Stārasts, landrāts Dītrihs Maidels, tāpat kā viņa amtmanis Sarfenbergs, stāv pāri sava laika ļaudīm un uzskatiem un sevišķi pāri tumšo pilteniešu raganu un
t
burvju nejēdzīgai mānijai. Bet viņam sava amata pienākuma robežās nav varas likt šķēršļus to trakošanai. Rātes tiesneši pilda tikai likumu, kāds parasts no tēvutēvu laikiem. Pret tiem tikai ar laimi un izmaņu viņš cer ko panākt.
Trūde nostājas pie tiesas galda un, it kā nevarēdama sagaidīt vakardienas disputa turpinājumu, izaicinoši raugās tiesnešos.
Pēc brītiņa vispārēja klusuma priekšsēdētājs iesāk, nepaceldams skatu:
— Es gaidu no viņas skaidras un saprātīgas atbildes. Lai viņa neko neslēpj par saviem negantiem darbieml Mums ir stipri līdzekļi piespiest viņu teikt visu patiesību … Tātad sāksim.
— Sāksim! — Trūde ieņem elpu, sagatavojusies uz cīņu.
Kunce pamet acumirklīgu nejauku skatu pārdroš- niecei un atkal nogrimst aktīs, Sādu inkvizīti viņš savā ilgajā amata pildīšanas laikā redz pirmo reizi. Līdz šim visas stāvēja tiesas priekšā^ drebēdamas, izmisušas, bez cerībām; Huneka meitas skats ir izaicinošs, bezkaunīgs, tā neapmulst, bet pati cenšas mulsināt un pat uzdrošinās apvainot tiesu.
— Gan to padarīs rāmu moku sols. — Kunce saņemas, un ap viņa bezzobainās mutes, kaktiņiem savelkas apmierināta smaida krunkas. Viņš paceļ blāvo skatu pret inkvizīti un iesāk parastās, simtiem reižu jau atkārtotās, no galvas iemācītās nopratināšanas frāzes, pie kurām — tāpat kā pie tēvreizes — tam vairs nav nekas jāpārdomā.
Viņš saka īgni:
— Ka viņa ir ragana, par to vairs nav šaubu. Tas pierādīts ne tikai ar liecinieku izteikumiem,- bet tāpat ar pašas apsūdzētās izturēšanos. Tomēr tiesa nevar notiesāt bez labprātīgas atzīšanās un tai jādzird no pašas inkvizltes mutes visi viņas grēka darbi. Tātad pirmkārt: kas viņu pamudināja atkrist no dieva un mesties sātana kalpībā?
Trūde sausi iesmejas.
— Tā mēs nekur netiksim, godājamais tiesas kungs.
— Kādēļ? — Kunce bargi sarauc uzacis.
— Jūs tak gribat dzirdēt saprātīgas atbildes?
— Protams.
— Saprātīga atbilde var būt tikai uz saprātīga jautājumu. Jūsu pirmais jautājums tāds nav.
Raganu tiesneša piere piesarkst.
— Kā — nav?
— Zinātājs nevar prasīt paskaidrojuma no tā, kas nezina.
— Ko viņa nezina?
— Es neko nezinu par to, ka būtu atkritusi no dieva un metusies sātana kalpībā, un tātad nevaru atbildēt, kurš mani būtu pamudinājis darīt to, ko neesmu darījusi.
Priekšsēdētājs nespēj apķerties, ko teikt. Viņa biedrs turpina:
— Tātad viņa noliedz, ka tā būtu saistījusies ar nelabo.
— Noliedzu, jo tā nav.
— Viņa neatzist sevi par raganu?
— Neatzīstu. Tikpat maz esmu ragana, cik jūs, cienītie kungi, esat burvji.
— Klusil — uzsauc Kunce nevaldāmās dusmās.
Iestājas baigs klusums, kamēr tiesneši saņemas. Klēvers turpina:
-h Tātad tu noliedz, ka esi no Sumpurņu ciema naktīs/ atlidojusi uz Pilteni un mocījusi nabaga iedzīvotāju bērnus, lopus?
— Augstā tiesa! — Trūde saslejas. — Ja es šīs mākslas patiesi prastu, tad, ticiet man, es nenolaistos pie nabaga ļautiņiem, bet ierastos pie jums!
Tiesneši sarkst un bālē. Šādas bezkaunības tie vēl nav dzirdējuši. Atkal paiet labs laiciņš neomulīgā klusēšanā. Atkal Klēvers pirmais saņemas:
— Iesim tālāk! Kāpēc tu' atgriezies Piltenē?
— Dabūju zināt, ka tēvs ļoti slims.
— Kas tev nodeva šo ziņu?
Trūde tūlīt neatbild. Viņa saprot, ka nav labi iepīt nejēdzīgajā tiesā cilvēkus, kas pret viņu bijuši labi.
— Nu? — Klēvers cerībā, ka reiz ticis uz īstā ceļa, tincina. — Kas tev šo ziņu nodeva?
— Ermanis Zviedris.
— Kas tas tāds?
— Meža ciema saimnieks.
— Tas sumpurnis?
— Nē.
— Kas tad?
— Es jau teicu: Zviedris. '!>
— Tu noliedz, ka viņš būtu sumpurnis?
— Viņš tas nav.
— Kas tad viņš ir?
— Zemnieks. Tāds pats cilvēks kā jūs.
— Bez šādiem paskaidrojumiem!
— Neņemiet ļaunā: bez tiem jūs ļoti grūti saprotat, ko saka.
— Es prasu īsas atbildes! Bez prātošanas! Tātad tu esi saņēmusi ziņu no šī… Zviedra?
— Jā.
—- Kā viņš varēja zināt, ka mācītājs Huneks, tavs tēvs, ir sasirdzis?
— Viņš bija pilsētā.
— Piltenē?
— Nē. Ventspilī.
— Kā Ventspilī var zināt, kas notiek Piltenē?
— Varbūt tur nezina. Viņš atnesa man no turienes krustmātes Ģerdas vēstuli. '
— Tā? Kas viņam šo vēstuli nodeva?
— To vislabāk pateiks viņš pats.
— Ar to nevaram apmierināties. Arī tiesai tas jāzina.
— Aiciniet šurp Ermani!
— Es neprasu no apsūdzētās padomus! — atkal Klēvers iekarst.
Iekarst arī Trūde:
— Augstā tiesai Jūs te maļaties uz vietas un netiekat tālāk. Jūs esat gluži nevarīgi. Paši jūs pie skaidrības nevarat tikt un iztaujājat mani. Tad klausieties jel, ko jums paskaidro!
Tas nu ir par daudz, Klēvers pielec kājās. Kunce vista dūres un nevarīgi šņāc. Arī landrāts nemierīgi grozās sēdekli: viņa aizstāvamā pārāk sanikno tiesu un tīši uzveļ sev tās bardzību.
Pamazām uztraukums atkal norimst. Klēvers turpina sakostiem zobiem:
— Tiesa nav apmulsināma ar vellu gudrību … Mēs izzināsim visu patiesību.
— Es palīdzēšu, — Trūde saka vislielākā vientiesībā. — Te nav no svara, kas kuram nodevis ziņu par mana tēva slimību. Tiesai pilnīgi pietiek, kad tā pārliecinās, ka esmu saņēmusi krustmātes rakstu. Šī vēstule ir uz mana galda. Varat likt viņu atnest kā pierādījumu.