Mācītāja acis baigi iedzirkstas.
— Mariju esmu audzinājis labā, kristīgā garā. Es nevaru to nodot sātana rokās!
— Kuģinieks Kaspars ir tikpat krietns vīrs kā jūs un es, cienība. Viņš kādreiz bija Piltenes namnieks un brauca pāri jūrai ar mūsu tirgotāju mantām.
— Es nerunāju par Marijas tēvu. Ja viņš pats' nāktu, tad neatteiktos.
— Jūs zināt, viņš nevar. To jau pirmajā apciemojumā jums esot pastāstījis šis vīrs. — Amtmanis pamāj ar galvu pret veco zemnieku. — Marijas tēvs pagājušo rudeni gribējis nakts tumsā slepus iebraukt Ventā. Zviedru pamanīts, viņš uzsācis cīņu un, kuģi zaudējis, sašautām kājām ar šī vecā drauga palīdzību izbēdzis. Viņš visu ziemu gaida meža ciemā savu meitu.
— Sumpurņu ciemā! Tanī pašā, par kuru stāsta visbezdievīgākās lietas!
— Vienalga. Tēvam ir tiesības prasīt atpakaļ savu bērnu, kur viņš arī dzīvotu.
— Bet man ir tiesības glābt dvēseli no sātana nagiem!
— Jums nav tās tiesības, cienība.
— Ir! Kaspars ir vācu tautības.
— Viņš ir latvietis! — svešais asi pārlabo.
— Viņš runā vācu mēlē.
— Viņš runā arī daudzas citās valodās. Viņa tēvs, Marijas vectēvs, bija Sārnates muižas dzimtcilvēks.
— Un ja arī tā… Sava amata pienākumā es nevaru kristīgu dvēseli mest elles zaņķī.
— Mūsu meža ciemā šāda zaņķa nav. Tā ir mierīgu, darbīgu cilvēku mītne.
— Tur kalpo sātanam!
— Mēs nevienam nekalpojam. Mēs esam brīvi ļaudis.
Mācītājs nespēj atspēkot viesa iebildumus. Viņš ķeras pie sātana graušanas sprediķa un attēlo bezdievīgo latviešu vella kultu ar aizrautīgu sparu, meistarisku gleznainību un visām tām šausmām un mistiku, kādas spēj dzīvot tikai reliģiska fanātiķa fantāzijā.
Vecais zemnieks klausās dzijā vienaldzībā. Arī amtmani neaizrauj mācītāja daiļrunība. Viņš pat izrādās nepacietīgs un, kad Huneks nobeidz, tūlīt saka:
— Tātad jūs, cienība, iesat paziņot Marijai, ka tēvs viņu gaida?
— Es nevaru! — Huneks izmisis paceļ rokas.
— Jūs esat padots, tāpat kā citi, stārasta — landrāta Dītriha Maidela jurisdikcijai. Viņš pavēl atlaist jūsu audžumeitu.
Mācītājs nolaiž rokas un izdveš smagu nopūtu. Tad, paraudzījies zemnieka sejā, saka, atkal satraukdamies:
— Kā lai nododu bērnu, kuru esmu uzaudzinājis kurš' man ne mazāk mīļš par paša meitu, sumpurņa rokās?
— Es neesmu sumpurnis.
Amtmanis pieceļas.
— Jūsu iebildumi, cienība, ir veltīgi. Landrāts Mai- dels šo vīru pazīst, un tas visu pēcpusdienu bija viņa viesis. Tātad stārasts zina, kam var uzticēt kuģinieka Kaspara bērnu.
Beidzot mācītājs piekāpjas. Saīdzis viņš atstāj viesus, lai ietu parunāt ar Mariju.
Trūde, padzirdējusi no krustmātes Ģerdas, ka pie tēva ieradies amtmanis Andrejs Sarfenbergs ar veco sumpurni (kā visa pilsēta tagad dēvēja svešo), deg ziņkārē dzirdēt, par ko tie runā. Viņa izskrien dārzā un, gar logiem ložņādama, pūlas kaut ko saklausīt no viesu valodām. Bet velti. Tad tā ielavās priekšiņā un klausās aiz durvīm. Arī nekā. Kad tēvs iznāk, lai ietu aprunāties ar Mariju, viņa klusi aizzogas tam pakaļ augšstāvā, bet atrod durvis aizbultētas. Bezgalīgi ilgs meičai, pažobelē tupot, liekas laiks, kamēr tēvs atkal iznāk un kāpj lejā.
Trūde iesteidzas kambarī un redz audžumāšu domīgu stāvam pie loga. Tā ir priecīgi saviļņota, bet arī skumjas lasāmas viņas acīs.
— Māsiņ, kas ir? Ko tēvs ar tevi runāja?
Marija krīt tai ap kaklu.;
— Trūde, mums jāšķiras!
— Jāšķiras?
— Mans tēvs esot atgriezies.
— Patiesi? Piltenē?
— Kurzemē. Tālu no šejienes.
— Kāpēc viņš nenāk, šurp?
— Nevarot. Esot vārgs. Jau rudeni pārbraucis un
apmeties Ugāles mežos.
— Kur īsti?
— Meža ciemā. Biezokņos.
— Sumpurņu ciemā?
— Tā teica audžutēvs.
— Vai dieniņ! Sumpurņu ciemā! Tu eji uz sumpurņu zemi! Māsiņ, laimīgā! — Trūde strauji apkampj Mariju. Bet tad attopas. — Nu jā. Tēvs tevi sauc… Un es?
— Tu jau te esi pie sava tēva.
— Tak tevis man vairs nebūs. Es arī iešu!
— Niekkalblte!
— Katrā ziņā aizbēgšu! Tu ņemsi mani līdz?
— Kā es to varu?
— Vecais sumpurnis tevi vedīs. Parunā ar viņu! Ail Doties ar tevi kopā uz Sumpurņu zemi! Tas ir visjaukākais, kas pasaulē var būt! Iešu slepeni, sataisīšos bēgšanai.
Trūde atraisās no draudzenes un izskrien laukā.
— Nē, Trūdīt, tā nevar! — Marija sauc tai nopakaļ, bet straujā skuķe vairs nedzird un neklausās.
Ir jau satumsis. Kuģinieka Kaspara sūtnis grib tūlīt doties ceļā, bet mācītājs pretojas laist Mariju nakti no mājas. Tad aizceļošanu noliek rīt pirms gaismiņas, un krustmāte Gerda uztaisa cisas neomulīgajam, baigajam viesim priekšiņā.
Marija nemanīta izlavās pa dārza durvīm. Tai jāatvadās no Gotlība. Ielas jau tukšas, iedzīvotāji pēc uztraukuma pilnās dienas devušies pie miera, bet Gotlībs Marijai nav tālu jāmeklē; tas gaida pie mācītāja mājas stūra. Drebošiem pirkstiem viņš satver meičas rokas.
— Ko vecais sumpurnis meklē pie jums?
— Mani.
Rātskunga dēls apstulbst. Sī vēsts ir pārāk negaidīta. Izdzirdējis, ka svešinieks ar amtmani iegājis pie mācī- tāja, un redzējis Šarfenbergu vienu ar savu vilku aiz-
ejam, viņš baiļojās par iemīļoto meiteni, kurai varbūt nakts jāpavada zem viena jumta ar nelabo. Bet tas, ko Marija nupat pateica, Gotlību satrauc augstākā mērā, un paiet labs brīdis, kamēr tas izdabū pār lūpām vārdus:
— Ko viņš grib no tevis?