Visa Piltene ir uz ielas. Pie rātsnama pulciņš rātskungu un bagātāko tirgoņu. Vārtos, žogmalās un vēl tālāk uz Ventas pusi stāv namnieki, sievas, bērni. Visu sejās baiga jausma, acīs šausmas. Huneks piesteidzas pie pilsētas nama.
Te vecais, pusneprātīgais Hausers, kurš jau kopš trim gadiem zaudējis garīgo līdzsvaru, kad Ventspili tam atņēma divus viņa labākos kuģus, citu tirgotāju vidū ceļos nometies, plēš sirmos matus un vaimanā:
— Tagad mums ir gals! Tagad mums visiem gals!
— Kas noticis? — mācītājs jautā tuvāk stāvošam rātskungam.
— Venta bēg no mums.
— Kā? Es nesaprotu . ..
— Upe pagalam! Ūdens krīt!
— Venta? Tak vakar tikai sākās leduseja! Bija plūdi…
— Viņa izlauzusi sev jaunu gultni! — no visa spēka vaimanā vecais Hausers.
— Kur?
— Tālu no mums. Pie Vendzavas. Mēs vairs netiksim ar saviem kuģiem uz Ventspili un jūru. Nelgas namnieki negrib saprast, ko tas nozīmē. Viņi nesajēdz, ka ar kuģniecības iznīkšanu arī viņus piemeklēs bads. Visi elles gari nāķ pār mums, lai Pilteni nopostītu.
— Pareizi, Hauser! Tā es ari saku. Aizraut prom mūsu upi — tas var būt tikai sātana izdomājums!
— Augstie kungi! — Pie rātskungiem uztraukts pienāk kāds vienkāršs namnieks. — Tas ir sumpurņa darbs!
— Kā tu to zini? Stāsti!
— Ik reizes, kad mūs piemeklē kāds posts, parādās sumpurnis. Tā tas bija ziemu, kad zviedri aizveda jaunās baznīcas būvei savākto naudu: šis pats vīrs te gāja pa ielu. — Namnieks norāda uz otru ielas pusi.
— Kurš? Kurš?
— Lūk, tas — zvērādas drānās, zābakos un cepurē!
Visu skati pagriežas pret plecīgu, sirmu zemnieku,
viscauri brieža ādā ietērpušos. Tikai sejas lejasdaļu tam aizsedz villas lakats.
— Sumpurnis? — atskan bailīgas balsis.
— Jā. Ja tam nebūtu suņa purna, kādēļ tas to nosegtu saulainā pavasara dienā?
— Patiesi! Jā gan!
— Tā ir!
— Sumpurnis! Sumpurnis! — kā uguns mēles salmos skrien jaunā vēsts.
Svešo viru ielenc namnieku bars. Gan bailīgi, labā gabalā, bet nenovērsdamies, sasprindzinātiem nerviem.
— Sist to beigtu! — kāds iesaucas.
Daži klūp apkārtējos žogos pēc stibām un rungām un, barā sadūšojušies, lēni ieslēdz zemnieku arvien ciešāk.
Apdraudētais, aukstu, kareiviski drošsirdīgu skatu raudzījies ap sevi, arī tagad nezaudē mieru. Viņš pabāž roku zem briežādas vamža un. izvelk īsu, platu zobenu, kas tikpat labi noder aizsardzībai, kā cīņai ar meža zvēriem*
Namnieki atlec dažus soļus atpakaļ. Uztraukums vēl palielinās. Kņada aug.
— Amtmani! Amtmani! — kāds sauc. — Lai nāk ar pilssardzi! Sauciet Šarfenbergu!
Pāris desmit namnieku skrien uz pili un drīz atgriežas ar Piltenes amatpersonu — amtmani Andreju Šarfenbergu, viņa uzticīgo pavadoni — pieradinātu, rāmu vilku māti — un dažiem pilssardzes vīriem.
Pirms amtmanis paspēj izdibināt, kas par lietu, vilks, ieraudzījis svešinieku, spalvu sacēlis, tuvojas, bet tad, soļu trīs atstatumā paostījis gaisu, pēkšņi sāk vicināt asti un, mierīgi piegājis klāt zemniekam, rūpīgi aposta to visu, tad sāk laizīt tā roku un izrāda draudzību. Pūlī jauns iemesls saukt:
— Redziet! Redziet! Meža zvērs var būt draugos tikai ar sumpurni!
Amtmanis Andrejs Šarfenbergs, vīrs ar stingru un gudru seju, kurš (ko pilsētnieki tam ļoti ņem ļaunā) neticot ne dievam, ne vellam, nostājas pret zemnieku, ātru skatu to novērodams no galvas līdz kājām. Viņa acis nav baiļu, nav arī naida.
— Kas esi?
— Brīvs zemnieks.
— No kurienes?
— No Ugāles mežiem.
— Kam seju slēp?
— Aizsardzībai.
— Pret ko?
— Pret mēri.
— Piltenē nav vēl mēra.
— Viņš var šurp atnākt, amtman. Pilsētā ir netīrība un smirdoņa.
— Dievs sargās tos, kurus sargāt tam būs prāts.
— Kas sargās pats, to sargā dievs.
— Hm … Tev taisnība … Ko meklē te?
— Vispirms tevi, amtman.
— Ko teiksi?
— Noved mani pie stārasta. Man viņam raksts.
— Labi. Tas man jādara tā kā tā. Ejam!
Svešais aizbāž atkal zobenu aiz vamža un, sargkareivju ielenkts, seko amtmanim uz pili pie stārasta Dīt- riha Maidela.
Pūlis, labi nesadzirdējis abu sarunu, uzgavilē, ka sumpurni ved uz pili, lai mestu cietumā un spriestu tiesu.
Tikai mācītājs Huneks stāv saviebies. Viņš šo vīru pazīst un zina, kādēļ tas te ieradies.
Marijai un Trūdei uz mācītājmājas lievenēm ir pievienojies glīti ģērbies jauneklis — rātskunga Volfa dēls Gotlībs.
— Paldies dievam, — saka jauneklis, — ka viens no šiem vella kalpiem dabūs savu algu — cilpu!
Marija neatbild. Viņas skats noliecas uz zemi. Bet Trūde, gandrīz izmisusi, asaru pilnām acīm paveras Gotlībā.
— Cik cietsirdīgi! Varbūt pēc viņa raudās bērni — mazi sumpurnīši.
Ap pusdienas laiku ļaudis pamazām izklīst. Uztrauktos prātus kaut cik nomierina gandarījums, ka nelabā sūtnis sagūstīts un drīz karāsies cilpā. Daži izsaka cerības, ka pēc tam Ventas straume atkal atgriezīsies, un iet izpētīt, kurp tā tagad aizplūst.
Bet liels ir pilteniešu pārsteigums, kad pievakarē tie redz no pils iznākam veco sumpurni ar Andreju Šarfenbergu bez sardzes, tikai amtmaņa vilka pavadībā, kurš draudzīgi raugās svešiniekā. Abi nāk gar baznīcu uz mācītāja namu. Tos ielaiž Huneka saimniece Gerda — Trūdēs krustmāte.
Atkal ielās minējumi, baumas, satraukums. Atkal baiļu mākti skati visapkārt un valodas par vella mākslām un varenību.
Mācītājs Huneks drūms saņem viesus. Viņš zina, kādēļ tie ieradušies. Klusēdami visi piesēstas. Vilks noguļas pie sava kunga kājām.
Sarfenbergs kā amata persona pirmais uzsāk runāt, izņēmis no kabatas salocītu papīru un to pasniegdams mācītājam:
— Ar šo rakstu jūsu audžumeitas tēvs prasa atpakaļ savu bērnu. Kāpēc -jūs liedzaties to darīt, cienība, kad šis pats vīrs pirmoreiz, ziemā, pie jums ieradās?