— Es tad atstāju tēva māju un aizgāju līdz savai audžumāsai Marijai uz lielā vēra vidu, kur dzīvo viņas tēvs.
— Uz Sumpurņu ciemu?
— Tā jūs to saucat.
— Ja tur dzīvo sumpurņi, tad tas ir Sumpurņu ciems.
— Tur sumpurņi nedzīvo.
— Vienalga, sumpurņi, dēmoni, ļauni gari.
— Tur mājo krietni, godīgi cilvēki.
— Tā? Pie kādas draudzes tie pierakstīti?
— Viņi nav nevienā draudzē.
— Ļoti labi. Tātad tie ir ļaudis, kuri atteikušies no dieva.
— Nebūt ne.
— Bez draudzes, bez baznīcas nevar būt dieva.
— Ja tā, tad pirmsākumā jau būtu bijusi baznīca, draudze un tās radījušas dievu? …
Landrāts nespēj atturēt smaidu. Viņš priecājas par jauno meiču, kuras prāts izrādās nesalīdzināmi pārāks par tās tiesneša prātu.
Bet Kunce nemana atbildes ironiju; gandrīz apmātā vientiesībā viņš turpina;
— Kas atsakās no kristīgas baznīcas, tas ir pagāns. Un pagāni kalpo vellam. Tātad to dara arī Sumpurņu ciema iedzīvotāji. Atzīsties!
— Vēra ciema ļaudis nekalpo vellam. Viņi piesauc debestēvu.
— Tā? Tu apgalvo, ka tie ļaudis, tie pagāni, tic kristīgo dievam?
— Nepavisam es to neapgalvoju.
Atkal vecā tiesneša piere piesarkst.
— Vai tu gribi mani mulsināt?
— Tādas gribas man nav.
— Tu teici, ka viņi piesaucot debestēvu.
— Teicu.
— Un tūlīt noliedz, ka viņi ticot dievam.
— Nekad to neesmu darījusi.
— Nepiesienies pie maniem vārdiem! Neapgalvodama, ka pagāni ticot dievam, tu ar to pasaki, ka viņi netic.
— Viņiem nav jātic dievam. Viņi to zina.
— Ko zina?
— Zina dievu.
— Bet netic tam.
— Mēs ticam tam, ko nezinām. Ko zinām, tam vairs nav jātic.
Kunce izvelk mutautiņu un sāk slaucīt uz kailās galvas parādījušos sviedrus. Viņa jaunākais biedrs, saraucis zemo, aprobežoto pieri krunkās., bargu skatu urbjas Trūdē. Stārasts Maidels, pavisam aizmirsis tiesai piederošos svinību, neslēpj prieku par mācītāja meitas drošo, noteikto, saprātīgo valodu. Arī pati Trūde, liekas, nedomā par savu likteni, aizrāvusies ar interesanto disputu, kurā tagad izdevība lietot tēvoča Ādama loģikas stundā iemācīto secināšanas mākslu.
Kunce atņem elpu un turpina iztaujāšanu. Sīks ir viņa prāta apjoms, tas nespēj sekot no šaurajām baz- nlcas dogmām atbrīvojušās Trūdēs dievības atziņām. Viņš nesaprot meičas domu atraisīto lidojumu un, turēdamies tikai pie izteiktā vārda, sapinas pats savos jautājumos. Viņš netiek no vietas. Beidzot, iedzīts strupceļā, viņš jūt galvā kaut ko skalojamies. Viņš neko vairs nesaprot, smagi atgāžas krēsla atzveltnē un pamāj biedram turpināt pratināšanu.
Tiesnesis Klēvers nokāsējas un uzņemas izvest priekšsēdētāju no purva.
— Lai viņa man pasaka, — viņš sāk bargi, gandrīz nikni, — vai viņa pieder pie svētās evaņģēliski luteriskās baznīcas vai ir no tās atteikusies un piegriezušies sātana kalpībai?
— Esmu pierakstīta mūsu baznīcā. Sātanam nekalpoju.
Atbilde neapmierina jauno, centīgo tiesnesi. Viņš jūt, ka inkvizlte noteikti atbild uz jautājumiem, tomēr kaut ko noklusē. Viņš saprot, ka skuķes asajam prātam nevar piekļūt ar parastiem, trafaretiem jautājumiem, kuri vienkāršos Jautiņus piespiež atbildēt pēč noklaušinātāju vēlēšanās. Tikai tagad, pirmo reizi, viņš nojauš, ka tiesnesim varbūt dažkārt nepieciešams gaišs prāts un kaut cik izglītības.
Jaunais rātskungs un raganu tiesnesis, Piltenes tirgotājs, gan lasīt un takstlt pratējs, bet citādi maz skolots virs, piespiežas izdomāt, kā uzstādīt jautājumu, lai gudro skuķi ķertu. Beidzot tam iešaujas kaut kas prātā.
— Lai viņa man saka taisni, bez locīšanās — vai dievs ir vai nav?
Trūde jūtas nogurdināta no neprātīgās kverkšķinā- šanas, kura vairākās garās stundās vēl ne pie kā nav novedusi. Viņā rodas spītība un naids pret saviem mocītājiem. Nicīgi tā paraugās tiesnesi un atbild skarbi:
— Man viņš ir!
Klēvers sajūt izaicinājumu.
— Vai tu ar to gribi teikt, — viņš iekaistas, — ka man viņa nav?
— Jums viņa nav! Visa dzīva radība zemes virsū sajūt dievību, pat zāles asniņš, pat vabolīte, bet jūs, augstie, gudrie kungi, -- jūs bēgat no dieva un slēpjaties sava sātana ēnā! •
— Kā? Tu mūs apvaino vella kalpībā?
— Jā! Velis jums ir tuvāks nekā dievsl
— Nedzirdēti! — Kunce pielec kājās.
— Tā ir visnegantākā bezkaunībai — Klēvers sit dūri uz galda.
Landrāts Maidels sēž mierīgi un domīgi raugās Trūdē. Cik daudz ierosinoša viņš guvis no šīs jaunās meitenes… Viņš cieši noņemas darīt visu, lai to glābtu,
Abi rātskungi plosās nevaldītā uztraukumā. Vīsta dūres, draud Trūdei, nolamā to. Tiesas cieņa ir satricināta. Šodien sēdi turpināt nav iespējams.
— Aizvest inkvizīti! — uzkliedz Ādams Kunce.
Nākošā dienā tiesneši sēž bargi un saīguši. Vecais Kunce, kuram raganu prāvas arvien ir bauda, šoreiz, liekas, nejūt nekādu prieku. Arī bendes rīcība ap moku solu •— šo brīnum jauko ierīci, kas bez kādām pūlēm tik viegli un patīkami izvelk no apvainotā patiesību, ka tiesas spriešana top tīrā bērnu spēle, viņu nelīksmo. Sabozies viņš sēž savā priekšsēdētāja krēslā, šķirstīdams aktis, un pat nepaceļ galvu, kad rātskalpi ieved Trūdi.
Trūde šodien izskatās žirgta un sprigana — kā viesos, nevis kā uz spīdzināšanu nākdama.
Maidels skumji paraugās inkvizītē un nodomā:
«Nabaga bērns! Viņa nenojauš, kas to sagaida. Viņa savus neldzīgos tiesnešus laikam vairs neņem nopietni. Bet es visu nakti nevarēju gulēt, domādams, kā nelaimīgo glābt. Tikai valdnieks spēj apžēlot un izraut no inkvizitoru rokām burvībās apsūdzētu cilvēku. Tak patlaban mūsu zemē valdnieka nav, jo jaunais hercogs Fridriķis — kaut gan pēc prūšu ķēniņa un krievu cara vienošanās atzīts vēl uzturas pie tēvoča ārzemēs un nezin kad atgriezīsies Kurzemē… Un, vai manos spēkos būs krietno meiču pasargāt no sārta, to grūti ticēt… Bet kaut kas jāmēģina darīt…