— To varētu tad, ja arī fogts būtu slims.
— Fogls ir spirgts un vesels.
— Un tādēļ fogtam jāaizbrauc no Piltenes. Ja viņa te nebūs, tiesa nevar notikt. Ir vajadzīgi trīs locekli sprieduma teikšanai. Fogtam jābūt tik ilgi prom, kamēr varu pats piedalīties sēdē.
— Bet kā to izdarīt?
— Es izdomāju. Drīz jānotiek jaunu landrātu izvēlēšanai mirušo vietā. Šai sakarā es «Jūtīšu fogtu uz Kuldīgu un Aizputi. Tas jādara tūlīt, vēl šodien, iekams Kunce nav nolicis tiesas dienu. Pirms nedējas fogts neatgriezīsies, tik ilgi tiesa būs jāatliek, un pa
tam es — ar dieva palīgu — ceru tik tālu atveseļoties, ka varēšu iet uz rātsnamu.
— Patiesi, tā ir laba iedoma.
— Tādēļ ejiet, mīļais amtman, aiciniet tūlīt pie manis fogtu!
Sarfenbergs pieceļas un steidzas izpildīt uzdevumu. Vēl to pašu dienu fogts aizbrauc.
* * *
Nedēļu vēlāk rātsnamā notiek Trūdēs tiesāšana. Landrāts Maidels ir atkal uz kājām. Siltajā kažokā ietinies, viņš sēž ar sarkanu drānu apklātā galda galā. Otrā galā jaunākais tiesnesis — mazliet aprobežotais rātskungs Hanss Klēvers. Priekšsēdētāja vietu ieņem vecais, bezzobainais, fanātiskais Ādams Kunce. Tā parasti īgnā seja raganu tiesas sēdēs staro svinīgā pašapziņā. Blakus pie pults stāv skrīveris.
Nemīlīgajā, drūmajā tiesas istabā bez sarkanā galda vēl atrodas tikai moku sols. Šodien to nelietos, jo liecinieku noklaušināšanu Kunce novelk arvien gandriz līdz pašam vakaram, izprašņādams visus sīkumus, ļaudams vaļu apvainotāju apgalvojumiem un fantāzijai. Tā viņš savāc tik daudz apvainojumu, ka tiesājamais uz visiem pat nespēj atbildēt un galu galā, gluži apmulsis, atzīst visu, ko no tā grib dzirdēt.
Priekšsēdētājs atklāj sēdi. Huneka Trūdēs prāvai jau ir priekšā labs saišķis papīru — aktis no iepriekšējās tiesas, kad meiču notiesāja sadedzināšanai uz sārta irt etfigie. Nu Kunce tās atkal svinīgi ceļ galdā.
Veselu stundu skrīveris lasa veco protokolu, laiku pa laikam pārtraukts ar priekšsēdētāja piezīmēm un paska idroj umiem.
Pēc tam sākas liecinieku nopratināšana. Tiesas kalps pa vienam sauc iekšā lieciniekus. Tie runā plaši un gari, atkārtodami pirmajā tiesāšanā teiktos apgalvojumus un apvainojumus. Bieži viens otrs sapinas pret-_ runās, un Maidelam, ar pūlēm sekojošam sarežģītajām liecībām, vairākkārt jāceļ iebildumi. Bet vecā Kunces atmiņa ir apbrīnojama, un viņš prot visu atkal savest sakarībā.
Pienāk pusdienas laiks. Sēdi pārtrauc, un pēc maltītes tā atkal turpinās. Līdz krēslai ievelkas liecinieku izsaukšana. Tad viss liekas kārtībā, un nākošā dienā var sākties apsūdzētās pratināšana.
Skrīveris ir noguris. Maidelam galva griežas no visu dienu dzirdētām aplamībām. Bet Kunce un Klēvers tikai tagad sāk īsti iesilt. Tak .sēde jābeidz.
Otrā dienā jau agri atkal tiesa sēstas pie galda. Vecais Kunce nevar sagaidīt raganas pratināšanas sākumu. Viņš jau sēž savā vietā un, kad ierodas tā biedrs Klēvers ar stārastu Maidelu, nepacietīgi uzsauc rātes kalpiem:
— Ko gaidāt! Vediet iekšā apsūdzēto! Atri!
Pēc brītiņa kalpi atgriežas ar Trūdi bendes pavadībā.
Priekšsēdētājs sāk pēc visām formalitātēm:
— Kāds viņas vārds, pavārds?
Trūde izskatās bāla un novājējusi. Seja kā bez dzīvības. Tikai acis tumši deg zem puspievērtajiem plakstiņiem. Viņa atbild mierīgi, dobji, dzijā vienaldzībā,
kā liekas.
—- Trūde Huneka.
— Vecums?
— Astoņpadsmit gadu,
— Dzīvesvieta?
— Pagaidām Piltene.
— Vai viņa zina, par ko tiek apvainota?
— Nē un jā.
— Kas tas ir — nē un jā?
— Tiesa man nav teikusi, kādēļ tiku sagrābta. Iemeslu varu uzminēt, jo pazīstu tiesnešu tieksmes.
— Tā ir tukša runāšana. Atbildēm jābūt īsām un noteiktām. Vai viņa zina, kādēļ apcietināta?
Trūde klusē. Velli Kunce atkārto jautājumu. Trūde ir noņēmusies teikt tikai to, kas viņai skaidrs un par ko var būt droša, ka atbilde pat mulsināšanas gadījumā būs viena. Veselu nedēļu pavadīdama cietumā, viņa visu pārdomājusi un pārlikusi. Trūde klusē. Bet Kunce neatlaižas. Viņš no savas puses pat nenozīmīgākos sīkumos prasa tādu atbildi, kādu pats vēlas. Viņam ir sava kverkšķināšanas sistēma, ilgus gadus lietota ar labiem panākumiem.
— Ko viņa domāja, — viņš mēģina no citas puses tikt pie atbildes, — kad šī gada februāra trīspadsmitā dienā es ar rātes kalpiem ierados viņas tēva namā?
— Domāju, ka rātskungs Ādams Kunce ieradies peЈ manis.
— Tātad viņa zināja, par ko to apcietina?
— Es to nevarēju zināt, bet uzminēt gan.
— Noteiktu atbildi — jā vai nē?
Dītriham Maidelam apnīk šī sīkumīgā niekošanās. Viņš saka stingri:
— Iesim tālāk, priekšsēdētāja kungsl Tā jūs varat vēl samulsināt noklaušināmo. Bet tāds tak, es ceru, nebūs jūsu gluži lieko un nevajadzīgo jautājumu nolūks? _
Veca Kunces piere piesarkst. Viņš mazliet apjūk, jo patiesībā allaž savu noklaušināšanu dibina tikai uz apmulsināšanu, kaut gan pie šī jautājuma vēl nav ko mulsināt, un te parādās tikai viņa sīkumainā formalitāte un savā ziņā — tiepība.
— Atļaujiet, landrāta kungs! — viņš saka asi. — Noteiktas atbildes prasīšana nevienu nevar apmulsināt. Bez tam nebūt nav lieki zināt, vai pati inkvizlte zina vai nezina, par kādu noziegumu to tiesā. No tā varēsim taisīt slēdzienus turpmākā gaitā.
— Es prasu pāriet pie turpmākā.
Kunce parausta plecus un, paraudzījies papīros, īgni jautā tālāk:
— Vai viņa atzīstas, ka pagājušā — 1709. gada pavasarī tā aizbēgusi no tēva mājas uz Sumpurņu ciemu?