Šādos prātojumos nogrimušo Trūdi iztraucē troksnis uz ielas. Viņa pieceļas un klusi, lai nemodinātu guļošo, pieiet pie loga. Pretējo namu apstājuši kareivji. Nes laukā miltu maisus. Kāds būs saodis noslēptus pārtikas krājumus, un nu tos atņem tie, kam vara. Kareivji aizstiepj laupījumu. Tiem pakaļ skan aplaupīto raudas un lāsti.
Trūde atgriežas pie gultas. Troksnis aizdzinis arī tēva miegu. Gausi, ar mokām viņš raisās no sapņa, kas vēl pusnomodā tur gulētāju savā varā. Slimnieks runā pusmiegā. Dzird tikai atsevišķus vārdus, bet jēdzienus nevar saprast. Tad tēvs atver piesarkušos, nogurušos plakstus. Viņa skats — it kā tālu prom no dzīves — krīt uz Trūdi. Viņš meitu pazīst, kaut gan nedzīvo vairs reālā pasaulē.
— Kas te bija? — viņš jautā aizsmacis, vēl sapņa baiļu varā.
— Neviens te nav bijis, tēt.
— Kur palicis Isaakarums un Uriels?
— Kas tie tādi, tētiņ?
— Nu, virsnieki.
— Te nav neviena virsnieka. Uz ielas bija kareivji. Tie trokšņoja.
— Kur Uriels aizgāja?
— Kas tas ir? Es nezinu.
— Tu nezini?
— Nezinu. Nesaprotu, par ko tu runā.
Huneks pārlaiž skatu griestiem un, liekas, atdabū atkal apziņu.
— Uriels, — viņš stāsta kā pamācīdams, kā mācības stundā paskaidrodams, — Uriels ir vienpadsmitais sā* tana kara virsnieks. Visbargākais.
Nu Trūde atceras. Viņa tēva grāmatā v lasījusi šo vārdu.
— Pavisam, — mācītājs turpina, — viņu ir piecpa- d^fnit: Belcebuls, Asmodijs, Magogs, Dagons, Magons, Astarots, Azazels, Gaborims, Leviatāns, Isaakarums, UBels, Behemots, Elles Lauva, Ferons un Maloks.
Trūdēs sirds iepukstas priecīgāk, Viņa noliecas pār tēvu un domā"!
«Paldies dieviņam, viņš atkal nāk pie pilnas samaņas! Atmiņa atkal darbojas.»
Protams, nožēlojama ir ši pilnā samaņa: atkārtot kāda pusjukuša sātanisma fanātiķa izgudrotos vellu vārdus; bet Huneks, vesels būdams, tak dzīvoja tikai šo dēmonu atmosfērā, un Trūdei ir pietiekošs pamats priecāties, ka tēvs atgriežas kaut bijušā sava prāta apjomā. Tak slimnieks drīz atkal krīt murgos,
— Uriel! Uriel! — viņš sauc. — Uzklausi mani: lūdz par mani! Tu esi varens, tu esi bargs. Tevi dievs uzklausīs. Lai viņš atsauc savus eņģeļus no Karātavu kalniņa! Es tūlīt tur ieradīšos. Man jāaprunājas ar Zvanu māju saimnieci.
Trūde kaut ko saprot no tēva murgošanas: Zvanu ' māju saimniece kādreiz dzīvojusi Sisas ciemā, Piltenes novadā. To daudzus gadus atpakaļ kā' raganu un burvi notiesāja rātes tiesneši. Pirms nāves tā esot no Karātavu kalniņa vēl nolādējusi pilsētu: tās labklājība iešot bojā, tā nīkuļošot un nekad vairs neatzelšot. No krustmātes Trūde kādreiz dzirdējusi, ka tēvs savos raganu sprediķos bargi tiesājis šo zemnieci… Par to tagad runā tēvs. Ar to viņš tiecas aprunāties Karātavu kalniņā.
«Akl» bezcerības nopūta izlaužas no meičas krūtīm. «Viņa prāts ir galīgi aptumšots… Tas aizlidojis spoku un ēnu pasaulē. Jau dzīvs viņš pārgājis veļu valstī.»
Tā cauru dienu slimnieks sarunājas ar saviem dēmoniem, neredzēdams pie gultas ne Trūdi, ne māsu Gerdu. Brīžiem viņš gan atjēdz apkārtni — kad rēgi izgaist, bet arī tad domā tikai par tiem, taujā pēc viņiem un stāsta par viņiem.
Gultas kājgalī tam sēžot kāds velis, zem segas guļot blakus saritinājies elementārgars. Logā meklējot izeju sumpurņa ēna; Trūdei jāatver logs to izlaist, neraugoties uz ziemas salu. Tikai tad slimnieks nomierinās.
Tā iet dienas. Kādurīt Gosvinam Hunekam uznāk lēkme. Gerda, kura nomainījusi Trūdi, ar mokām notur
brāli gultā. Viņš traucas augšā rīkot dēmonu parādi. Viņš izkliedz vellu vārdus, liek tiem stāties rindfis, sauc virsniekus un, beidzot, sāk dziedāt korāli ar p&sa improvizētu, nesakarīgu tekstu. Viņš dzied pillā balsī, ka skan viss nams.
Trūde, savā augšstāva kambarī likusies dažas stundas nosnaust, pamostas no tēva kliedzieniem lejā. Pieceļas, atkal ģērbjas ciet. Pa logu viņa ierauga uz ielas ļaudis. Tie, apstājušies pret mācītāja namu, klausās un sačukstas. Namnieku sejas ir satrauktas, noslēpumainas, ziņkāres un aizdomu apzīmētas.
«Tā tēva sprediķu uzņēmīgā, vellu bijīgā draudze,» nosaka pie sevis Trūde un, ātri apģērbusies, steidzas lejā. «Tā kāri uztver katru viņa vārdu, pat muļķa prātā, drudža murgos izkliegtu.»
Ar pūlēm abas sievietes nomierina slimnieku. Tas bezspēcīgi atslīgst spilvenos un beidzot iemieg.
No tās dienas mācītāja spēki strauji iet uz leju. Viņš vairs neēd, nerunā. Skats pamazām dziest, bet vēl arvien tanī manāmas bailes, nemiers.
Ģerda uzkāpj pažobelē, atliek pie malas dažādus krāmus un izvelk tuvāk pie durtiņām brāļa jau laikus ap- sūtlto zārku. Noslauka putekļus.
Kādudien ierodas «amtmanis Andrejs Sarfenbergs. Viņa pierē rūpju grumba. Apsveicinājies ar Ģerdu, viņš šoreiz neņem vilku līdz istabā, bet atstāj to dārziņā. Ģerda ieved viesi mācītāja darba istabā. Tas piesēžas. Brītiņu klusums. Tad amtmanis pēkšņi iejautājas:
— Kā klājas mācītājam?
— Slikti, cienījamais Sarfenberg. Laikam iet uz beigām … Vai varbūt gribat ieiet paraudzīt?
— Nē, nē… Es tepat pasēdēšu … Vai jūsu krustmeita ir mājās?