— Tas ir briesmīgi!
— Bet ar to šīs raganas nedarbiem nav gals. Viņa pati atgriezās Piltenē un piebūra mācītājam slimību.
—: Savam tēvam!
— Kas vellam padevies, tam jāatsakās no tēva, no mātes, no radiem un draugiem. Tagad šī Trūde izliekas, it kā koptu tēvu, bet viņas īstais nolūks ir atraut to no svētās evaņģēliski luteriskās ticības un nodot sātana kalpībā. Tas viņai neizdodas tik viegli, jo vecais Huneks ir dievavīrs, stiprs ticībā; viņš cīnās pret burvības varu, un mēs tak vēl pagājušo nedēļu dzirdējām, ka viņš no visa spēka dziedāja savā gultā baznīcas dziesmas, lai vellus aizbaidītu. Tomēr liekas, tie viņu uzveikuši. Tagad mācītājmājā viss ir klusu.
— Kādas lietas! Kādas lietas notiek mūsu mīļajā pilsētā!
— Un Trūde panāks, ka velis paraus viņas tēvu. To jūs man varat ticēt. Rātes tiesneši jau sagatavojušies. Un, tiklīdz tas būs noticis, tikko mācītājs būs miris, tad rātskalpi ņems ciet burvi, un šoreiz viņas mākslas vairs nelīdzēs. Tai jādeg sārtā!
Ventiene, arvien vairāk iekarsusies, nobeidz gandrīz bez elpas. Bet vēl viņai nav miera. Viņa redz uz nākošā ielas stūra citu ļaužu pulciņu, kuru tādā pašā garā apgaismo tās kaimiņiene, un steidzas turp. Varbūt tur ko jaunu dzird. Un patiesi: kaimiņienei ir jaunas ziņas. Ļoti svarīgas ziņas.
— Mācītājs Gosvins Huneks miris.
— Vella parauts! — Ventiene papildina.
— Kā citādi!
— Bet kā tu zini?
— Ko zinu? Ka velis mācītāju parāvis?
— Vispārīgi, ka viņš miris… Kā tu to zini, kad mēs citas visu dienu te stāvam un nekā neesam dzirdējušas?
— Vai neredzēji šorīt Gerdu izejam no nama?
— Kā ne? Bet viņa nekā neteica.
— Nav nekāds prieks stāstīt to, kas patlaban notiek tur.
— Bet kā tu uzzināji, ka Huneks miris?
— Sekoju Ģerdai.
— Uz kurieni?
— Pie kaprača.
— A! Nu?
— Skaidra lieta, ka mācītājs miris.
Jaunā vēsts ātri apskrien pilsētiņu. Ap mācītāja namu sāk salasīties pūlis. Tas pieaug. Pēc stundas gandrīz visa Piltene ir te.
— Nelabais parāvis mācītāju! — Ventienes konstatētais nāves idinesls saviļņo namniekus. Vēl vairāk viņu prātus uztrauc noslēpumainais klusums namā un aizsegtie logi.
— Tur laikam smird pēc sēra un piķa, — piezīmē kāda sieva. — Tādēļ nevienu nelaiž miroņdraudzē.
— Pareizi! Kāda cita iemesla dēļ slēpt līķi?
— Vajadzētu tomēr iet un pārliecināties, — kāds sevišķi ziņkārs amatnieks iedomājas, — vai viņš patiesi vella parauts un kāds viņš izskatās.
— Vai velis?
— Nē, līķis. Velis ar dvēseli jau būs pāri deviņiem kalniem.
— Un mirušais nekā ļauna nevar mums nodarīt. Pret sēra smaku var aizsiet ar lakatu muti un nāsis.
— Ejam! Ejam!
Dažs no pūļa sadūšojas un pieiet pie durvīm. Sit klauvējamo. Pēc brītiņa Ģerda atver. Viņas seja ir mierīga, vienaldzīga. Tikai acis piesarkušas no raudām.
— Mēs gribam redzēt mācītāju, — priekšējais saka.
— Nāciet! — Ģerda paiet pie malas, ielaizdama raudzītājus. Mazajā namā iebrūk cilvēku trīsdesmit. Pārējie drūzmējas ap durvīm.
Ventiene ielavās mācītāja guļamistabā gandrīz pirmā.
Gosvins Huneks jau guļ zārkā, amata svārkā tērpts. Galvgalī iedegtas sveces. Logi aizklāti.
Trūde sēž attālāk, kaktā, aukstā mierā raudzīdamās nelūgtajos ciemiņos. Krietnā Andreja Šarfenberga brīdināta, viņa zina, ko tumšais pūlis par viņu domā. Tas viņai naidīgs — to meiča mana — un izjūt pret to tikai nicināšanu.
Pūļa skats vēršas miroņa sejā. Tā ir kā dzīva. Cēls, apskaidrots miers dus sastingušajos vaibstos. Nekas tanī nav vairs manāms no prāta aptumšošanās, nekas arī nav skatāms no tā, ko pūlis cerēja ieraudzīt: nāves cīņā ar sātanu saviebtus vaibstus, sēra smaku istabā, vella zīmogu pierē.
Tad viesu acis pagriežas pret Trūdi — gan slepus, gan nekautrīgi jzaicinoši. Arī Trūdēs seja ir mierīga. Tak viena otra vērīgs skatiens sajūt dzirksteles aiz meičas tumšajām skropstām un — pēc sava noskaņojuma — redz tur elles liesmas kvēlojam.
Venta atraitne nodreb no Trūdēs skata un lēni virzās uz durvju pusi. Te tā kaut ko sačukstas ar kaimiņienēm un nemanīti nozūd.
Kāda namniece pieiet pie Ģerdas un, noglāstījusi tās kamiesi, līdzjūtīgi saka:
— Nabadzīte! Kādas mokas viņai gan bija jāpārcieš! Bet nu ir vadzis pilns. Dievs neļaujas apsmieties.
Ģerda nenojauš, ko kaimiņiene domā ar pēdējo teikumu. Jautādama viņa to uzlūko.
— Nu viņai būs miers, — namniece turpina un klusāk piebilst: —Tiesa nesaudzēs raganu.
— Es nesaprotu, — brīnās Ģerda.
— Kad viņas brālis būs apglabāts, Ādams Kunce un Hanss Klēvers te ieradīsies likuma vārdā. Tie iztīrīs še gaisu. Vairs raganas viņu nemāks ar savām vellu mākslām.
Namniece pamet Jaunu skatu uz Trūdi.
Ģerda nekā nezina, kas pilteniešiem nodomā; Trūde tai nav stāstījusi amtmana nesenā apciemojuma iemeslu. Ģerda gluži apmulsusi no namnieces dīvainiem vārdiem.
— Ko kaimiņiene īsti grib teikt? — Viņa nesaprašanā to uzlūko.
— Es saku, ka viņas brāļameitai sārts jau sakrauts.
Ģerda ķer roku pie sirds:
— Vai viņa runā par Trūdi?
— Par ko gan citu?
— Trūdei būtu sakrauts sārts!
— Ak, dieniņ! Kam gan citam?
Nu mācītāja māsa tikai atjēdzas, saprot visu un sāk histēriski raudāt. Ļaudis pagriežas pret viņu. Trūde, kaut ko nojautusi, strauji pieceļas un nāk pie krustmātes. *
— Kas noticis?
— Trūdei, Trūdei! — nabaga vecā sieviete izmisusi iesaucas un apkampj brāļameitu.