Sarfenbergs paraugās Sumbri un Briedī.
— Jā. — Ermanis paloka galvu. — Bet kannu alus mēs varētu pirkt uz pusēm un parunājoties izdzert uz pusēm. Dēlam ar mazdēlu vēl kaut kas jāiepērkas sie- viešiem mājās.
— Labi.
Ermanis iedod Sumbrim un Briedim naudu. Tie iet. Amtmanis veco ieved kāda pazīstama pilsoņa namā.
Alus izrādās labs. Vīri iebauda malku. Ermanis ir mazrunīgs. Sarfenbergs vada valodas. Apjautājas par pagājušās vasaras ražu, runā par kariem un cerībām, ka beidzot būšot izredzes uz mieru, jo zviedru karalis Kārlis pagājušo vasaru krievu zemē, pie Poltavas, sakauts un aizbēdzis uz turkiem. Krievu cars drīz izvākšot savu karaspēku no Kurzemes, un hercogiste sev dabūšot īstu valdnieku. Jaunais princis Fridrihs Vilhelms kļuvis pilngadīgs un atgriezīšoties tēvuzemē. Cars Pēteris un prūšu karalis Fridriķis Vācijā esot apspriedušies, ka jaunajam hercogam jāprec krievu cara radiniece. Anna Ivanovna tā saucoties. Tad zemei varenos rados būs uz visiem laikiem miers.
Amtmanis apklust stāstīšanā un izvelk no kabatas ādas maisiņu ar pīpi un tabaku.
— Vai nevēlies? — viņš jautā sarunu biedram. — Šos elles dūmus tu laikam gan pazīsi?
— Kā ne. Jelgavas galmā augstmaņi pīpēja. Arī es jūras braucienos dažkārt tiku uzvilcis kuplu dūmu.
— Še, smēķē!
— Paldies! Negribas.
— Tad izvilkšu pats kādu pīpi.
Amtmanis piebāž savu kaļķīti, uzšķiļ uguni un aizsmēķē. Zilie, smaržīgie tolaik vēl tautā maz pazīstamās
tabakas dūmi ietin sarunu biedrus. Tad Sarfenbergs saka svarīgi:
— Pastāsti man, draugs, par jūsu — latviešu ticību! Vai jūs ticat dievam?
Ermanis iedzer īsu malku no savas krūzes un pēc brītiņa, mazliet pavīpsnājis, teic:
— Man liekas, ka pareizu atbildi tev nevarēšu dot.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka tavs jautājums nav pareizs pēc mana saprāta.
— Kā tad tā? ,
— Redzi: ticēt mēs varam tam, ko nezinām. Bet, ko redzam, jūtam, nojaušam, pie tā nekādas ticības nevajag.
— Tā, tā… Tak dievu mes neredzam. Bībelē gan teikts, ka senos laikos dievs esot ļaudīm parādījies. Bet tagad tas vairs nenotiek.
— Kā ne?
— Brīnums! Vai tad tu, piemēram, būtu kādreiz dievu redzējis?
— Es viņu redzu ik dienas. Viņš ir visā dabā: saulē, zvaigznēs, vērī, tīrumos, pat zāles asniņā un sniega pārsliņā.
— Ak tā jūs, latvieši, saprotat dievu!
— Tā mēs viņu sajūtam.
— Labu pamācību tu man esi devis… Es nekad tā īsti neesmu varējis ticēt tam, kā mūsu mācītāji un vispār kristīgie ļaudis spriež par latvju tautas elku dievībām. Pēc taviem vārdiem, man jāsaprot, ka jūsu mežamāte, laukumāte, Māra, Laimiņa nav nekādi nešķīsti gari, elles izvirdumi, nav arī elki, bet gan kaut kas līdzīgs mūsu eņģeļiem.
— Ne gluži tā. Jūs savus eņģeļus redzat dažkārt cilvēka izskatā. Mūsu dievībām auguma nav. Gadās, ka kādreiz pats dieviņš atnāk zemnieka sētā sērst sirma vecīša izskatā. Tak mēs nekad nedomājam, ka tas būtu pats debestēvs, pieņēmis cilvēka miesu. Tas ir tikai labs vīrs, kurš var dot labu padomu, teikt labu vārdu. Piemēram, arī tevī es varētu saskatīt dieviņu. Cik vēroju, tu esi krietns cilvēks, tev ir laba sirds. Tā spriežu kaut pēc tā vien, ka tā raizējies par mācītāja Trūdēs krustmātes bēdām un priecājies, ka varēji nodot viņas vēstuli. Viss labais ir dievā.
Sarfenbergs izstiepj pār galdu roku, saņemdams Ermaņa plaukstu, un cieši to paspiež.
— Paldies tev par taviem vārdiem! Tagad esmu skaidrībā par lietām, kuras arvien gribēju izdibināt. Esmu runājis ar vienu otru zemnieku, bet neviens mani tā nemācēja apgaismot.
— Lielākā dala tautas ir sapinusies māņos. Tiem nav vairs senā latvju dieva, un tie arī nav piegriezušies kristīgai baznīcai. Viņi visu sajaukuši un svaidās starp vienu un otru. No tiem tu nevari pie skaidrības tikt. Par viņu māņiem tad arī baznīca var tos nolādēt kā sātana kalpus un saukt par pagāniem. Bet vainīga pie visa tomēr galvenokārt ir pati baznīca.
Vīri izdzer alus kannu. Amtmanis izkrata pīpi. Vfl brīdi abi pasēž, parunā par šo to un šķiras.
Ermanis atgriežas iebraucamajā vietā, kur jau ieradušies Sumbrs ar Briedi, nokārtojuši pirkumus. Tad mežinieki sakrauj mantas ragavās, sajūdz zirgus un izbrauc no Ventspils.
Laiks noskaidrojas. Diena ir saulaina un jauka.
* * *
Kaut gan mežaciemieši dzīvo ļoti vienkārši, no pasaules noslēgušies, tomēr gluži bez pilsētas tie nevar iztikt. Un tā svarīgs notikums viņu dzīvē ir Ermaņa braucieni uz Ventspili, kuri gan gadās diezgan reti — reizi pa pieci seši gadiem.
Tā arī tagad, kad vecaistēvs atgriežas ar nastām apkrautiem zirgiem, viss ciems gaida, kas šoreiz būs atvests.
— Tev, Trūde, raksts no Piltenes. — Ermanis pasniedz meičai amtmaņa iedoto vēstuli.
— Man? — Trūde piesarkst un, pazinusi krustmātes greizos burtus, drebošām rokām plēš vaļā aploksni.
Ģerda raksta:
«Ai, Trūdei, mīļais, bet nerātnais bērns! Atgriezies mājās, viss piedots. Tēvs jau labu laiciņu ir ļoti sa-, vārdzis, nedēļu atpakaļ likās uz gultas, un man bail," ka viņš vairs necelsies. Arvien ļaunāka top viņa slimība. No sākuma Tavs neapdomātais solis — bēg-
šaria no tēva pajumta — viņu saniknoja; viņš nekā ^negribēja par Tevi zināt. Bet tēva sirds tak nevar atstumt meitu un drīz nomierinājās cerībās, ka Tu ; beidzot nožēlosi savu palaidnību un pārnāksi. Bet laiks iet, un Tu nenāc. Ik dienas arvien vairāk viņu sāk mocīt pašpārmetumi, ka viņš maz par Tevi rūpējies, ka viņš neesot pietiekoši labi Tevi audzinājis. Arī to viņš sev pārmet, ka pirmajā dusmu un bēdu brīdī taisījies Tevi izmest no savas sirds. Pēdējā laikā tēvs gandrīz nemaz vairs neēda un galīgi sagura, līdz bija jāliekas slimības cisās. Pātarus tēvs vairs nenotur, jo vecā baznīca ir sagruvusi, jaunai tikai pamati vēl ierakti (nav naudas, ko tālāk celt) un ziemu klajā laukā nevar sprediķi teikt. Tad nu es Tevi no visas sirds lūdzu, Trūdei, — nāc tūlīt bez kavēšanās uz mājām, lai paspētu tēvu pirms nāves iepriecēt un atvieglot tā pēdējo stundiņul