— Ko viņa teica krustmātei? — Trūde sarauktu pieri griežas pret namnieci.
— Es teicu, ka sava tēva dvēseli tu esi pazudinā-- jusi, bet Ģerdu pazudināt tev neizdosies!
— Tiesa izkvēpinās no šī nama tavus elles garus! — drūmi saka kāds līks vecis.
— Un paglābs Ģerdu, — piebilst cita kaimiņiene.
Trūde nicīgi iesmejas.
— Nelgas! Jūs, sātanam nodevušies nelgas!
— Mēs? — Kāds barā nedabiski iesmejas. — Tā
esi tu!
— Tu liedzies, ka tev ir sakari ar nelabo?
— Apmātie! Es esmu atraisījusies no māņiem, kas valda jūsu starpā. Man nav nekādu sakaru ar to, kas apmāc jūs.
Līkais vecis iznāk no bara un nostājas Trūdēs
priekšā.
— Vai tu veselu gadu nepavadīji Sumpurņu ciemā?
— Jā, es dzīvoju meža ciemā. Bet tur nav it nekā no visa tā, ko jūs domājat.
— Tā? Bet kāpēc tu gāji turp?
Trūde samulst. Viņa nevar atbildēt. Velti būtu mēģināt tumšajam pūlim izklāstīt savu atdzimšanu. Viņi nespēj un negrib to saprast.
— Viņa klusē! — iegavilējas kaimiņiene, kura bija gribējusi mierināt Ģerdu. — Tā ir atzīšanās!
Ģerda Trūdēs rokās zaudē samaņu. Meiča ar lielām pūlēm aizvelk paģībušo līdz tuvākam krēslam un nosēdina. Neviens tai nepalīdz. Kamēr krustmeita nodarbojas ap krustmāti, bars arvien vairāk iekarst. Atskan draudi, lāsti, zaimi. Drošsirdīgākie jau grib grābt ciet raganu un stiept uz rātsnamu.
Tad ienāk vecais, bezzobainais rātes tiesnesis Ādams Kunce divu' apbruņotu rātskalpu pavadībā.
Bars pašķiras. Raganu tiesnesis pienāk pie Trūdēs un paģībušās Ģerdas. Aizskar ar savu amata spieķi mācītāja meitas plecu.
— Likuma vārdā!
Trūde atgriežas. Viņas sejā nav ne pilītes asiņu. Bet acis liesmo.
— Seko man! — Tiesas vīrs pacel svinīgi spieķi.
Amtmanis Andrejs Sarfenbergs domā par Trūdēs glābšanu. Norunātā bēgšana neiznāca, fanātiskie pil- tenieši aizsteidzās nodomam priekšā. Bet vēl ir viena cerība. Viņš iet uz pili pie stārasta aprunāties.
Landrāts Dītrihs Maidels. ir saslimis, saaukstējies braucienā uz Aizputi pagājušo nedēlu. Viņš tomēr ceļas no gultas, ietinas kažokā un, atsēdies pie kamīna, pieņem savu amtmani.
Vecās, pussagruvušās bīskapa pils ieplaisājušie mūri ir mitri, un stārasta dzīvojamās telpās, gan mājīgi iekārtotās, dveš pelējuma gaiss. Viss Piltenē iet uz postu, un arī landrāts tic, ka piepildās kādreiz notiesātās raganas — Sisu mājas saimnieces lāsti. Tādēļ viņš ar dzīvu interesi uzklausa Šarfenberga stāstu par nupat mirušā mācītāja meitas nodošanu raganu tiesai.
Kad amtmanis beidzis, Maidels, domīgi kamīna ugunī raudzīdamies, papurina galvu.
— Es neticu, mīļais Šarfenberg, ka Huneka meita varētu būt ragana. Viņa ir audzināta baznīcas garā, un nelaiķis mācītājs bija pārāk sirdīgs sātana apkarotājs. Kā gan Trūde varētu būt tiekusies uz pretējo pusi? Un vispār tā raganu sērga pie mums ir nejēdzība! Nekur citur visā hercogistē tā neliesmo sārti kā Piltenē. Man liekas, ka lielāko daļu apsūdzēto nabaga sieviešu par raganām pataisa mūsu pārāk centīgā raganu tiesa. Nesen par to pārrunāja landtāgā — tāpat garāmejot. Tad landrāts Heikings izteicās ļoti zobgalīgi, ka vecajam Ādamam Kuncem sen būtu sakaltusi mēle, ja māņticīgie pilteņieši tam laiku pa laikam neapgādātu kādu raganu; raganu prāvas esot viņu vienīgā bauda, un tikai tās varot tā bezzobainā mutē likt saskriet siekalām.
— Tas ir Joti saprātīgi teikts, landrāta kungs, — amtmanis iebilst. — Man gadījies novērot rātskungu Kunci pēc tiesas sēdēm. Viņš priecājas kā bērns, kad izspiedis no kādas nabaga sieviņas atzīšanos.
— Es esmu arī pārliecināts, — stārasts turpina, — ka toreiz, pirms ilgiem gadiem, notiesātā Sisu saimniece nebija burve un ne viņas, ne arī citu sārtā sadedzināto mākslas ir vainīgas pie posta, kas gadu no gada arvien vairāk piemeklē Pilteni, bet gan pašu tiesnešu neprāts un — es šinīs dienās slimodams to iedomājos — galvenā kārtā nabaga izmisušās Sisenes lāsti. Ar dieva piesaukšanu viņa toreiz nolādēja pilsētu . . . Vajadzētu patiesi reiz darīt galu laužu dedzināšanai. Bet tas nestāv manā varā. Man pat pašam sava amata pienākumā jāpiedalās tiesas sēdēs, bet, tā
kā šīs nejēdzības man derdz, tad atsvabinos no tām, sūtot savā vietā fogtu. Tak arī fogts, liekas, nav neko daudz labāks par Kļjnci un Klēveru.
— Godājamais landrāta kungs, — Sarfenbergs ieņem elpu, sajuzdams, ka valodas ievirzījušās viņa apciemojuma iemeslam labvēlīgā gultnē, — ja jūs reiz mēģinātu pats piedalīties tiesas sēdē, varbūt jums izdotos vest apmātos pie prāta un panākt nelaiķa Huneka meitas atbrīvošanu. Trūde ir krietna meiča ar labu sirdi un gaišu galvu. Jūsu paziņa no Jelgavas galma laikiem — Ugāles meža ciema saimnieks, bijušais virsnieks Ermanis Zviedris, kad to satiku Ventspilī un nodevu tam jūsu uzdevumā Huneku Ģerdas vēstuli, arī slavēja meiteni. Viņa gribot apmesties pie tā uz pastāvīgu dzīvi…
— Tā? … Patiesi, šī krietnā vīra dēj vajadzētu kaut
ko darīt mācītāja meitas labā . . . Kad rātes tiesa domā V nolikt sēdi?
— Kunce nekavēsies.
— Zēl, ka taisni tagad man uznācis šis nelāga drudzis … Ja es tomēr mēģinātu celties un iet uz rīits- namu .. .
Sarfenbergs raugās stārastā: tā bālā piere apklāta sviedru rasu. Viņa pleci, pat kažokā tīti, dreb, kaut gan kamīna svelme izplata ap sevi patīkamu siltumu. Nē, šādā stāvoklī nav iespējams sēdēt ilgas stundas, varbūt pat visu dienu pie tiesas galda aukstajā rātsnamā.
— Ja varbūt varētu, amtmanis iebilst, — kaut kāda iemesla dēj atlikt tiesāšanu?
Maidels pavīpsnā.