— Trūde sēž pie tēva gultas.
—- Tā, tā… Tas labi…
Atkal amtmanis apklust. Viņam ir kaut kas cits uz sirds, nevis apjautāties par mācītāju, kura bezcerības stāvoklis tam labi zināms. Tāpat viņš zina arī, ka Trūde sēž pie tēva gultas. Viņš neuzdrošinās runāt ar Ģerdu par to, kā dēļ īsti atnācis. Beidzot viņš saņemas.
— Slimnieku tak nedrīkst atstāt vienu?
— Tagad brālis ir ļoti nespēcīgs un vairs netrauca3 no gultas.
— Tomēr labāk kādam arvien būt pie viņa.., šādā stāvoklī.
— Trūde ir tur.
— Nu jā… redziet… es gribētu kādu vārdiņu pateikt Trūdei… kādu mierinājuma vārdiņu …
— Ak tā?… Labi, es atsūtīšu meiteni pie jums, amtman.
Ģerda iziet. Pēc brītiņa ienāk Trūde.
— Godājamais amtmani — Viņa piesteidzas un noskūpsta viesa roku. — Es vēl neesmu jums pateikusies par jūsu laipnību un pūlēm, ka nogādājāt man krustmātes vēstuli.
Sarfenbergs neklausās uz pateicības vārdiem. Viņš satraukti satver meičas roku un pavelk to attālākā istabas stūrī, pamezdams nedrošu skatu uz durvīm.
— Trūdei Man tev jāteic kaut kas ļoti slikts.
— Slikts?
— Tev jāpazūd no Piltenes, cik ātri iespējams.
— Kādēļ?
— Visa pilsēta ir pret tevi. Tu esot ragana — tā čukstas uz katra stūra.
Meičas acis iedzirkstās.
— Tā? Lai viņi čuksti
— Tevi nodos raganu tiesnešu rokās. Un tad nekas tevi nevarēs glābt. Pat stārasts ir bezspēcīgs pret nejēdzīgo likumu.
Trūde spītīgi saslienas.
— Man nav no viņiem bail. Man* jāpaliek te, pie tēva nāves gultas.
— Viņš ilgi nevārgs. Nu, labi… — Sarfenbergs pārdomā. — Līdz tam tevi, protams, nestieps uz rātsnamu. To viņi neuzdrošināsies. Bet pēc mācītāja nāves nekavējoties dodies projām! Tu varbūt tā īsti neapzinies savu stāvokli, neviens tev nekā nebūs stāstījis, kas še viss noticis.
— Es nekā nezinu.
— Protams, Ģerda negribēja tevi velti sāpināt. Rāte jau notiesāja tevi uz sārta in ellīgie. Salmu kūlis, kas būtu sadedzināms tavā vietā, jau bija gatavs. Bet tavs tēvs ar lieciniekiem - panāca sprieduma atcelšanu,
apgalvodams, ka tu neesi aizbēgusi uz Sumpurņu ciemu, bet atrodies Jelgavā pie radiem.
— To teica tēvs tiesā?
— Jā. Un Volfu Gotlībs apliecināja, ka tevi turp aizvedis. Citādi tu nebiji glābjama. Bet nu atkal okšķeri saoduši, ka tu ieradusies taisni no Sumpurņu ciema. Un tagad pūļa niknums vairs nebūs nomierināms, tagad tiesneši priecāsies, ka dabūs gandarījumu… Tā. Nu. tu visu zini! Un ņem vērā: tikko tēvs būs aizvēris acis uz mūžu, tu dodies atpakaļ turp, kur — man šķiet — ir tava vieta. Bēdz, tumsai iestājotiesl Pienāc pie manis! Es tevi pavadīšu.
Trūde acumirkli padomā, tad pateicas krietnajam Sarfenbergam un solās aizbēgt, kā tas viņai ieteicis. Un patiesi, te nav ko kavēties — arī bez pūla draudiem. Meža ciemā tak viņu gaida Tauris!
Niknais sals, pieturējies visu ziemas otro pusi, nedēļu pirms pelnu dienas izbeidzas un laiks atlaižas. Piltene atdzīvojas. Sētās, ielu stūros redzami Jaudis pulciņos. Bet viņu acīs neatspoguļojas jaukā, siltā diena, un viņu valodas negrozās ap balto, mīksto sniedziņu, kas klāj ielas, namu jumtus, ne arī par priecīgo Vast- lāvi. Nopietnas, skarbas ir namnieku sejas, čukstoši ķērcošas, noslēpumainas viņu balsis, baiļu un draudu pilni viņu skati, allaž pavērsdamies uz Gosvina Huneka nama pusi.
Jau nedēļām tikai Trūde ir pilteniešu valodās. Mazpilsētas mūžīgi izsalkušajam tenku nezvēram ir vajadzīga ēsma, un patlaban tā ir mācītāja meita. Viņa nav tāda kā citi.
Ieilgstošie kari, uznākusi nabadzība un draudošais bads satracina ļaužu prātus. Kādam jābūt vainīgam pie visa posta. Un tas ir sātans ar saviem palīgiem — burvjiem, raganām, ļauniem gariem.
— Vai es neteicu, ka Huneka Trūde ir burve un ragana! — čukst Venta atraitne kaislē tumši mirdzošām, kādreiz jaunībā skaistām, bet nu jau izdzisušām, ļau: nām acīm. — Tad jūs negribējāt man ticēt un tikai cienījamie tiesneši — Ādams Kunce un Hanss Klē- vers — saprata, kādas briesmas mums visiem draud.
— Pareizi, pareizi", — kā nožēlodamas savu neticību, piekrīt citas sievas. — Jums, Ventien, arvien ir taisnība … Bet pats mācītājs un — nesaprotami, kādē], — jaunais Volfu Gotlībs panāca, ka rātes augstā tiesa atcēla savu spriedumu.
— Gotlību Trūde apbūrusi. Bieži gadās, ka burves apmāj cilvēku tā, ka viņš vairs neatjēdz, ko runā un dara.
— Bet pats Huneks? — iebilst viena.
— Tas domā tikai par meitas glābšanu — kā jau tēvs, — otra ātri paskaidro.
— Nē! — Venta atraitne iekaist. — Tā nav! Huneks ir dedzīgs sātana ienaidnieks.
— Bet ja viņa meitu grib stiept uz sārta?..
— Vienalga! Mācītājs Huneks to nevēros.
— Bet viņš tak izrāva raganu no tiesas rokām…
— Viņš_… saprotiet… viņš pats ir apburts! To viņš darīja savā apmātībā.
— Savas meitas apburts?
— Jā. Viņš pilnīgi tās varā!
— Ak, pasaulīt!
— Pagājušo pavasari Trūde aizbēga no tēva mājas. Viņa devās līdz tam vecajam sumpurnim, kurš aizbūra mūsu upi prom no Piltenes. Tur viņa iemācījās visas vella mākslas un naktīs atlidoja šurp strādāt savus negantos darbus. Viņa sajauca mācītāja prātus, ka tas vēlāk, kad rātes tiesa nosprieda sadedzināt uz sārta jaunās raganas tēlu, vairs neatcerējās, kur viņa meita īsti palikusi, un liecināja, ka viņa aizbraukusi uz Jelgavu. Tāpat viņa bija arī apmulsinājusi Volfu Gotlību sapnī, un tas stāstīja, ka pats aizvedis Trūdi uz Jelgavu pie Huneka radiem.
— Un to visu viņi tiesā apgalvoja prāta apmātībā?
— Jā gan. Vella apmātiem Jaudīm ir varens pārliecināšanas spēks. Tā tie apstrādāja tiesnešus, un mēs, kas zinājām patiesos apstākļus, palikām kaunā un dabūjām vēl baznīcas sodu.