auguma.
— Es skaidri tos redzēju — kā bālus tēlus.
— Tu redzēji veļus?
— Jā.
— Nevar būt! Neviens nav veļus redzējis.
— Es redzēju! Klausījos viņu valodā.
— Tu dzirdēji, ko veļi runā?
— Nē, dzirdēt nedzirdēju. Bet sajutu, ko tie saka. Viņu vārdi bija bez skaņas, kā liega vēsma.
— Trūdīt! Tas nevar būt!
— Tā bija, Tauri. Uzklausi mani, es tev visu pastāstīšu. Visu, ko redzēju un dzirdēju.
— Stāsti! Tu varbūt biji iemigusi un sapņoji? Bet
stāsti!
— Nē, es biju nomodā. Pavisam nomodā.
Tauris neticīgi papurina galvu, un Trūde sāk stāstīt:
— Pievakarē es teicu Marijai, ka labprāt palūkotu, kā gari nāk no kapu vietām uz riju. Viņa mani norāja. Mēs agri gājām gulēt. Bet es nevarēju iemigt, tumsai metoties, klusi izzagos pagalmā un noslēpos eglājā pie skaidiena. Atnāca Vālodze ar gaismu, lūdza veļumāti, nolika sveces un aizgāja. Es piemetos aiz egles un gaidīju. Ap pusnakti kļuva mazliet gaišāks, un pēkšņi pelēkajā miglā ieraudzīju no ciema kapiem nākam uz riju bālganus stāvus,
Tauris cieši saspiež Trūdēs roku.
— Patiesi tu viņus redzēji, Trūdīt?
— Redzēju. Tie gluži tuvu pagāja man garām. Bija četri veļi.
— Jā. Te četri no mūsu dzimtas apbedīti!
— Pa priekšu nāca kalsena sieviete.
— Tas būs bijis mirušās vecmāmiņas Annas velis.
— Tūlīt tai sekoja jauns vīrs.
— Mans tēvabrālis Pēteris, kuru vilku māte saplosīja vērī gadus piecus atpakaļ. Vectēvs zvēru nosita, bet mazos vilcēnus atveda uz ciemu. Tie ir mūsu abi suņi.
— Vīrs veda divi bērnus — puisēnu un meiteni — pie katras rokas vienu.
— Tie mirušie vectēva mazmazbērni. Un tad? Un tad?
— Viņi tuvojās rijas durvīm. Un tad pēkšņi no svēt- birzes puses kā vēja dvesma ieradās baltā zirgā stalts jātnieks sirmu bārdu, kaujas apbruņojumā, ar zobenu pie sāniem. Viņš it kā atlidoja pa gaisu. Aiz tā nāca kājām vesels bars pelēku tēlu — jauni un veci vīri ar āvām, cirvjiem, zobeniem aiz jostām.
— Tas ir sapnis, Trūdīt!
— Nava, nava! Tas tā bija nomodā. Tad jātnieks — tas izskatījās kā valdnieks — apgrieza zirgu rijas durvju priekšā, aizšķērsodams ceļu ciema veļiem.
«Ko nākat te!» viņš it kā teica, paceltu roku raidīdams prom sievu un vīru ar abiem bērniem. «Netraucējiet mani un manus ļaudis veļu dzīrēs!»
«Tas mūsu ciems.» Sieva panāca soli tuvāk. «Mums rijā veļu galds klāts.»
«Tas klāts mums,» teica valdnieks.
«Kas tu tāds esi?»
«Ciema kungs.»
«Mēs ciemā dzīvojam. Mēs ciema kapos atdusam. Mēs ciemā kungi, brīvi ļaudis. Tu svešinieks.»